Piektdien ES iekļāvusi Aleksandru Lukašenko un 14 Baltkrievijas amatpersonas (tai skaitā viņa vecāko dēlu Viktoru) sankciju sarakstā.
Iepriekšpieņemtajā ES sankciju sarakstā, kurā tika iekļautas 40 Baltkrievijas amatpersonas, Lukašenko uzvārds nebija atrodams. Šī nosacītā labvēlība tika traktēta kā iespēja toreiz vēl oficiāli amatā esošajam prezidentam uzsākt dialogu ar sabiedrību, lai pārvarētu politisko krīzi, kas aizsākās pēc prezidenta vēlēšanu farsa 9. augustā. ES nodemonstrēja Lukašenko “labas gribas” žestu un pirmajā sankciju vilnī neiekļāva. Tagad, kad 5. novembrī izbeidzās Lukašenko prezidenta pilnvaras, un režīma represijas pret protestētājiem ne tikai nav beigušās, bet pat pieņēmušās spēkā, ES šo “labvēlības režīmu” ir izbeigusi.
Var rasties jautājums - kāda gan no šīm sankcijām jēga, ja tāpat pēc visa nodarītā Lukašenko ceļš uz Eiropu ir liegts, un arī savus aktīvus (ja tādi ir) gan jau būs nodrošinājis, lai tos sankcijas neskartu? Acīmredzot šīm sankcijām primāri ir simboliska jēga. Taču tāpēc nevajag domāt, ka tās ir nenozīmīgas.
Pirmkārt, simbolu nozīmi nekad nedrīkst novērtēt par zemu. Drīzāk to nozīmi grūti pārvērtēt. Ja paskatīsimies, par ko notiek visspraigākās publiskās diskusijas, tad ievērosim, ka bieži vien tie ir jautājumi, kuriem ir ļoti maza praktiskā, toties milzīga simboliskā jēga. Viena puse saka - nu, kas tad tur būs, ja to vai citu likumu pieņemsim? Vai tad debesis uz zemi nogāzīsies? Kamēr otra puse ar apbrīnojamu ietiepību nepiekāpjas, un virves vilkšana turpinās gadiem, visām pusēm tērējot milzu resursus un spēku.
Režīms un tā seja - Lukašenko no uzliktajām sankcijām pievilcīgāks netop. Ne tikai aktīvi protestējošo, bet arī nosacīti neitrāli noskaņoto baltkrievu acīs. Arī birokrātijas, tai skaitā augstākās birokrātijas acīs sankciju pieņemšana no ES puses, atbalstu režīmam nevairo. Baltkrievijā, atšķirībā no Krievijas, pret ES izturas daudz nosvērtāk. Lukašenko nekad, bet pēdējos piecus gadus jo īpaši, nav centies konfrontēt ar ES. Viņam drīzāk ir pārmesta sēdēšana uz diviem krēsliem un naudas slaukšana gan no Krievijas, gan ES.
Vairums sociāli aktīvu cilvēku Baltkrievijas nākotni saista drīzāk ar ES, nekā Krieviju, līdz ar to ES spiediens neļauj Lukašenko uzdot sevi par “nabaga upuri”, kuram ļaunie Rietumi dara pāri. Šī metode varbūt strādā Krievijā, bet Baltkrievijā var iedarboties tikai uz pavisam nelielu sabiedrības daļu. Baltkrievijai kaimiņos ir Polija un Lietuva, un abas šīs valstis baltkrievi apmeklē pietiekoši bieži un daudz, lai pret ES vairumam baltkrievu būtu ļoti saprātīga attieksme.
Taču, ja pašam Lukašenko par šīm sankcijām, visticamāk, patiešām nospļauties, jeb kā Pāvila Rozīša romānā “Ceplis” teica peļu slazdu fabrikants Naigainis: Manā stāvoklī viens vekselis vairāk vai mazāk..., tad tām 14 amatpersonām, kuras arī iekļautas sankciju sarakstā, diez vai ir līdzīgas sajūtas. Tie ir cilvēki ar pietiekoši lieliem ienākumiem, lai varētu regulāri ceļot pa Eiropu, un tas, ka tagad durvis viņiem uz turieni slēgtas, diez vai silda sirdi. Turklāt viņiem varētu būt arī dažādās itālijās vai kiprās īpašumi, kurus nepatīkami zaudēt.
Režīmam vēl bīstamāk sankcijas iedarbojas uz tām amatpersonām, kuras teorētiski varēja nonākt sankciju sarakstā, bet nenonāca. Šoreiz. Šoreiz paveicās, bet, kur garantija, ka nākamreiz tas nenotiks? Apjausma, ka Lukašenko kļuvis nevis potenciālo labumu, bet dažādu negāciju avots, var šo personu galvās radīt visādas domas. Vēl jo vairāk, ja tajā pašā dienā Kremļa pilnīgā kontrolē esošā Krievijas ziņu aģentūra “lenta.ru” publicē graujošu materiālu par to, kā tikuši fabricēti 9. augusta vēlēšanu rezultāti. Baltkrievijas augstākās (un ne tik augstas) amatpersonas var šo ziņu uztvert kā signālu, ka arī Maskava Lukašenko jau norakstījusi. Tad kāpēc man vēl viņa dēļ rauties pušu?
Trakākais, ka šādas domas rodas ne tikai režīmu apkalpojošā personāla galvās, bet arī paša Lukašenko jau tā sakairinātajā galvā. Viņš saprot, ka kļuvis lieks akmens pie apkārtējo kājas un ik mirkli gaida nodevību. Dunci mugurā var iedurt jebkurš, turklāt konkrētajā gadījumā tā nav tikai tēlaina metafora. Notiek juceklīgas kadru pārbīdes. Vietām tiek samainīts KGB šefs Vakuļčiks ar Valsts kontroles komitejas priekšsēdētāju Terteļu. Vēl vakar tik uzticīgais iekšlietu ministrs Karajevs kļūst par vietvaldi Grodņas apgabalā. Šīs amatpersonu rotācijas un atlaišanas izskaidrojamas tikai ar vienu - lai nekur neizveidojas kāda ilgākā kopīgā darbā saliedējusies grupa, kura varētu kļūt par potenciālās sazvērestības kodolu. Diez vai šāda nervoza atmosfēra veicina uzticību vadonim, kurš katru dienu nāk klajā ar dažādiem draudiem sabiedrībai, kurus neviens vairs īsti neņem par pilnu.
Protams, ES sankcijas ne tuvu nav galvenais spiediena avots uz režīmu, bet noteikti viens no tiem. Vienlaikus Vācijas bundestāgs vakar pieņēma īpaši rezolūciju valdībai, lai tā sagatavo plašu atbalsta programmu Baltkrievijas demokrātiskajai kustībai un savukārt aptur jebkādu sadarbību ar Lukašenko režīmu. Ceturtdien EDSO pieņēma paziņojumu par Lukašenko režīma noziegumu izmeklēšanu un dokumentēšanu, lai neviens no varmākām pat necer nākotnē izbēgt no soda. Visi šie soļi pamazām irdina režīmu, bet galvenais irdinātājs, protams, ir nerimstošais tautas protests un nevēlēšanās dzīvot tirānijā. Palīdzība baltkrievu tautai tikt no šī tirāna vaļā arī ir ES sankciju galvenā jēga.
