Pasaule, par spīti Covid-19 pandēmijai, pamazām atgriežas ierastajā ritmā, kad kaislības futbola laukumā sit augstāku vilni nekā politikā un pat medicīnā. Skandāls Parīzē, kur UEFA Čempionu līgas spēle starp “Paris Saint-Germaine” un Stambulas “Basaksehir” tika pārtraukta it kā tiesnešu rasistiska izteikuma dēļ, ir pasaules ziņu centrālais notikums.
Vispirms jāatzīmē, ka UEFA ļoti strikti iestājas pret jebkādu politisku nostāju paušanu gan no spēlētāju, gan skatītāju puses. Ir aizliegts stadionos ienest un izrādīt diskutablus politiskos simbolus. Tāpat ir aizliegts spēlētājiem laukumā vai pēcspēles preses konferencēs izteikt politiskus paziņojumus. UEFA vēlas maksimāli norobežoties no jebkādām politiskām nesaskaņām jau pašā iedīglī. Šīs atrunas neattiecas uz rasisma jautājumiem, jo attiecībā uz to pasaulē valda vienprātība - rasismam nav vietas sportā.
Kas tad notika Parīzes stadionā? Turcijas komandas trenera palīgs, bijušais Kamerūnas izlases spēlētājs Pjērs Vebo ļoti emocionāli komentēja laukumā notiekošo un turpat malā sēdošais rezerves tiesnesis Sebastjans Koltesku rosināja spēles galveno tiesnesi nesavaldīgajam trenera palīgam parādīt sarkano kartīti. Jāatzīmē, ka tiesnešu brigāde bija no Rumānijas un savā starpā sarunājās rumāņu valodā. Kad galvenais tiesnesis jautāja rezerves tiesnesim, kurš ir tas nesavaldīgais, pēdējais rumāņu valodā norādīja - tas melnais (negru, rumāņu valodā).
Izdzirdot vārdu - negru - Vebo aizsvilās un vairs nespēja nomierināties, nemitīgi atkārtodams - Kāpēc viņš teica nēģeris? (Why [he] said negro?). Ņemot vērā, ka Covid ierobežojumu dēļ spēle notika pie faktiski tukšām tribīnēm, šie Vebo skaļie izkliedzieni atbalsojās visā stadionā. Vebo gluži kā automāts šo frāzi nepārtraukti atkārtoja minūtes trīs, līdz viņu piedabūja aiziet uz ģērbtuvēm. Taču viņa vietā tumšādaino spēlētāju tiesības aizstāvēt metās cits “Basaksehir” spēlētājs no Senegālas Demba Ba, kurš jau mierīgāk, bet tāpēc ne mazāk uzstājīgi rumāņu tiesnesim nemitīgi atkārtoja citu jautājumu: “Paklau, kāpēc tu teica melnais puisis? Kāpēc tu nekad nesaki baltais puisis?” Uz šo jautājumu teorētiski varētu viegli atbildēt: tāpēc, ka visi pārējie Stambulas komandas treneri ir baltie un Vebo no viņiem atšķīrās tieši ar savu ādas krāsu, kas pati par sevi nav ne laba, ne slikta.
Ja kādā Āfrikas komandā, kur visi tumšādaini, spēlētu kāds baltais futbolists, tad, lai norādītu tieši uz viņu, apzīmējums - baltais - skaitītos ikdienišķs. Es pats esmu vairākkārt bijis ekvatoriālajā Āfrikā un uz sevi vērsto izteikumu - mzunga - dzirdējis ne reizi vien. Teikšu godīgi, tajā brīdi rodas mazliet dīvainas sajūtas, jo dzirdēt nesaprotamā valodā vārdu, kas nepārprotami attiecas uz tevi, nav diez cik patīkami. Tajā pašā laikā nedomāju, ka tas būtu kas īpašs. Ja esi baltais starp melnajiem, tad ar savu ādas krāsu noteikti izcelies un ar to jāsamierinās.
Kā jau teicu, tas viss tā būtu teorētiski, bet praktiski ir jārēķinās ar kontekstu, kurā norādīt melnādainajam tā ādas krāsu skaitās nepārprotams rasisms. Diez vai Rietumeiropas futbola tiesneši pieļautu šādu divdomību, bet rumānis, runājot savā valodā, aizmirsa, ka 21. gadsimta civilizētajā pasaulē vārds - melns - jebkurā locījumā var būt ārkārtīgi toksisks un to labāk nelietot. Īpaši ja tas tavā valodā satur sakni - negro.
Tālākais jau bija viegli paredzams. Sākās ilga vārdu apmaiņa, kas noslēdzās ar to, ka Stambulas komanda atteicās spēli turpināt un pameta laukumu. Par šo incidentu varētu arī nerunāt, ja tas neatsegtu kādu svarīgu mūsdienu sociālo attiecību šķautni. Runa ir par uzspēlēti sakāpinātu aizvainojuma izjūtu. Pret atsevišķiem jautājumiem pārspīlēts jūtīgums ir pārsniedzis jebkādas saprāta robežas. Cilvēki kļuvuši (vai apzināti cenšas kļūt) tik ārkārtīgi jūtīgi, ka uzsprāgst par jebko, kas var tikt traktēts kā viņu aizskārums. Šī īpašā jūtība vērojama visā pasaulē. Krievijā tiek pieņemti likumi, kuri aizliedz aizskart ticīgo jūtas; musulmaņu umma jūtas aizskarta par pravieša karikatūrām un pieprasa pārējo pasauli nepieļaut tā zaimošanu, taču attiecībā uz tumšādainajiem pārkāpt robežu var ik uz soļa, ja vien neesi pietiekoši uzmanīgs.
Lai pareizi novērtētu situāciju un saprastu, kurā pusē nostāties, mūsdienu “labās uzvedības” skolotāji lieto vienkāršus kritērijus. Jānosaka, kurš atrodas “varas pozīcijā” un kurš “pakļautā pozīcijā”. Konflikta gadījumā jānostājas “apspiestā” pusē. Runājot par konfliktu Parīzes stadionā, vērojama diezgan atšķirīga Rietumeiropas un Austrumeiropas sabiedrības reakcija. Kāpēc? Lielā mērā tāpēc, ka Austrumeiropā ieceļotāju no Āfrikas tradicionāli ir bijis maz un austrumeiropieši uz šo rasisma problēmu Rietumos var paraudzīties it kā no malas. Un ko mēs tur redzam?
Uzsveru, ka tas ir tikai redzējums no malas. Kā tas izskatās no iekšienes, jau ir pavisam cits jautājums. Tātad no malas izskatās (un par to liecina arī konfliktā iesaistīto personu ķermeņa valoda), ka “agresors” (varas pozīcijās esošais) ir ne jau rumāņu tiesnesis Koltesku. Drīzāk tas ir senegāliešu uzbrucējs Demba Ba, kurš samērā mierīgi, bet uzstājīgi un pārliecinoši skaidro, ka jūs, baltie, mūs esat apvainojuši un tagad jums par to nāksies dārgi samaksāt. Skaidrs, ka rumāņu tiesnesim būs grūti atmazgāties un viņa starptautiska līmeņa arbitra karjerai ir pārvilkts trekns krusts. Tagad viņam uz mūžīgiem laikiem pierē ir iededzināta kauna zīme - rasists.
Turklāt jāatzīmē, ka gan šajā, gan daudzos līdzīgos gadījumos runa nav par reālu apvainojumu pēc būtības, bet gan tīri formālu, kura galvenā funkcija ir uzskatāmi demonstrēt, kurš te ir noteicējs. Tas nedaudz atgādina situāciju, kad bandīta klātbūtnē, neko ļaunu nedomājot, esi nolamājies, bet tev uzreiz piestāda “rēķinu”. Ko? Tu manu māti apvainoji, nelieti? Par to tev nāksies samaksāt.
Jebkurā, arī rasisma jautājumā vienā brīdī mēs varam pienākt pie robežas, kad tiek pārkāpts kaut kāds neredzams slieksnis un nosacītais “upuris” un “vajātājs” mainās vietām. No malas izskatās, ka Rietumos šis slieksnis jau ir pārkāpts un kādreizējie upuri paši kļuvuši par agresoriem, savukārt bijušie agresori pārvērtušies iebiedētos trusīšos, kuri baidās pat bilst kādu vārdu savai aizstāvībai.
Nesen runāju ar kolēģi, kurš reiz bija pavadījis mūsu premjeru (ne pašreizējo) vizītē uz ASV. Tas notika neilgi pēc 2001. gada 11. septembra, kad ārzemju viesiem tika nozīmēta iespaidīga apsardze. “Kad gājām pa ielu, tad apsargi burtiski noslaucīja malā pretimnācējus, ja tie bija baltie. Melniem garām, apgājām mēs,” viņš stāstīja.
Skaidrs, ka pret jebkādām rasisma izpausmēm ir jācīnās, un tās civilizētā sabiedrībā nav pieļaujamas, bet tas nenozīmē, ka kādreizējie upuri drīkst paši kļūt par agresoriem un mums būtu jāļauj viņiem nekaunīgi kāpt citiem uz galvas. Cilvēces vēsture liecina, ka tas var slikti beigties.
