ASV prezidenta vēlēšanu seriāla intrigas turpinās

© SCANPIX

ASV prezidenta vēlēšanu seriāla dramaturģija atbilst visiem žanra kanoniem. Iesākumā (kādu nedēļu pirms pašām vēlēšanām) viss šķiet skaidrs. Gandrīz visi socioloģiskie dienesti paredz samērā vieglu un pārliecinošu uzvaru vienam no pretendentiem – Džo Baidenam. Turklāt, ņemot vērā 2016. gadu pieredzi, šīs prognozes tiek izteiktas ar piebildi, ka aprēķinos iekalkulēts arī tas, ka nosacītais Trampa vēlētājs neuzticas nekādiem “dienestiem”, nevēlas atbildēt par savām potenciālajām izvēlēm un, vispār, dziļi nīst tā saucamo “socioloģiju”.

Taču pašās pēdējās dienās pirms vēlēšanām, noskaņojums pēkšņi mainās. Tramps aizvada ļoti aktīvu, pat vētrainu kampaņu, ik dienas piedaloties neskaitāmos mītiņos dažādās pavalstīs, demonstrējot apskaužamu enerģiju un cīņas sparu. Baidens savukārt, it kā piespēlējot Trampam, kurš viņu nesauc citādi kā vien par Miegaino Džo, ar īpašu aktivitāti neizceļas. “Man jau uzvara kabatā, nav ko pārāk iespringt,” nolasās vēstījums. Baidena atbalstītāju vidū aug trauksme par 2016. gada scenārija iespējamo atkārtošanos.

Jau pirmie provizoriskie vēlēšanu rezultāti liecina, ka bažas bijušas pamatotas. Lai arī Baidens viegli un prognozējami uzvar Ņujorkā, Masačūsetsā, dzimtajā Delaverā un citās Jaunanglijas pavalstīs (izņemot Pensilvāniju), tā saucamajās svārstīgajās pavalstīs Baidena pozīcijas neizskatās spožas. Viņš pārliecinoši zaudē Floridā un, galvenais, Ohaijo, kur kopš 1964. gada vērojama likumsakarība - kurš uzvar Ohaijo, tas uzvar visā ASV. Arī citās izšķirošajās pavalstīs Tramps ir priekšā. Komentētāji vienbalsīgi norāda uz socioloģijas, kā nopietnas zinātnes, pilnīgu krahu.

Ja šogad vēlēšanas notiktu pēc tās pašas procedūras, kā tas bija agrāk, tad jau trešdien agri no rīta pēc Latvijas laika, Tramps varētu iznākt pie saviem atbalstītājiem un ar nesatricināmu pārliecību paziņot par savu uzvaru. Taču šajās vēlēšanās procedūra ir cita. Vairāk kā puse visu nobalsojušo (ap 100 miljoniem) nobalsojuši vai nu iepriekš, vai pa pastu. Turklāt katrā pavalstī likumi, kas nosaka, kādā veidā tiek skaitītas balsis, ir atšķirīgi. Piemēram, Floridā viss notiek ātri un iepriekš nodotās balsis uzreiz tiek ieskaitītas kopējā balsu skaitā, kamēr citās pavalstīs vispirms tiek saskaitīti vēlēšanu dienā nodotie biļeteni un tikai pēc tam pa pastu atsūtītie.

Pirmais pie saviem atbalstītājiem iznāk Baidens. Vizuāli viņa uznāciens izskatās iespaidīgi (drīzāk gan ar mīnusa zīmi), un par to parūpējas Baidena dzīvesbiedre, kura tērpusies garā, kuplā, ļoti gaišā krēmkrāsas kleitā, bet viņas seju aizsedz liela, melna aizsargmaska. Kadrā no attāluma šis gaišais tēls ar melnu laukumu sejas vietā rada visai sireālu iespaidu. Baidena runa ir īsa, un viņš to nobeidz ar savas vecmāmiņas izteicienu: “Ticību, Džo, vajag nevis uzturēt, bet stiprināt.” Ar ticību šoreiz Baidens domā pārliecību savai uzvarai, par kuru nešauboties.

Tramps runā dažas stundas vēlāk, kad viņa pozīcijas šķiet ļoti pārliecinošas. Tomēr Trampa uznācienā jaušama kaut kāda samākslotība. Viņa runā viss it kā ir tieši tā kā vajag - pateicība par atbalstu un nešaubīga pārliecība par “lielo uzvaru”, taču tas viss tiek izteikts bez uzvarētāja mirdzuma acīs. Vārdi it kā pareizi, bet kā teiktu Staņislavskis - neticu. Kad viņš sevi pasludina par uzvarētāju, lai gan balsu skaitīšana vēl iet pilnā sparā un līdz 270 elektoru balsīm Trampam tālu, un piebilst, ka neļausim nevienam nozagt mūsu uzvaru, kļūst skaidrs, ka viss vēl ir priekšā un intriga atgriežas.

Kā jau to var paredzēt, pa pastu balsojušie ar lielu pārākumu ir Baidena atbalstītāji. Vispirms Viskonsīna, pēc tam Mičigana aiziet Baidenam. Atbilstoši savai lomai, Tramps šos rezultātus sola apstrīdēt. Viskonsīnā starpība ir mazāka par 1%, kas ļauj pilnīgi oficiāli pieprasīt balsu pārskaitīšanu. Arī citās pavalstīs var atrast pietiekoši nopietnus juridiskus ieganstus, lai apšaubītu vēlēšanu leģitimitāti. Trampa juristu komanda ar kādreizējo Ņujorkas mēru Rudolfu Džuliani priekšgalā jau gatavojas jaunai vēlēšanu seriāla sērijai, kur galvenā darbības vieta būs tiesu zāles un galvenie tēli - juristi ar saviem argumentiem. Kā beigsies šis seriāls, negribas pat prognozēt. It kā jau Baidenam vajadzētu beigu beigās uzvarēt, bet tieši tāpat kā jebkurā seriālā negaidīti notikumu pavērsieni parādās no pavisam negaidītās puses, tā arī šajā visādi brīnumi ir iespējami.

Un vēl daži vārdi par šīm vēlēšanām. Galvenais jautājums, par ko vēl ilgi būs jādiskutē - kā tas nākas, ka četrus gadus pasaules ietekmīgāko valsti vada cilvēks, kuru objektīvi grūti nosaukt par simpātisku politiķi ar augstiem ideāliem, nevainojamu morāli un modernu pasaules redzējumu; cilvēks, kurš neskaitāmas reizes pieķerts melos, faktu sagrozīšanā un vispār pilnīgā nevērībā pret dažādu izdomājumu saistību ar realitāti, taču pēc četru gadu nemitīgas “atmaskošanas” medijos, joprojām spēj iegūt gandrīz pusi visu ASV vēlētāju balsu?

Automātiski izvirzās profesora Hanova jautājums (Smirdēt var tikai Tramps, bet ne Linkolna pieminekļa apgānītājs) - ko nepareizu dara “modernie, progresīvie, uz zinātniski pārbaudītiem faktiem un nopietnu ekspertīzi” orientētie politiķi? Kāda ir viņu vaina un atbildība par to, ka tāds cilvēks kā Tramps iemieso miljoniem cilvēku nozīmīgas vērtības? Un nevajag stāstīt, ka tie visi ir kaut kādi neizglītoti lauķi, lūzeri un citi sociāli neadaptēti elementi. Lūzeru un sociāli neadaptētu elementu starp Baidena atbalstītājiem nav mazāk. Varbūt pat vairāk.

Bet ko darīt miljoniem cienījamu, godīgu cilvēku, kuri dažādu iemeslu dēļ nu nekādi nespēj nobalsot par Baidenu, jo viņš, lai arī bija speciāli atlasīts kā pieņemamākais mēreni konservatīvam vēlētājam, tomēr iemieso kaut ko tādu, kas ir organiski svešs, atgrūdošs lielai ASV tautas daļai. Ko šiem cilvēkiem darīt, ja viņu vērtības pārstāv tāds tipāžs kā Tramps? Tā ir arī Republikāņu partijas vaina, ka mūžīgā piekāpšanās kreiso populistu ceļa rullim noveda pie tā, ka 2016. gadā viņi nespēja Hilarijai Klintonei pretī izlikt nevienu citu, kurš spētu stingri stāvēt par to cilvēku vērtībām, kuriem kreiso idejas nav pieņemamas. Rezultātā šie cilvēki bija spiesti balsot par Trampu.

Diemžēl kopš 2016. gada nekas daudz nav mainījies. Demokrātu partijā uzpūtīga arogance, vēlme visus mācīt, kā tiem pareizi dzīvot un “upuru” meklēšana, kuriem uzmesties par “aizstāvjiem”, ir tikai augusi augumā. Te arī meklējama atbilde uz bieži uzdoto jautājumu - vai tiešām Demokrātu partijā nebija neviens jaunāks, harismātiskāks un enerģiskāks politiķis, kuru virzīt pret Trampu Baidena vietā? Protams, ka bija. Taču visi viņi bija ar vēl kreisāku, tas ir, miljoniem amerikāņu vēl nepieņemamāku vērtību orientāciju. Ja tu atbalsti (kaut netieši) ASV “tēvu” zākāšanu, viņu pieminekļu apgānīšanu, himnas un karoga noniecināšanu un tajā saskati kādu īpašu “progresivitāti”, tad tev arī jārēķinās ar to, ka miljoni labāk nobalso par tādu kā Tramps, nevis par tevi. Tā kā, kamēr notiek Demokrātu partijas arvien dziļāka sānsvere pa kreisi, pasludināt Republikāņu partijas galu demogrāfisko apsvērumu dēļ ir stipri pāragri.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.