Kultūrpētnieks, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Deniss Hanovs ļoti interesantā intervijā (“LV portāls”, 16.10.2020., “Sapnis, kas pārvērties murgā”) skaidro, kāpēc pasaulē valda informatīvais jūklis, kurā nevar saprast, kas patiesība, kas dezinformācija. Viņa skaidrojums ir samērā tradicionāls: “Dezinformācijai, bailēm un sazvērestības teorijām ir ļoti liela spēja piesaistīt cilvēku prātus. Domāju, būs daudz saistošu piedāvājumu ātri izskaidrot pasauli un norādīt, “kurš ir vainīgs”. Kā parasti, izrādīsies, ka vainīgi esam nevis mēs, bet gan kādi citi.”
Līdzīgu viedokli pauž “SAF Tehnika” Ziemeļamerikas filiāles vadītājs Jānis Bergs, kura ierakstus vienmēr lasu ar patiesu interesi (Latviešu uzņēmēja piedzīvojumi ASV). Šobrīd Bergs atgriezies Latvijā un kopš jūlija dzīvo šeit, jo “ASV jau kopš marta viss ap Covid-19 bija slikti un grūti. Ierobežojumi, spriedze un stress. Nemieri ielās un pilnīgi trakā vēlēšanu kampaņa, kas progresē arvien nejēdzīgākās un bezgaumīgākās pārmērībās”. Bergs ir sašutis par “milzīgo sabiedrības šķelšanu un kūdīšanu un to, cik labprāt cilvēki notic, ka pie viņu nelaimēm ir vainīgi kādi citi”.
Abos gadījumos trāpīgi raksturota situācija un arī norādīti vainīgie - tie, kas “notic, ka pie viņu nelaimēm vainīgi citi”. Šajā brīdī būtu loģiski, ja katrs šīs pareizās diagnozes uzstādītājs sāktu meklēt vainu nevis citos, bet sevī un savos domubiedros. Sāktu domāt, ko es un man līdzīgi domājošie esam darījuši nepareizi? Kur pieļāvuši kļūdu, un kā to labot? Diemžēl nekas tāds nenotiek. Tā vietā gan profesors Hanovs, gan uzņēmējs Bergs rīkojas tieši tāpat, kā pārmet citiem. Proti, vainīgi esam ne mēs, bet kādi citi.
Kas ir “šķeltnieki” un “kūdītāji” Berga interpretācijā? Tie, kas visās nelaimēs vaino “...vai tie būtu rotšīldi un morgani, vai “deep state” vai “kosmopolīti” vai ķīnieši”. Nu, kaut pieklājības pēc būtu pieminējis arī kādus “citu vainīgos” no pretējās “ierakumu” puses. Teiksim tos, kuri visās nelaimēs vaino Trampu, nemaz nerunājot par tiem, kas visās nelaimēs vaino “balto privilēģijas”, “patriarhālo sabiedrību”, “sistēmisko rasismu”, homofobiju, ksenofobiju un citus Hilarijas Klintones “basket of deplorable” ingredientus.
Protams, ne Hanovs, ne Bergs pat nepieļauj, ka kļūdīties var arī paši. Elementāro atziņu, ka - patiesība ir realitātes apmierinošā versija - viņi pat nepiemin. Viņi strikti pieturas pie pārliecības, ka patiesība vienmēr ir objektīva un tieši viņi ir tās nesēji. Viņi visu redz kā tas ir “patiesībā”, un tāpēc ir tiesīgi citus nosodīt par sabiedrības šķelšanu un kūdīšanu. Par to, ka viņi tic tam, kam tik dedzīgi tic paši. Proti, ka pie visām nelaimēm vainīgi citi.
Lūk, profesora Hanova pasaule: “Tā ir tāda fantastikas seriālu domāšana, pie kuras, starp citu, mūs ir strauji pieradinājusi izklaides kultūra, kas cilvēkus piesātina ar mītiskiem priekšstatiem par melnbaltu pasauli ar principiāliem dziļiem konfliktiem, kur gandrīz nav ēnu un pustoņu. Tramps šajā ziņā ir šausminošs ļaunuma zieds, kurš tiešām smird.” It kā jau pareizi. Varētu gandrīz vai piekrist. Bet kā tad paliek ar “mītiskiem priekšstatiem par melnbaltu pasauli, kur gandrīz nav ēnu un pustoņu”? Ja Tramps ir “šausminošs ļaunuma zieds, kurš tiešām smird”, tad viņa pretinieki “gaismas bruņinieki, kas smaržo un mirdz”? Nu kaut mazliet pustoņu! Nevar taču tik ļoti melnbalti skatīties uz pasauli un domāt, ka tāda tā arī ir.
Kad runā par Trampa negaidīto uzvaru 2016. gada prezidenta vēlēšanās, tad parasti tiek piesaukta “globalizācija, kas ne visiem atnesusi labumu” un cilvēku iracionālās bailes no “jaunā, nezināmā”. Citiem vārdiem, par Trampu nobalsojuši lūzeri, kas nespēj iekļauties šodienas sabiedrībā. Šī ir tā “patiesības apmierinošā versija”, kas ir glaimojoša antitrampistu pašapziņai. Diemžēl daudz retāk (lai neteiktu nekad) dzirdama situācijas analīze pēc Hanova un Berga izrakstītajām receptēm. Proti, vainas meklējumi sevī un savā lokā. Paskatīšanās uz patiesības ne tik apmierinošajām versijām. Mazāk glaimojošām.
Piemēram, kādu lomu Trampa uzvarā nospēlēja viņa pretinieces augstprātīgā iedomība un pretēju uzskatu piekritēju nosaukšana grūti tulkojamā vārdkopā “basket of deplorables” (atkritumi, burtiski ‒ nožēlojamo grozs). Šī augstprātība un nicinājums pret citādi domājošiem no dažādu “pareizo” puses pa šiem gadiem ne par mata tiesu nav mazinājies.
Tāpat netiek izvirzīts jautājums, vai aizraušanās ar inovatīvām sociālām idejām nenotiek pārāk strauji un nekritiski. Tie, kas mācījušies PSKP vēsturi, zina, ka 1917. gada revolūcija arī tika pasniegta kā ārkārtīgi progresīva, un kreisie to arī vēl tagad tā uztver tajās pasaules vietās, kur šo “progresu” uz savas ādas cilvēkiem nenācās “baudīt”. Boļševiku revolūcijas pieredze liecina, ka pārāk straujš “progress” var būt bīstams, tāpēc “kritiskā domāšana” nepieciešama ne tikai nosacītajiem trampistiem, bet gan visiem. Arī tiem, kas ar putām uz lūpām izkliedz vissmagākos apvainojumus “smirdīgajam” Trampam un ar zālītes kāsi rokās gāž Linkolna pieminekļus. Kāda starpība, vai tas bārdainis bija prezidents-verdzības atcēlējs vai “balto privilēģiju” iemiesojums. Nost! Lai netraucē “progresam”.
Var iet un skandēt, ka “genders ir tikai sociāls konstrukts”, bet jārēķinās, ka būs citi, kas tam nepiekritīs, jo šis apgalvojums ir vismaz diskutabls. Ciršana ar kāju - bet es gribu, lai būtu tā un nekā citādi, likumsakarīgi izraisīs pretreakciju. Pēc tam skraidīt pa pasauli un visā vainot “neliešus”, kuri negrib bez ierunām piekrist manai patiesībai, ir vienkārši infantili. Diemžēl infantilisms šobrīd ir modē un visiem tam jāpakļaujas.
Ja profesors Hanovs intervijā pateiktu, ka Tramps, protams, ir nejēdzīgs prezidents, kurš “tiešām smird”, bet arī laikraksts “New York Times” tāpat smird no sava zooloģiskā antitrampisma, tad viņš nekavējoties tiktu akadēmiski nolinčots. Smirdēt var tikai Tramps, bet nekādā gadījumā Linkolna pieminekļa apgānītājs un šīs apgānīšanas kūdītāji (hallo, Berga kungs). Tāda ir pasaule, kurā dzīvojam. Ar sazvērestības teorijām un kritisko domāšanu tai maza saistība. Drīzāk ar cilvēku psiholoģiju, kura gadu tūkstošos maz mainījusies. Tāpat kā izpratne par “genderu”, un tā nozīmi cilvēku sugas turpināšanā.
