Jāsaka, kā ir. Oslo Nobela miera prēmijas komiteja prot pārsteigt. Šogad šī prestižā prēmija piešķirta Pasaules Pārtikas programmai (WFP). Diezgan negaidīti, jo ar kaunu jāatzīst, ka esmu palaidis garām šīs organizācijas šīgada īpašo veikumu. Tajā pašā laikā Nobela komitejas lēmumu varu tikai atbalstīt. Kaut vai tāpēc, ka tā savu izvēli izdarījusi, sekojot latviešu iecienītajam izvēles principam, – skatīties pēc “mazākā ļaunuma”.
Balstoties uz šo principu, galvenais izvēles kritērijs Nobela piešķiršanai ir, nevis cik daudz laba attiecīgā persona vai organizācija izdarījusi, bet gan, cik daudzi par šo izvēli cels iebildumus un vīstīs dūres. Kuram gan var pavērties mute, lai skaļi iebilstu pret Nobela miera prēmijas piešķiršanu tik cienījamai un humānai organizācijai, kas cīnās pret badu pasaulē? Nevienam. Vai to pašu var teikt par citām alternatīvām? Diez vai.
Kādas tad bija šīs alternatīvas? Galvenie pretendenti, kuri skaitījās favorīti bukmeikeru kantoros, bija divi - klimata aktīviste Grēta Tūnberga un Starptautiskā Veselības organizācija (WHO). Ja Nobela prēmiju pasniegtu gada sākumā, tad Tūnbergai nebūtu konkurentu, taču kopš pandēmijas sākuma daudz kas ir mainījies, un zviedru pusaudzes slavas vilnis “kovid” fonā ir būtiski noplacis. Dienas kārtībā jau citi varoņi, turklāt daudzi Tūnbergas vēlējumi negaidīti piepildījušies, bet cilvēki par to īpaši nepriecājas. Piemēram, ir uzklausīts aicinājums krasi samazināt aviosatiksmes intensitāti, par ko, šķērsojot Atlantijas okeānu ar jahtu, savulaik iestājās Tūnberga. Diez vai pati Tūnberga rožainākajos sapņos varēja paredzēt, ka viņas lūgšanas tik drīz piepildīsies.
Nobela prēmijas piešķiršana WHO izskatītos vēl dīvaināk. Būtu grūti izskaidrot, kāpēc piešķirta tik prestiža prēmija organizācijai, kura, ja ne piesedza Ķīnu, tad vismaz radīja šaubas par to, vai darījusi visu iespējamo pandēmijas izplatīšanās ierobežošanā tās sākumstadijā. Jāprecizē, ka tas būtu grūti izskaidrojams tikai tad, ja būtu jāizliekas, ka ar Trampu tur nekāda sakara. Ja situācijas skaidrošanai drīkstētu piesaukt arī Trampa faktoru, tad problēmu nebūtu. Kāpēc?
Liela pasaules sabiedrības daļa (ne pie mums) šobrīd dzīvo ar vienu vienīgu domu. Kā aizvākt no skatuves Trampu. Kādreiz pasaules ietekmīgākais, informētākais, bagātākais preses izdevums “New York Times” pēdējos gados ir pārvērties par kaut ko līdzīgu padomju laiku “Pravdas” vai “Žeņmiņ Žibao” angliskajai versijai, kur visi notikumi tiek interpretēti atbilstoši to ietekmei uz globālo “gaismas” cīņu pret Trampa “tumsu”.
Skatoties uz WHO caur šo prizmu, viss nostājas savās vietās. Neģēlis Tramps vērsās pret WHO, cenšoties tai uzvelt vainu par paša netālredzīgajām darbībām pandēmijas sākumā, tātad visiem “gaismas spēkiem” jāsaliedējas ciešāk ap to, kuram uzbrūk Tramps. Nobelis būtu labākā atbilde šiem Trampa tīkojumiem. Par laimi, Nobela prēmijas komitejai pietika prāta no šādām prāta mehānikas “konstrukcijām” izvairīties.
Jāatzīst, ka, burtiski sekojot Alfrēda Nobela testamentam, kas paredz miera prēmijas piešķiršanu par konkrētiem noslēgtiem miera līgumiem, to visvairāk būtu pelnījis pats Tramps. Par to, ka bijis galvenais miera līguma noslēgšanas organizētājs starp Izraēlu no vienas puses un Apvienotajiem Arābu Emirātiem un Bahreinu no otras. Lai arī Tramps oficiāli bija izvirzīts šai prēmijai, neviens nopietni viņa kandidatūru pat neizskatīja. Tāpat kā daudzus citus, kurus šeit nepieminēsim.
Izejot no tā visa, Nobela miera prēmijas piešķiršana WFP jāvērtē kā visai saprātīgs solis, jo citi varianti izskatītos vēl sliktāk. Tiesa, tas, ka miera prēmija jāpiešķir organizācijai, kura konkrētajā gadā ne ar ko īpašu nav izcēlusies, arī neliecina ne par ko labu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pasaule ne tuvu nav pietuvojusies tai laimes un miera ostai, kurā visi kļuvuši tik iekļaujoši, saprotoši un uz sadarbību vērsti, ka par mieru vairs pat nav jādomā. Bet izskatās, ka tas jau sen kā vairs nav Nobela miera prēmijas komitejas dienas kārtības jautājums.