Kā Lībiņa-Egnere krita par upuri politiskajā tirgus placī

© Mārtiņš Zilgalvis/F64

Jāatzīst, ka vēl jau Saeimas deputāte Inese Lībiņa-Egnere neko nav zaudējusi. Viņa vēl var, kā bija cerējusi, kļūt par Satversmes tiesas (ST) tiesnesi, bet jebkurā gadījumā rūgtumiņš paliks. Ceļš uz šo amatu, kurš vēl nesen šķita viegls un bez būtiskiem šķēršļiem, izrādījās visai grumbuļains. Turklāt šos šķēršļus ceļā saliek nevis kādi ļauni nelieši no pretinieku nometnes, bet gan nosacīti savējie. Kā risinājās notikumi?

Līdzšinējā ST priekšsēdētāja Ineta Ziemele, kuru par priekšsēdētāju ievēlēja tikai šā gada maijā, 7. septembrī tika iecelta par Eiropas Savienības tiesas tiesnesi. Neoficiāli tika runāts, ka uz atbrīvojušos vietu tiks virzīta “Jaunās Vienotības” politiķe Lībiņa-Egnere. Šķita, ka šis ir tīri tehnisks jautājums, kuram nevajadzētu radīt politisko viļņošanos. Taču izrādījās, ka šis iespaids ir mānīgs. Pēkšņi “Vienotības” politiķei uzradās konkurente - Inese Nikuļceva, kura ir partijas “Kustība Par!” ietekmīgā politiķa Pētera Viņķeļa bijusī sieva.

Ņemot vērā, ka publiski izskanējusi doma, ka “bijusī sieva” nav nekāda radniecība, un vispār neko nenozīmē, par šo jautājumu jārunā atsevišķi. Ar “bijušo sievu” un sava bērna māti katrs var būt ļoti dažādās attiecībās - draudzīgās, naidīgās, vienaldzīgās. Skaidrs, ka attiecības nav naidīgas, jo šādā gadījumā Nikuļceva noteikti nebūtu virzīta no partijas, kurā nopietns svars ir viņas “ienaidniekam”. Tātad attiecības ir pietiekoši labas, un tā sauktais Viņķeļu klans šādi cenšas nostiprināt savas pozīcijas uz Latvijas tiesiski politiskās skatuves.

Tiklīdz kļuva skaidrs, ka sākusies kārtējā politiskā virves vilkšana (nejaukt ar tādu intelektuālu sporta veidu kā šahu), sarosījās politisko balsu tirgotāji. Lai labāk saprastu, ko tas nozīmē, viena sena analoģija no sporta dzīves. 1972. gada PSRS futbola čempionātā negaidīti uzvarēja necils provinces klubs - Vorošilovgradas (šodien Luhanska) “Zarja”. Līdz tam čempionāta zelta medaļas bija ieguvuši tikai izslavētie Maskavas un Kijevas klubi. Vienreiz, 1964. gadā - Tbilisi “Dinamo”. Un še tev, kaut kāds nevienam nezināms klubs apsteidz visus slavenos Spartakus, Dinamo un CSKA.

Šīs sportiskās perturbācijas noslēpums atklājās jau pēc PSRS sabrukuma (lai gan neoficiāli bija zināms agrāk). PSRS čempionātā bija izplatīta prakse - ja vienai komandai rezultāts ir ļoti nozīmīgs (cīņa par medaļām vai izkrišana no līgas), bet otrai tas neko nenozīmē, tad var sarunāt rezultātu iepriekš. Jūs mums tagad zaudējat, bet nākamreiz, kad jums vajadzēs, mēs zaudēsim jums. Tā nu Vorošilovgradas komandas treneris bija vairākus gadus krājis sarunātos “zaudējumus” un vienā gadā tos visus pieprasīja atpakaļ. Tādā veidā kļūstot par čempioniem.

Pēc līdzīgas shēmas darbojas mūsu politisko balsu tirgotāji. Vienam politiskam spēkam kāds jautājums ir ļoti svarīgs, bet citam nenozīmīgs. Tad, kāpēc savu balsi atdot par velti, ja to var pārdot? Ne jau par naudu, protams, bet gan par līdzīga pakalpojuma sniegšanu citā reizē, kad jautājuma nozīmīguma attiecības ir mainītas.

Konkrētajā gadījumā ZZS izvirzīja savu, teiksim kā ir, bezcerīgu kandidātu - Gunāru Kūtri, un to pašu izdarīja arī KPV LV, izvirzot Inesi Druvieti. Abas šīs partijas to darīja ar diezgan līdzīgu motivāciju. Lai atgādinātu pārējiem, ka attiecīgais spēlētājs (partija) joprojām atrodas uz laukuma, un ir spējīgs savākt desmit deputātu parakstus, kas nepieciešami šai izvirzīšanai. Pašās beigās, redzot, ka situācija aizplūst pa negaidītu gultni, un pastāv politiskā tirgus atvēršanas iespēja, arī NA izvirzīja savu kandidātu - Ringoldu Balodi. Viss tas, protams, izskatās ļoti demokrātiski un - tagad mēs no vairākiem kandidātiem izvēlēsimies labāko... - , bet patiesībā ir diezgan prasti un piezemēti, lai neteiktu zemiski.

Līdz šim Latvijas ST tiesnešu apstiprināšana neizraisīja lielas politiskās kaislības, jo pie mums šī amata nozīme nav salīdzināma ar ASV Augstākas Tiesas tiesneša nozīmīgumu, kur tagad ap Trampa izvirzīto Eimiju Koniju Baretu virpuļo skaudras politiskās vētras. Taču nevar nepamanīt, ka arī pie

mums ST sāk spēlēt arvien lielāku lomu. Tas īpaši izpaudās nesenajā lēmumā par garantētā minimālā ienākuma neatbilstību Satversmei,

un šī lēmuma radītajās sekās, kas vairs neļauj varai izlikties neredzam noteiktu sabiedrības grupu. Proti, cilvēkus ar ļoti zemiem ienākumiem. Līdz šim vara no jebkādām prasībām kaut ko piemest šiem dzīves grūtdieņiem atgaiņājās ar ierasto lozungu - nauda ir tik, cik tā ir. Šis tik populārais lozungs valdošās politiskās šķiras valodā atšifrējas kā - nauda mums pašiem lāga nepietiek, kur nu vēl kaut kādiem nabagiem. Tāpēc, lai tie stāv pie ratiem.

Taču atgriezīsimies pie ST tiesneša apstiprināšanas Saeimā. Lībiņa-Egnere pārstāv to politisko grupējumu, kurš Latvijā nosaka politisko klimatu pēdējos desmit gadus, un kuru iemieso “Vienotība” jebkurās tās reinkarnācijās. Stiprināt šo grupējumu ne visi vēlas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka valda pārliecība, ka viņi jau tā ir sagrābušies pārāk daudz. Var jau teikt, ka “Attīstībai/Par!” ir kauls no tā paša kaula, bet ne velti 2017. gadā no “Vienotības” atšķēlās biedru grupa, kurai bija savas politiskās ambīcijas un savs politiskais vektors. Tas, kurš dažādās aprindās tiek dēvēts dažādi - kreisi liberālais, radikāli kreisais, sorosiskais un tamlīdzīgi.

Šis spēks uzvarēja 29. augustā notikušajās Rīgas Domes ārkārtas vēlēšanās un alkst nostiprināt panākumus. Viņu izvirzītā Nikuļceva plašāk zināma kā advokāte, kura pārstāvējusi “Saskaņu” Satversmes tiesā, saistībā ar tās iesniegumu, kurā apstrīdētas izglītības reformas nostādnes par pilnīgu pāreju uz mācībām latviešu valodā. Skaidrs, ka šo personu būs grūti atbalstīt NA un arī citām partijām, kuras pozicionējas kā visa latviskā aizstāves.

Taču atcerēsimies Vorošilovgradas “Zarja” sensacionālos panākumus 1972. gada futbola čempionātā. Daudziem Saeimā ir gandrīz pilnīgi vienalga, par ko balsot - par Nikuļcevu, Lībiņu-Egneri vai Ringoldu Balodi. Ja tik no tā var ietirgot kādu politisku labumu nākotnē. Varbūt pat nākošajā koalīcijā, jo Kariņa valdība pamazām uzkrāj kļūdu nastu, kas šo valdību padara par izteikti pagurušu. Vai tā izvilks līdz 2022. gada vēlēšanām? Tāds ir jautājums. Un, ja izvilks, tad ar kādu politisko kapitālu katra no tās sastāvdaļām startēs šajās vēlēšanās. Par to jādomā jau tagad.

Izvirzot Nikuļcevu, varbūt kāds bija iedomājies, ka tādējādi uzsitīs sev cenu, bet iespējams, ka var izrādīties tieši otrādi. Visā šajā spēlē visērtāk jūtas tās partijas, kuras stāv it kā malā, bet kurām ir visvairāk balsu Saeimā - “Jaunā konservatīvā partija” (šobrīd - 15 deputāti) un “Saskaņa” (19 balsis). Rokas viņiem brīvas, un galvas atvērtas jebkuriem piedāvājumiem. Atliek tikai izvēlēties.

Ņemot vērā, ka atbilstoši Satversmes 85. pantam: “Satversmes tiesas tiesnešus uz likumā noteikto laiku apstiprina Saeima ar ne mazāk kā 51 Saeimas locekļa balsu vairākumu”, tad iespējams arī variants, ka neviens no izvirzītajiem ST tiesneša kandidātiem neiegūst 51 balsi, un visa procedūra jāsāk no sākuma. Tiesa, ticamāks ir variants, ka jautājums tiks likts uz balsošanu Saeimā tikai tad, kad būs panākta vienošanās ar visiem nosacītās Vorošilovgradas “Zarja” komandas treneriem. Nav diez cik simpātiski, ka ST tiesnešus ieceļ šādā veidā, bet ko lai dara - tāda ir mūsu politiķu izpratne par politisko kultūru.

Svarīgākais