Krišjānis Kariņš cer, ka Covid-19 glābs Latvijas godu

© Romāns Kokšarovs/F64

Starptautiskās hokeja federācijas (IIHF) vadītājs Renē Fāzels trešdien atbildēja uz Eiroparlamenta deputātu vēstuli, kurā prasīts pārcelt 2021. gada pasaules čempionātu hokejā no Baltkrievijas uz kādu citu vietu. Fāzela atbildē teikts: “Mēs rūpīgi sekojam notikumu attīstībai. Mūsu mērķis – sarīkot čempionātu Baltkrievijā. Mēs gribam to darīt līdzjutēju dēļ, kuri ir to pelnījuši, un nedrīkstam pakļauties politiskam spiedienam, kļūstot par politisko spēlīšu ķīlniekiem.”

Ja atmetam diplomātisko retoriku, tad Fāzels, kurš, cik vien iespējams maigi izsakoties, labi pazīstams kā iztapīgs Krievijas interešu aizstāvis, kārtējo reizi nodemonstrēja savu lunkano mugurkaulu, tādējādi nostādot visai neveiklā lomā mūsu neizlēmīgo premjerministru Krišjāni Kariņu.

Nav šaubu, ka doma rīkot vienalga kādu pasākumu kopā ar Baltkrievu diktatoru Kariņam sirdi nesilda. Ja premjers būtu kāds cits, teiksim, pašreizējais Latvijas Hokeja federācijas (LHF) vadītājs Aigars Kalvītis, tad varētu pieņemt, ka viņam politiskā situācija Baltkrievijā ir vienaldzīga - galvenais sekmīgi aizvadīt pasākumu Rīgā un apgūt tam paredzētos līdzekļus. Taču Kariņš ir ilgi veidojis tāda cilvēka tēlu, kuram ar Lukašenko tipa cilvēkiem nav un nevar būt nekas kopīgs. Atrašanās ar šādu personu vienā telpā, kaut vai informatīvajā, draud viņa tēlā iezīmēt krietni raupjākus vaibstus. Tāpēc viņš no kopīga čempionāta rīkošanas labprāt atkratītos. Taču viena lieta ir negribēt stāvēt blakus odiozai personai, bet jau pavisam cita šo negribēšanu realizēt.

Skaidrs, ka lauzt jau agrāk noslēgtos līgumus un vienošanās nav tik vienkārši. Ir daudzas un dažādas intereses, komerciāli un juridiski apsvērumi, kuri procesu sarežģī. Protams, to var darīt un juridiskās, komerciālās neskaidrības atrisināt, taču tam nepieciešama enerģiska, izlēmīga rīcība, kura nekad nav bijusi Kariņam raksturīga. Tā vietā, lai skaidri definētu - kamēr Baltkrievijā pie varas būs Lukašenko, par kopīgu čempionātu nevar būt ne runas, tiek vilkta gumija, cerot, ka kāds cits šo smago jautājumu izlems mūsu vietā. Acīmredzot stingrai valodai spēciņa nepietiek.

Lūk, kāda, atbilstoši IIHF ziņojumam, ir mūsu premjera līdzšinējā pozīcija: “Sarunas laikā (12.11.2020.) Krišjānis Kariņš atkārtoti apstiprināja, ka atbalsta LHF darbu čempionāta rīkošanā, bet IIHF prezidents norādīja, ka viņa vadītā organizācija darbojas ārpus politikas un cenšas darīt visu, lai pasaules čempionāts notiktu tajās valstīs, par kurām nobalsoja IIHF kongress. Kariņš savukārt uzsvēra, ka prioritāte ir spēlētāju, dalībnieku, mediju pārstāvju, rīkotāju un līdzjutēju drošība, kam Fāzels piekrita.”

Ievērojiet, Kariņš runā par cilvēku drošību, bet ne par Lukašenko režīma prettiesisko un prettautisko darbību. Ja režīmam, turpinot represijas, izdosies protestus apklusināt, tad ko? Tad viss “all set”? Politiskā dzīve iebetonēta un... griežam čempionāta atklāšanas lentīti? Un nevajag šeit piesaukt tukšu demagoģiju, ka “drošība” jau ietver arī politiskās brīvības. Ne ar pušplēstu vārdu Kariņš nav pieminējis tādas prasības kā politieslodzīto atbrīvošana un vardarbības izbeigšana no spēka struktūru puses. Līdz ar to kļūst skaidrs, ka Kariņš paļaujas uz to, ka gan jau kaut kā lieta pati atrisināsies pēc Hodžas Nasredina parauga - varbūt šahs nomirs, kuram Nasredins apsolīja, ka iemācīs ēzeli runāt, bet varbūt pats ēzelis atdos galus.

Kamēr Lietuvas ģenerālprokuratūra atbilstoši universālās jurisdikcijas principiem sākusi izmeklēt Baltkrievijas režīma noziegumus pret cilvēcību, Kariņš turpina laipot un izmisīgi bāzt galvu smiltīs, lai tikai nevajadzētu nākt klajā ar paziņojumu, ka ar Baltkrievijas neleģitīmo režīmu kopīgu čempionātu nerīkos. Gan Kariņam, gan citām atbildīgām amatpersonām jāsaprot, ka, jo ātrāk šāds paziņojums būs publicēts, jo visiem būs vieglāk.

Tagad ir tieši otrādi. Jo mazāk laika paliek līdz čempionātam, jo smagākas var būt sekas, pasākumu atceļot pēdējā brīdī. Kariņa neslēptās cerības, ka līdz maijam turpināsies plaši ierobežojumi, un tad jau visu varēs norakstīt uz kovidu, var izrādīties veltīgas, jo jau tagad pasaulē iezīmējas kopējā tendence ierobežojumus mazināt. Tas saistās gan ar vakcīnu parādīšanos, gan sabiedrības uzkrāto “nogurumu” no visiem šiem ierobežojumiem. Jāatceras, ka pie mums ar kovidu saistītie ierobežojumi (ja neskaita īslaicīgu laika posmu pavasarī) ir tikai otro mēnesi, kamēr daudzviet pasaulē tie jau ilgst vairāk nekā pusgadu, kļūstot aizvien nepopulārāki.

Skaidrs ir tikai viens. Ja Latvija rīkos ar Lukašenko Baltkrieviju kopīgu pasaules čempionātu, tad tas būs liels negods Latvijas valstij. Tas jau tagad būtu jāpasaka mūsu valsts līderiem (ne tikai Kariņam), ja viņi tiešām ir līderi. Ja viņi tādi nav, tad, protams, tā ir pavisam cita runa. Tad negods jāuzņemas mums pašiem, ja jau pieciešam tik gļēvas personas savas valsts priekšgalā.

Komentāri

Lietuvā šogad notikuši jau 13 ugunsgrēki, ko izraisīja degoši skrejriteņu akumulatori, tiek ziņots interneta vietnē “respublika.lt”. Cilvēki, kuri mitinās daudzdzīvokļu mājās, sākuši bažīties par savu veselību un drošību, kā arī, protams, par savu īpašumu, jo daudzviet dzīvokļos un kāpņu telpās šie agregāti tiek pieslēgti elektrotīklam, lai uzlādētos. Kādā vēstulē pat ir rakstīts: “Mēs dzīvojam blakus bumbai!” Kas notiek Latvijā ar tik populārajiem skrejriteņiem?

Svarīgākais