Roberts Zīle intervijā “Neatkarīgajai” (24.11.2020.) par esošo valdību teica: “Šis [13. Saeimas] vēlēšanu rezultāts bija tik slikts, ka tur bija grūti kaut ko citu salikt.” Proti, balsu sadalījums ir tāds, ka ar esošo koalīciju un Kariņa valdību mums būs jānovelk līdz nākamajām vēlēšanām 2022. gadā. Faktiski tas nozīmē, ka valdība var darīt, ko tā grib, un, par spīti tās sadrumstalotībai un šķietamajai nestabilitātei, tā ir stabilāka nekā jebkura cita, jo nekādu citu valdību politiski izveidot nevar. Kāpēc? Tāpēc, ka to neļauj ticība jeb Latvijā valdošā politiskā mitoloģija.
Uzreiz jāatzīmē, ka mīts - tas nenozīmē kaut kādu faktos nebalstītu, sagudrotu konstrukciju. Jebkurš mīts sastāv no būtiskas patiesības daļas un vēlmju fantāzijas daļas, kas sabiedrībai glaimojošā veidā izskaidro realitāti. Šo daļu attiecības var būt ļoti dažādas, mainīgas, un mīta popularitāti nenosaka tā patiesums. Daudz vairāk to nosaka sabiedriskās domas vienprātība. Ja sabiedrībā valda vienprātība, ka Jāņos jādedzina ugunskurs un nav piedienīgi iet gulēt desmitos vakarā, tad katrs, kas neiekļaujas šajā vienprātībā, jūtas ne savā ādā. Līdzīgi ir ar politiskajiem mītiem. Ja sabiedrībā valda pārliecība, ka kāds politiskais spēks ir labs vai nelabs, tad nekādi pretargumenti tur nelīdzēs, jo par ticību diskutēt ir veltīgi.
Kā jau teicu, mītiem ir raksturīgs mainīgums un spēja adaptēties noteiktiem apstākļiem, taču nemainīgs ir bāzes uzstādījums. Kāds tas ir latviešu mītam? Šeit jāatkāpjas vēsturē. Jau padomju laikos sabiedrībā bija populārs viedoklis, ka pirms “krievu ienākšanas” 1940. gadā Latvija bijusi augsti attīstīta Eiropas valsts. Šo pārliecību stiprināja gluži reāls, neapšaubāms fakts, ka Latvijas laukos Ulmaņa laikos strādāja zināms skaits laukstrādnieku no Polijas un Lietuvas. Rezultātā sabiedrības kolektīvajā zemapziņa ieveidojās “Ulmaņlaiku” iedomātā Latvija, kurā dzīves līmenis neesot daudz atšķīries no attīstīto rietumvalstu (nosacītās Zviedrijas) līmeņa. Šī pārliecība ir ļoti dzīva arī mūsdienās, un jebkuri mēģinājumi to apšaubīt tiek cītīgi apkaroti.
Balstoties uz šo pārliecību, Atmodas laikā radās mīts par drīzu Latvijas izaugsmi pēc tam, kad Latvija atkal kļūs brīva (atbrīvosies no “krievu” varas). Tad astoņu līdz desmit gadu laikā atjaunosim dzīves līmeņa paritāti ar nosacīto Zviedriju. Tolaik ne vienam vien pat astoņi gadi likās pārāk ilgs laiks, un tagad jau daudzi aizmirsuši, ka loloja cerības “Zviedrijas līmeni” sasniegt vēl ātrāk - piecu gadu laikā.
Taču jau pirmajos neatkarības gados realitāte aizgāja pa radikāli citu trajektoriju. Dzīves līmenis ne tikai strauji netuvojās “Zviedrijas līmenim”, bet gan gluži otrādi - vairumam tas būtiski kritās. Sabiedrība pieprasīja vienkāršu, katram saprotamu atbildi - kāpēc izsapņotā “Zviedrija” kļūst nevis tuvāka, bet gan tālāka? Radās jauna mīta modifikācija. Mēs jau sen dzīvotu kā Zviedrijā, ja vien nebūtu visuresošie komunisti un čekisti, kas ar viltu atkal tikuši pie varas un neļauj latvju tautai izbaudīt iegūtās brīvības labumus. Tas nekas, ka Saeimā bija tikai daži vecie LKP nomenklatūras darbinieki ar Anatoliju Gorbunovu priekšgalā, bet nospiedošais vairākums politiķu bija tautfrontieši bez LKP vadības pieredzes. Visi deviņdesmitie pagāja, lielai sabiedrības daļai lamājot komunistus un čekistus, kuri visur ieperinājušies un atņēmuši tautai paredzētos labumus.
Taču tā kā ne Gorbunovs, ne Čepānis un pat ne Savickis nebija starp redzamākajiem Latvijas miljonāriem, tad mīts par komunistiem un čekistiem plūdeni transformējās mītā par oligarhiem. Sākotnēji šis mīts būtiski atšķīrās no tā, kāds tas kļuva vēlāk, kad ieguva jau stingri kanonizētu, gluži vai sakrālu raksturu. Iesākumā bija nerimstoša Lemberga/Šķēles cīņa, kurā katra puse otru demonizēja, kā vien spēja, un šī negāciju apmaiņa izsauca tautā nogurumu. Radās pieprasījums pēc mīta par “gaismas bruņinieku”.
Šo nišu 2002. gadā sekmīgi aizņēma jaunizveidotā partija “Jaunais laiks” ar Einaru Repši priekšgalā. Agrāk savstarpēji karojošie Lembergs, Šķēle un Šlesers tika apvienoti vienā trīsgalvainā pūķī - 3A, kurš jau kā vienots kopums - oligarhi - tika pasludināts par galveno iemeslu, kāpēc nav piepildījies tautas senlolotais sapnis par “Zviedrijas noķeršanu”.
Šis periods interesants ar to, ka šim “oligarhu” mītam izdevās radīt kontrmītu - mītu par “sorosiešiem”, kuri cenšas sagraut Latvijas nacionālo valsti. Kamēr valstī bija augšupejoša ekonomiskā izaugsme, šis mīts samērā sekmīgi iedzīvojās politiskajā vidē, taču, iestājoties 2009. gada krīzei, priekšplānā izvirzījās cilvēku cīņa par izdzīvošanu, un šeit jau atkal pie visām ķibelēm daudz vieglāk bija vainot labi zināmos 3A, nevis mistisko “sorosiešu tīklu”.
2011. gadā “oligarhi” tika sakauti, un pie varas nāca pirmā reformu un tiesiskuma koalīcija. Taču, visus traucēkļus pabīdot malā un valdībā saliekot sprūdžus, ķīļus un pavļutus, izsapņotā Zviedrija tuvāka nekļuva. Sabiedrība kļuva mitoloģiski indiferenta. Gan pret “oligarhiem”, gan pret “sorosiešiem”. Tomēr neviena sabiedrība nevar dzīvot bez grēkāžiem. Tā kā uzcelt Latvijā “Zviedriju” nekādi neizdevās, tad vajadzēja turpināt vainīgo meklēšanu, jo pieņemt, ka varbūt mēs paši pie kaut kā esam vainīgi, būtu pārāk daudz prasīts. Velosipēds no jauna netika gudrots - šim nolūkam lieliski noderēja tie paši vecie oligarhi un citai sabiedrības daļai - sorosieši, kuri gribot sagraut ģimenes institūtu un beigu beigās nacionālo valsti ar mūsu senajām, kristīgajās tradīcijās meklējamām vērtībām.
Apmetot nelielu vēsturisku loku, esam atgriezušies pie vecā sadalījuma - oligarhos/sorosiešos, otrās tiesiskuma koalīcijas un oficiāli pasludinātas (vārdos, ne darbos) virzības uz “Zviedrijas” (ziemeļvalstu) sasniegšanu. Masu apziņā visi politiskie notikumi (ja vien tie neskar indivīdu personiski) iet caur šo primitīvo dihotomiju, kā rezultātā pastāvošā kārtība (valdība) nav maināma, jo opozīcijas partijas, neatkarīgi no tā, kā tās pašas gribētu pozicionēties, pārstāv spēkus, kuri nācijas kolektīvajā zemapziņā neļauj dzīvot kā Zviedrijā. “Saskaņa” asociējas ar “krieviem”, kuri vienreiz 1940. gadā Latvijā jau sagrāva iedomāto “Zviedriju”, bet ZZS ar “oligarhiem”, kuri vainīgi pie tā, ka trīsdesmit gados neesam spējuši uzcelt jaunu “Zviedriju”. Tas, ka viena “oligarha” vadītā pilsēta ir Latvijā vistuvākā (ne tikai ģeogrāfiski) Zviedrijai, šoreiz neskaitās, jo pašreizējā salikumā ZZS ar reālo Ventspili saistās vāji.
Kā šajā pretstāvē izgaismojas Pūces skandāls un Šuplinskas demisijas pieprasījums? Atļaušos izteikt domu, ka Pūce krita par upuri sava politiskā spēka nevienotībai. Ja apvienība “Attīstībai/Par!” stingri stāvētu sākotnējās pozīcijās, ka Māris Mičerevskis ir “denunciants, kurš apmelo partiju kāda privātās interesēs”, tad Pūce joprojām sēdētu Peldu ielas ministrijā, jo neviena koalīcijas partija no malas neatļautos mest akmeni (kurš gan bez grēka), un skandāls pamazām noplaktu. Šuplinskas gadījumā viņas partija stāv stingri savā pārliecībā, ka savējos saplosīšanai neatdosim, tāpēc var prognozēt, ka Kariņa valdību ārēji apstākļi nespēs iedragāt. Tā turēsies tik ilgi, cik ilgi viņš pats turēsies pie varas, jo neesot taču alternatīvas. Ar šādu iemidzinošu vakara pasaciņu vēlētāji ik dienu tiek baroti, lai arī iedomātajai “Zviedrijai” neviens vairs īsti netic.
