Pēdējo nedēļu laikā pie Latvijas politiskā debesjuma ir iemirdzējusies jauna zvaigzne – Satversmes tiesas (ST) priekšsēdētāja Sanita Osipova, kuru daži īpaši jūsmīgi kreisi liberālās domas apustuļi jau redz kā nākamo Latvijas prezidenti.
Ar ko Osipova izpelnījusies tik lielu zināmas sabiedrības daļas ievērību? Viņa kā ST priekšsēdētāja uzņēmās būt par galveno skaidrotāju diskutablā, bet ideoloģiski ārkārtīgi svarīgā lietā. Runa ir par ST spriedumu lietā Nr. 2019-33-01 “Par Darba likuma 155. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam”. ST spriedums norāda, ka Darba likuma norma, ka tikai bērna tēvam ir tiesības uz 10 kalendāra dienas ilgu atvaļinājumu [pēc bērna piedzimšanas], neatbilst Satversmei. ST ieskatā, uz šādu atvaļinājumu var pretendēt arī bērna mātes draudzene, ja viņa ar šo draudzeni veido kopīgu ģimeni.
Neesmu jurists un netaisos apstrīdēt ST sprieduma juridiskos aspektus, taču nav jābūt juristam, lai konstatētu, ka šī sprieduma pamatā ir tīri ideoloģisks uzstādījums. Satversmes 110. pants, kurš nosaka, ka “Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības”, izrādās ir interpretējams ne gluži tā, kā to bija domājuši tie, kuri šo normu ne tik sen (2005. gadā) Satversmē ielika. Viens otrs var domāt - kas tur vēl interpretējams - Satversme nosaka, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti, un punkts. Taču Satversmes 110. pantā aiz šīs frāzes seko nevis punkts, bet komats, aiz kura vēl ir ģimene, vecāku un bērnu tiesības. Ģimene, lūk, esot kaut kas plašāks par laulību, un, iestājoties par šo paplašināto ģimeņu tiesību aizstāvību, ST pieņēma spriedumu, atbilstoši kuram bērna mātes draudzene arī var pretendēt uz bērna tēvam (?!) paredzēto bērna kopšanas atvaļinājumu.
Mūsdienu pasaulē atbildes uz jautājumiem, kuri vēl nesenā pagātnē neizraisīja ne mazākās domstarpības - kas ir ģimene, tēvs, māte, vecāki, draudzene, partneris, dzimums, vairs nav viennozīmīgas. Tās ir atkarīgas no katra indivīda ideoloģiskā redzējuma. Tādas arī ir šo jēdzienu juridiskās interpretācijas. Juristi var savā starpā par šiem jautājumiem strīdēties līdz apnikumam, tāpat viņi nekādā skaidrība netiks, kamēr viens vai otrs nemainīs savu ideoloģisko pārliecību. Līdz ar to priekšplānā izvirzās ne tikai juristu juridiskā kvalifikācija, bet arī viņu ideoloģiskā pozīcija.
Ja kāds šajā brīdī grib teikt - kāda vēl tur ideoloģija, jurisprudencē, tāpat kā fizikā, visu nosaka likumi, tad gribu atgādināt, ka ASV, kur tiesāšanās ir gluži vai nacionālais sports, un juristu skaits uz tūkstoš iedzīvotājiem ir lielākais pasaulē, Augstākās tiesas tiesnešu vēlēšanām tiek piešķirta milzu nozīme. Gandrīz tikpat liela kā prezidenta vēlēšanām. Kāpēc? Tāpēc, ka tieši Augstākā tiesa interpretē strīdīgās likumdošanas normas un nosaka valsts ideoloģisko virzību.
Šeit mēs nonākam pie tā, ko konservatīvi noskaņotā juriste Baiba Rudevska precīzi pateica intervijā “Neatkarīgajai” (24.11.2020.): “Mēs tagad maksājam dārgu cenu par paviršību, ar kādu mūsu politiķi pēdējo 20 gadu gaitā ir izturējušies pret ST tiesnešu amata kandidātu izvēli. Salīdzinājumam paskatieties, cik ilgi, detalizēti un pat agresīvi ASV Senāta locekļi iztaujā Augstākās tiesas tiesneša amata kandidātus: tas, salīdzinot ar mūsējo iztaujāšanu, ir kā melns un balts.”
Zināmas aprindas Osipovu ceļ debesīs, sauc par mūsu karalieni un nākamo prezidenti. Taču ko mēs par viņu zinām? Faktiski neko. Taču viņas virsvadībā tika pieņemts ST lēmums, kura sekas būs ārkārtīgi nozīmīgas Latvijas nākotnei. Es pat negribu tās īpaši vērtēt, jo stāsts nav par to, cik laba vai slikta ir Osipova. Stāsts ir par to, ka Osipovas gadījumam jākļūst par mācību nākotnei, jo, ja paskatāmies vēsturē, tad izrādās, ka gandrīz tie paši spēki, kuri 2005. gada decembrī, pārvarot lielu pretestību, iedabūja Satversmē normu par to, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti, 2011. gada 14. jūlijā nobalsoja par ST tiesnesi, kura šo normu pārvērta tukšā skaņā. Ja kādam šķiet, ka es sabiezinu krāsas, tad aicinu vēlreiz atgriezties pie Baibas Rudevskas intervijas, kur viņa atsaucas uz ECT spriedumu lietā “Oliari pret Itāliju” un tā sekām.
Osipova ir ST ilggadīgākā tiesnese. Viņu par ST tiesnesi Saeima apstiprināja 2011. gada 14. jūlijā. Tā bija tā pati 10. Saeima, kura jau strādāja pirmsatlaišanas režīmā un kurā deputāti ar samērā konservatīvu pasaules redzējumu bija vairākumā. Pēc tā laika likumiem balsošana par ST tiesneša apstiprināšanu bija aizklāta, un par Osipovu Saeima nobalsoja gandrīz vienbalsīgi - 83 par, 0 pret, 1 atturas. Debates nebija nekādas. Ilma Čepāne komisijas vārdā Osipovu īsi pieteica (3 minūtes 40 sekundes), un debatēs neviens nepieteicās. Tā Osipova bez jebkādas vētīšanas, bez debatēm Saeimā nonāca ST.
Jāpiekrīt arī tiem, kuri atgādina, ka ne jau Osipova viena pieņēma šo strīdīgo ST spriedumu. Neviens no ST tiesnešiem savu atšķirīgu redzējumu neizteica. Arī tas ir labi saprotams. Latvijā ST tiesnešus ievēlē uz desmit gadiem. Pēc tam jāmeklē jauns darbs. Vislabāk, ja tas ir kaut kur augstāk. Kur atrodas šis “augstāk”, precīzi parādīja Osipovas priekštece Ineta Ziemele, kura tagad ir Eiropas Savienības Tiesas tiesnese Luksemburgā. Atšķirībā no ASV, kur arī konservatīvā spārna tiesnešiem ir iespējas sasniegt augstas karjeras virsotnes, ES valda stipra sānsvere pa kreisi, un uz karjeru ES centrālajās struktūrās var pretendēt tikai ar tādu pozīciju, kādu patlaban publiski demonstrē Osipova.
Pašas Osipovas centību var saprast. Nākamgad vasarā viņai beidzas ST tiesneša desmit gadu termiņš un jādomā par jauniem horizontiem. 2022. gadā Saeimas vēlēšanas, 2023. gada vasarā Valsts prezidenta vēlēšanas. Ja neizdosies tikt Eiropas struktūrās, kas, protams, ir prioritāras, tad, sliktākajā gadījumā var pretendēt uz kādu pieklājīgu krēslu tepat uz vietas. Galvenais laikus ielikt kurpi durvīs. Izskatās, ka tas ir sekmīgi izdarīts. Tajā pašā laikā politiķiem daudz atbildīgāk jāizturas pret ST tiesnešu izvirzīšanu un apstiprināšanu, lai vēlāk nav jāgroza galvas, jāplāta rokas un jātēlo nezinīši - nu, kā gan tā gadījās?
