Otrdienas rīta ziņa no Baltkrievijas: “Šorīt pirms darba sākuma 20 – 25 Kardioloģijas slimnīcas mediķi nostājās ielas malā solidaritātes ķēdē. Drīz vien pie viņiem piebrauca vairāki mikroautobusi un septiņus ārstus – nodaļu vadītājus, augstākās klases kardioķirurgus aizturēja. Bloķēts darbs rentgenendovaskulārās ķirurģijas nodaļā, kas nodarbojas ar steidzamas palīdzības sniegšanu miokarda infarkta pacientiem.”
Šī ziņa trāpīgi raksturo notiekošo Baltkrievijā. Ārsti visā pasaulē ir sabiedrībā cienījamākie cilvēki, bet sirds ķirurgi it īpaši. Tikai pilnībā no smadzeņu centra atslēgta varas mašīna var cienījamus ārstus ierasti samest busiņā un vest uz iecirkni. Karot ar mediķiem katrā ziņā nav prāta darbs, bet to, ka Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko jau sen kā nerīkojas saprātīgi, atzīmē vairums novērotāju.
Oktobris Lukašenko režīmam iesākās cerīgi. Ikdienas protesta akcijas pamazām gāja mazumā un vienīgi svētdienas demonstrācijas Minskā uzrādīja iespaidīgu masveidīgumu. Kas ienāca Lukašenko prātā, kad viņš 10. oktobrī ieradās KGB aizturēšanas izolatorā, lai tiktos ar dažiem apcietinātajiem opozicionāriem, nez vai zina viņš pats. Saruna ilga vairāk kā četras stundas, taču tās faktiskais rezultāts bija atļauja arestētajam Sergejam Tihanovskim parunāt pa telefonu ar sievu Svetlanu, kura bija galvenā Lukašenko konkurente 9. augusta prezidenta vēlēšanās. Šīs telefonsarunas laikā Sergejs aicināja sievu rīkoties asāk, enerģiskāk. Drīz vien sekoja tā saucamais Tihanovskas ultimāts, kura termiņš beidzās 26. oktobrī.
Nav nozīmes uzskaitīt ultimāta prasības, jo visiem bija skaidrs, ka Lukašenko nekādu ultimātu nepieņems. Taču tas arī nebija galvenais šī pasākuma mērķis. Galvenais bija noteikt ultimāta beigu termiņu - “dedlainu”. No vienas puses, tas uzmundrināja plokošo protesta kustību (25. oktobra akcijas bija masveidīgākās pēdējā mēneša laikā), bet no otras, uzturēja augstu režīma nervozitāti, liekot tam kļūdīties, kas arī notika.
Režīms izsludināja plašu varas lojālistu demonstrāciju Minskā, uz kurieni no visas Baltkrievijas bija paredzēts savest tūkstošiem Lukašenko atbalstītāju. Jau bija nosūtīti pieprasījumi, cik no katra uzņēmuma, no katras administratīvi teritoriālās vienības jānogādā galvaspilsētā demonstrantus; jau bija izdalīti budžeta līdzekļi, transporta vienības; Minskā jau bija uzceltas divas skatuves, bet pēdējā brīdī viss pasākums tika atcelts, kas parādīja patieso režīma atbalstu tautā. Pat ar visu milzīgo varas resursu režīms noorganizēt pieklājīgu bildi nespēja.
Arī pilnīgi nevajadzīgā varas brutalitāte 25. oktobra protesta akcijas noslēgumā, kad pret demonstrantiem tika raidītas gaismas-trokšņu petardes, šauts ar gumijas lodēm, izvērstas masveida tvarstīšanas māju pagalmos un ielaušanās cilvēku dzīvokļos, jāvērtē kā kļūda, kas tikai iedvesmoja protestētājus uz tālākām nepakļaušanās akcijām.
Daudzi novērotāji norādīja uz Tihanovskas ultimāta riskiem. Ja Lukašenko nepiekāpsies un izsludinātais vispārējais streiks izgāzīsies, tad viss - spēle zaudēta. Vai nu tagad, vai nekad. Taču šāds uzstādījums ir nepareizs pašos pamatos. Lukašenko režīms ļoti gribētu, lai tā būtu - ja šoreiz izturēsim, tad pēc tam mierīgi varēsim darboties kā līdz šim. Taču tā autoritāras varas mehānisms nedarbojas. Ja reiz ābols sācis pūt, tad svaigs tas vairs nekļūs.
Autokrāta vara balstās uz sabiedrībā nerakstītu pieņēmumu, ka viņš kontrolē visu, un no viņa viss atkarīgs. Tai skaitā izslaukums no katras govs. Šī iemesla dēļ Lukašenko jau 26 gadus regulāri brauc uz kolhoziem, rūpnīcām, iestādēm un citām vietām, liekot tautai domāt, ka bez viņa viss apstāsies un sagrūs. Taču tā ir tikai viena autokrāta varas dimensija. Otra ir tā, ka viņš visiem demonstrē, ka spēj kontrolēt un vadīt cilvēku rīcību. Tāda, piemēram, bija padomju laiku 1. maija un 7. novembra demonstrāciju jēga. Kad partija liek, tad tauta iziet Komjaunatnes krastmalā, kad liek iet vēlēt Augstāko Padomi, tad vēlē, kad liek sēdēt mājās, tad sēž mājās.
Tāpēc jebkura rīcība, kas nav ar varu saskaņota, un nenotiek tās kontrolē, ir izskaužama pašā iedīglī. Ar to izskaidrojama agresīvā rīcība pret jebkādiem demonstrantiem vienalga, cik miermīlīgi tie izturētos. Galvenais, ka viņi darbojas paši, nevis pēc autokrāta gribas. Sabiedrība, kura darbojas kā subjekts, ir lielākais autokrāta bieds. Tieši tāpēc Putins atbalsta Lukašenko un citus autokrātus visā pasaulē, jo nedrīkst pieļaut, ka tauta kaut ko lemj pati. Šī iemesla dēļ Krievija tik vēsi izturas pret Armēnijas premjeru Nikolaju Pašiņjanu, kurš pie varas nonāca veidā, kas kā ļauns lietuvēns moka Putina iztēli (tautas spiediena rezultātā).
Lukašenko jau trešo mēnesi cenšas apslāpēt protestus, bet, atšķirībā no citām reizēm, viņš ar šo uzdevumu netiek galā. Viņš nekontrolē pilnībā stāvokli valstī, kas ir galvenā autokrāta vājuma pazīme. To redz ne tikai viņš, bet visa birokrātiskā varas vertikāle, kura sāk iekšēji šaubīties, vai “Akela nav aizlecis garām”. Pat ja vispārējais streiks neizdosies, tas neko nenozīmē, jo režīms tiek šūpināts bez apstājas. Pat ja tas šodien noturas, tad tas nenozīmē, ka rīt tas izturēs nākamo grūdienu. Nespēja kontrolēt to, ko gadsimta ceturksni izdevies turēt pakļautībā, acīmredzami tracina Lukašenko.
Spriežot pēc dažādiem indikatoriem, reālais atbalsts režīmam ir ļoti zems. Turklāt tas ir zems gandrīz visās iedzīvotāju grupās. Vienīgais patiesais režīma balsts ir spēka struktūras, kuras ir nesamērīgi labi atalgotas, ar izcilām sociālajām garantijām, nodrošinātu dzīvojamo platību un pats galvenais ļoti smagiem līguma laušanas nosacījumiem.
Noslēdzot līgumu par darbu OMON dienestā, jaunietis (visbiežāk no reģioniem bez vēlmes mācīties augstskolā) iegūst apskaužamus nosacījumus, bet par to spiests parakstīt ilgtermiņa līgumu, kura laušanas gadījumā zaudē ne tikai visus labumus, bet par atsevišķiem (bezmaksas dzīvojamo platību) vēl jāatlīdzina. Rezultātā OMON kaujinieki par visu ir parādā režīmam un pāriet otrā barikāžu pusē viņiem ir ļoti grūti, pat ja kāds no viņiem to gribētu.
Regulāri sekojot līdzi notikumiem Baltkrievijā, jāatzīst, ka 26 gados režīms ir iebetonējis ne tikai ārkārtīgi stingru spēka struktūru varas fundamentu, bet arī samērā pasīvu un pakļāvīgu sabiedrību. Domāju, ka Rietumu cilvēki, kuri nekad nav dzīvojuši totalitārā sabiedrībā īsti pat nevar saprast, kas Baltkrievijā notiek. Nevar saprast, kā sabiedrība visas tās “siloviku” OMON zvērības piecieš un vēl nav padzinusi nīsto režīmu. Viņi vienkārši nespēj iedomāties dzīvi, kurā faktiski nav nekādu likumu, kurā “siloviks” ar apliecību kabatā var darīt pilnīgi jebko, un viņam par to nekas nebūs, bet jebkurš cits cilvēks var tikt iemests cietumā pat bez formāla nodarījuma. Valstī ir pilnībā likvidēta pat tiesiskuma imitācija, tāpēc ne velti režīma nekontrolētie mediji to sauc par kolhoznieka huntu.
Kas sagaidāms tālāk, un ko darīt mums? Ir jāsaprot, ka Baltkrievijā režīms ir sācis ļodzīties, un stabils tas nebūs vairs nekad. Cik ilgi Lukašenko vēl noturēsies, šobrīd nevar pateikt neviens. Viņš var krist jebkurā brīdī dažādos veidos. Sākot ar iekšējo galma (siloviku) apvērsumu, un beidzot ar kaut kādu ietekmīgu varas struktūru pāriešanu tautas pusē un lavīnveidīgu sistēmas sairumu. Taču tikpat labi režīms var agonizēt vēl ilgi.
Lukašenko režīms šobrīd izskatās ļoti nesimpātisks, un jebkādas attiecības ar to ir toksiskas. Tas nenozīmē, ka būtu jāiesaldē jebkāda sadarbības ar Baltkrieviju un tās cilvēkiem (kas nav saistīti ar režīmu). Tieši otrādi, jāgatavo maksimāli izdevīgi starta apstākļi brīdim, kad režīms kritīs. Tajā pašā laikā pēc iespējas drīzāk jāveic politiskā izšķiršanās par to, ko darīt ar 2021. gada pasaules čempionātu hokejā, kuru mūsu valsts savulaik apņēmās rīkot kopā Baltkrieviju. Nenoteiktība un vilcināšanās šajā jautājumā tikai demonstrē Kariņa valdības faktisko neizlēmību, lai neteiktu gļēvumu, uz ko arī šajās dienās norādīja Starptautiskās hokeja federācijas vadība.
