Jaunais, daudzsološais (kā teiktu maestro Raimonds Pauls) politiķis Arturs Toms Plešs var ieiet vēsturē kā pirmais Latvijas valsts ministrs, kurš dzimis jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas – 1992. gada 4. janvārī. Pirmdien politiskā apvienība “Attīstībai/Par!” (A/P) viņu oficiāli izvirzīja par kandidātu vides un reģionālās attīstības ministra (VARAM) amatam.
Nav noslēpums, ka pirms 13. Saeimas vēlēšanām 2018. gadā partijas “Latvijas Attīstībai” (LA) un “Kustība “Par!”” noslēdza politiskā aprēķina laulības. Vieniem bija nauda, bet otriem kādas nebūt idejas un lokanas mēles, ar kurām apvārdot labticīgus vēlētājus. Ja pirms laulībām katra no šīm partijām dažādās vēlēšanās cīnījās par 5% barjeras pārvarēšanu, tad pēc samešanās kopā ne tikai procentu barjeru viegli pārvarēja, bet pat ieguva 13 Saeimas deputātu vietas, kas ļāva pat uz premjera krēslu atvēzēties. Nu, vismaz izskata pēc.
Pēc Rīgas domes deputāta Māra Mičerevska atklāsmēm un Jura Pūces reti neveiksmīgās reakcijas uz tām, starp abām partijām radās acīmredzama plaisa. Izskanēja runas pat par iespējamu šķiršanos. Pūcem demisionējot no VARAM, uzreiz tika pieteiks pēctecis - parlamentārais sekretārs Arturs Toms Plešs. Viņa izvirzīšana šķita loģiska - Pūce kļūmes dēļ atkāpjas un savā vietā atstāj cilvēku, kuram uzticas un kurš jau ir dziļi “tēmā”.
Taču Pūces kļūme ar autostāvvietu caurlaidi ātri pārauga lielākā skandālā par fiktīviem ziedojumiem partijai ar partijas “īpašnieka” (M. Mičerevskis) Edgara Jaunupa iesaisti. Šis stāsts pēkšņi sāka mest smagu ēnu arī uz LA laulāto draugu/draudzeni “Kustību “Par!”” un pat šīs dīvainās “ģimenes” jaunāko partneri - “Progresīvie”.
Šajā sakarsētajā situācijā LA Pleša kandidatūru atsauca un “laipni” aicināja citas partijas izvirzīt savus kandidātus. Kāpēc vārdu - laipni - ieliku pēdiņās? Šeit man jāpastāsta veca anekdote, kurā jauns žurnālists intervē kādu ģimeni, kur laulātie draugi ilgus, ilgus gadus nodzīvojuši kopā. Kā jums tik ilgi izdevies sadzīvot kopā, jautā intervētājs. Nu, kā? Mums ģimenē visi pienākumi ir sadalīti. Vīrs atbild par pirmšķirīgiem jautājumiem, bet es par otršķirīgiem, saka sieva. Bet kā jūs nosakāt, kuri ir pirmšķirīgie un kuri otršķirīgie jautājumi? Nu, tas ir pavisam vienkārši. Kādu sekciju pirkt, kā iekārtot dzīvokli, ko gatavot vakariņās, ko bērniem vilkt mugurā, ‒ tie ir otršķirīgi jautājumi, bet pirmšķirīgie - no kā cēlies cilvēks, vai ir dzīve uz Marsa, kas uzvarēs ASV prezidenta vēlēšanas.
Līdzīgs pienākumu sadalījums ir arī A/P laulībā. Kamēr “Par” nodarbojās ar dzīvesbiedru likuma bīdīšanu, Stambulas konvencijas popularizēšanu un citiem “pirmšķirīgiem” jautājumiem, LA domā par “otršķirīgām” lietām - iepirkumiem, amatiem un citām praktiski taustāmām lietām. Šī “darbu dalīšana”, kad vieni domā par kāda jautājuma ideoloģisko nodrošināšanu, bet otri par praktisko jautājuma pusi, izrādās ļoti efektīva. Ņemam, piemēram, klimata izmaiņu jautājumu. Vieni pūš šīs problēmas balonu, bet citi šo pūšanu kapitalizē. Šī darbu dalīšana, protams, neattiecas tikai uz A/P. Tā raksturīga arī citām partijām. Piemēram, vieni staigā ar degošām lāpām un rūpējas par nācijas “pirmšķirīgajām” interesēm, kamēr citi nodarbojas ar “otršķirīgiem”, praktiskās politikas jautājumiem.
Atgriezīsimies pie Pleša un spēku sadalījuma A/P iekšienē. “Otršķirīgo” jautājumu partija - LA - Saeimas vēlēšanās ieguva 6 mandātus, “Par!” arī 6 un vienu vietu - Andris Skride no mikropartijas “Izaugsme”. Apvienībai valdībā pienācās 3 ministru vietas. Divas paņēma LA - Artis Pabriks Aizsardzības ministrijā un Juris Pūce VARAM. Veselības ministres vieta tika atvēlēta “Par!” pārstāvei, Saeimā neievēlētajai Ilzei Viņķelei.
Pēc neglītā Pūces skandāla būtu loģiski, ja “Par!” pieprasītu mainīt agrāko ministru vietu sadalījumu un pārņemtu VARAM savā pārziņā. Taču tas tā varētu izskatīties, ja ņemtu vērā tikai aritmētiku, kas pēc Pabrika aiziešanas no Saeimas padarīja “Par!” pārsvaru vēl pārliecinošāku (7 pret 5). Taču tiklīdz mēs pieslēdzam jau minēto darba dalīšanu, tā redzam, ka “Par!” nealkst nodarboties ar “otršķirīgām” lietām. Tai vairāk interesē “pirmšķirīgās”. Proti, tās, kuru veikšanai vairāk jāvirina muti. To lieliski saprot Jaunups un viņa draugi. Tāpēc viņi taktiski (šajā gadījumā der abas šī vārda nozīmes) iepauzēja un vēlīgi ļāva partneriem izvirzīt savu kandidātu ministra amatam.
Nav šaubu, ka Daniels Pavļuts vai kāds cits no “Par!” spētu tikt galā ar ministra pienākumiem, bet acīmredzot LA pietiekoši skaidri izrādīja savas pretenzijas uz šo amatu. “Par!”, apzinoties savu “praktiskā darba” nekompetenci un nevēloties palikt bez “laulātā drauga (LA) stingrā pleca”, viegli piekāpās.
Ko no visa šī stāsta varam secināt? Vispirms to, ka ziņas par LA pēkšņo aiziešanu pa skuju taku, izrādījās nedaudz pārspīlētas. Tāpat kā runas par gaidāmo LA un “Par!” šķiršanos. Arī demisionējušais Pūce cer, ka sekmīgi atkārtos jau reiz izspēlēto scenāriju. 2013. gadā viņš bija Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Daniela Pavļuta ministrēšanas laikā. Virs viņa galvas krājās aizdomīgu darījumu mākonis, kurš saistījās gan ar paša Pūces rīcību, gandrīz četrus gadus (no 2010. gada 8. janvāra līdz 2013. gada 27. novembrim) esot amatā, gan šaubīgiem ziedojumiem viņa sievas Zaigas vadītajai organizācijai “Ascendum”. “Maxima” traģēdijas aizsegā Pūce pa burzmu atkāpās un kā Zīgerista piesauktā zemūdene ienira dziļi dūņās, lai pārlaistu briestošo negaisu. Toreiz viņam tas sekmīgi izdevās, un viņš 2017. gadā atgriezās politikā. Vispirms Rīgas domes, bet jau 2018. gadā nacionālajā līmenī. Arī viņa sieva 2019. gadā kļuva par naudu dalošā “Sabiedrības integrācijas fonda” sekretariāta direktori.
To, vai Pūcem izdosies atmazgāties no Mičerevska mestās dubļu pikas, šobrīd nepateiks neviens, bet, zinot Latvijā valdošo politisko mitoloģiju, viņa cerības vērtējamas visai augstu. Kāpēc? Vienkārši tāpēc, ka viņš pietiekoši aktīvi piebalso tiem, kuri nodarbojas ar “pirmšķirīgām” lietām. Atbilstoši jau minētajam darba dalīšanas principam, tie, kuriem prioritāte ir “pirmšķirīgie” jautājumi, netraucē savus atbalstītājus no to vidus, kuriem svarīgāki šķiet “otršķirīgie” jautājumi. Līdz ar to Pūce ir savējais, vienalga ko viņš dara.
Neskatieties uz viņu darbiem, skatieties uz viņu vārdiem, skan mēles kulstītāju devīze, bet, kā teikts Bībelē, iesākumā bija vārds. Tas ir, priesteru kasta ir svarīgāka par darītāju kastu, un tieši viņi nosaka, kam būt un kam nebūt politiskajā Olimpā.
