Pēc tam, kad Havaju salu pavalsts elektori kā pēdējie pirmdien atdeva savas balsis par Džo Baidenu, nodrošinot viņam 306 balsis (iepretim Donalda Trampa – 232), var teikt, ka ASV prezidenta vēlēšanu jezga iegājusi finiša taisnē. Vēl tikai 6. janvārī šo balsošanu apstiprinās ASV Kongress, un 20. janvārī notiks 46. ASV prezidenta inaugurācija. Viss – game over.
Taču, kāpēc saglabājas sajūta, ka nekas nav beidzies, bet patiesībā tikai tagad pa īstam sākās? Sākšu no tālienes. Šajā ziemīgajā, saspringtajā laikā sagribējās kaut ko mierīgāku un straumēšanas platformā “Netflix” ar dzīvesbiedri sākām skatīties romantisko seriālu “Virgin river” (Virdžinas upe vai Neskartā, Nevainīgā, Jaunavīgā upe). Filmas sižets pavisam vienkāršs. Jauna feldšere pēc pārciestas traģēdijas cenšas atrast dvēseles mieru, bēgot no lielpilsētas uz dziļu provinci, kur dzīvo pavisam citādi cilvēki. Šī provinces ļaužu pretnostatīšana pilsētas cilvēkiem ir plaši izplatīta ASV kinematogrāfā. Var atcerēties Deivida Linča “Tvinpīksu” un Latvijas komerctelevīzijās bieži rādīto Jonasa Elmera “Svešiniece pilsētā” (“New in Town”) ar Renē Zelvēgeri augstprātīgas pilsētnieces lomā.
Visās šajās filmās provinces iedzīvotāji rādīti kā naivi lempji, kuri par spīti savai nekam nederībai ir simpātiski un sirsnīgi. Neņemos spriest, cik šāds “lauķu” raksturojums ir pamatots. Tam nav nozīmes. Galvenais, ka šāds iedomu tēls pastāv, un tam ir pieprasījums. Šie cilvēki varbūt ir naivi, dumji, aizspriedumaini un atpalikuši, bet neizskaidrojamu iemeslu dēļ šie provinciālie ļautiņi Holivudas [alkatīgo un tikai par peļņu domājošo] producentu acīs ir pietiekoši simpātiski, lai tiem justu līdzi maksātspējīgais pilsētu kinoteātru apmeklētājs. To pašu “Svešinieci pilsētā” (kur uzpūtīgā pilsētniece vietējo sirsnības apņemta pārdzimst pavisam citā cilvēkā) kritika nolīdzināja līdz ar zemi, bet filma ar samērā niecīgu (8 miljoni dolāru) budžetu nopelnīja pāri par 30 miljoniem. Tātad šajā provinciālajā naivumā ir kaut kas tāds, kas cilvēkus pievelk.
Skatoties uz “Virgin river” varoņiem, tu piepeši apjaut, ka šie visnotaļ jaukie, mazliet jokainie cilvēki taču arī ir izslavētais Trampa elektorāts. Pirms 3. novembrī notikušajām vēlēšanām daudzi žurnālisti izbrauca no savām dzīves vietām lielpilsētās un centās iedziļināties ASV provinces pilsētu ikdienā, lai saprastu to cilvēku domāšanu, kas balso par, viņuprāt, pilnīgi nepieņemamo Trampu. Visas šīs reportāžas ataino tos pašus cilvēkus, kurus redzam jau minētajās filmās - tādus panaivus (lai neteiktu padumjus) ļautiņus, kuri pēc būtības neko nesaprot no “īstās” dzīves, un tāpēc “pavelkas” uz tādiem kā Tramps. Te, protams, varētu sākt diskusiju par to, kuri ir tie, kas saprot un kas nesaprot “īsto” dzīvi, un kura galu galā ir “īstā”, bet kura tikai “iedomātā” dzīve. Taču raksta ierobežotā apjoma dēļ to visu izlaidīsim.
Tātad ir “advancētā” sabiedrības daļa, kas balsoja par Baidenu, un “atpalikusī”, kas balsoja par Trampu. Baidens uzvarēja un visi priecīgi tagad varam iet tālāk. Daļa amerikāņu tā visu notiekošo arī uztver. Tāpat kā Trampa nīdēji citur pasaulē. Taču gavilēm par Baidena uzvaru ir acīmredzami cita tonalitāte, salīdzinot ar to, kāda bija, kad 1992. gadā uzvarēja Bils Klintons vai 2008. gadā Baraks Obama. Nav šī gaišā, bezrūpīgā skatiena nākotnē. Drīzāk ir prieks par Trampa zaudējumu, bet nākotne tiek skatīta ar kaut kādu netveramu trauksmi.
Sociālās pārmaiņas, kuras pēdējo desmit gadu laikā ir piedzīvojušas ASV, ir neiedomājamas. Ja vēl pavisam nesen vārds - sociālisms - tur skanēja kā politisks lamuvārds, tad tagad ar to gandrīz vai lepojas. “Black lives matter”, “me too” un “cancel culture” kustības burtiski spridzina ASV sabiedrību. Vienas paaudzes (20 - 30 gadu) laikā ir pilnībā mainījušies sociālie orientieri. Tas nav salīdzināms ar to, kas notika Latvijā un citās bijušajās sociālisma valstīs, jo padomju morāle mums bija tīri formāla. Savukārt ASV dzīvesveids un “amerikāņu sapnis”, kurā ikvienam ir neierobežotas iespējas, bija katram “īstenam” amerikānim iezīsts līdz ar mātes pienu. Tagad par ideālu tiek pasludināts sociālais taisnīgums, vienlīdzība un apspiesto atbalstīšana. Atšķirībā no reālo “sociālismu” piedzīvojušām sabiedrībām, Rietumu sabiedrībai nav imunitātes pret šiem labskanīgajiem sociālās paradīzes korāļiem.
Būsim godīgi. Visi šie ideāli sabiedrības vairākumam ir daudz pievilcīgāki nekā mežonīgā kapitālisma atbaidošais vieplis, kuru reālajā dzīvē iemieso Trampa oranžo matu ērkulis un sarkanā šlipse pāri siksnai. Visiem šiem krištopāniem, kuri burtiski jūsmo par Trampu, mežonīgais kapitālisms ir tā ideālā sociālā iekārta, kurā neviens netraucē viņiem dzīvot tā, kā paši gribētu. Taču ne visi trampisti ir tik labi dzīvē iekārtojušies kā reālais Tramps vai reālais Krištopāns. Daudzi dzīvo vienkāršu, ikdienišķu, pat pieticīgu dzīvi. Tādu pašu kā dzīvoja viņu vecāki un vecvecāki. Bez īpašas bagātības un izsmalcinātības.
Viņi piektdienas vakarā aiziet uz bāru, iedzer alu un uzdzied karaoki. Taču viņi ar savām naivajām “lauķa” muguras smadzenēm sajūt, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Advancētāki konservatīvie ideologi biedē tautu, ka cilvēce, līdzīgi kā “Titāniks”, iepeld aisbergu zonā, bet uz komandtiltiņa stāvošie cilvēki, par spīti tam, turpina izkliegt pavēles - ar pilnu tvaiku uz priekšu.
Tramps šajā metaforā iemieso to neviena nesadzirdēto inženieri, kurš aicina kaut uz brīdi piebremzēt un izpētīt apkārtni. Apklusti, veco muļķi, skan gudro visziņu izsaucieni. Portlendā jau deg gluži nevainīga aļņa skulptūra, tiek apgānīts verdzības atcēlēja Ābrama Linkolna piemineklis, bet šie “intelektuāļi” aicina - uz priekšu! No pasaran!
Ja Tramps “pieminekļu gāzēju” acīs iemieso sirdīgu veci, kurš aicina piebremzēt, tad ko simbolizē Baidens? Viņš taču acīmredzami nav revolucionārs, kurš ar Če Gevaras bereti galvā, kratot dūri pret debesīm, aicinās visus nodziedāt “Internacionāli”. Viņš pat nerosinās piemest ogles “Titānika” kurtuvēm. Tad ko citu viņš iemieso? Laikam jau to vectētiņu, kurš pārnācis mājās un ieraudzījis, ka jaunie sarīkojuši jautru ballīti, viņus netraucēs un klusi aizies gulēt savā stūrīti.
Viss jau būtu labi un katram gribētos sev tādu “saprotošu” vectētiņu. Problēma tikai tā, ka šis gulēt gribošais vectētiņš pavisam drīz kļūs par pasaules nozīmīgākās un ietekmīgākās valsts prezidentu, un no viņa darbības lielā mērā būs atkarīga visas pasaules, tai skaitā arī mūsu dzīve. Tas arī rada šo bažu sajūtu.
