Pirms pāris nedēļām Latviju satricināja ārkārtīgi brutāla, nežēlīga slepkavība. Zvēriski tika nogalināts sabiedrībā pazīstams cilvēks, advokāts Pāvels Rebenoks. Slepkavība notika naktī no sestdienas uz svētdienu, bet jau pirmdienas rītā tika sasaukta preses konference, kurā galvenais runātājs bija Valsts policijas Kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieks Armands Ruks, kurš tagad tiek virzīts uz vakanto Valsts policijas priekšnieka amatu.
Šai preses konferencei bija īpaša nozīme tālākajos procesos. Tā jau pati par sevi bija visai neparasta. Pirmkārt, Latvijas tiesībsargājošās sistēmas ietvaros tā bija netradicionāli vaļīga. Respektīvi, runātāji (pārsvarā Ruks) runāja neierasti brīvi, un tikai uz pavisam nedaudziem jautājumiem atbildēja ar citkārt ierasto - izmeklēšanas interesēs to nevaram komentēt. Šī šķietamā atklātība ne vienam vien lika izteikt atzinīgus vārdus par preses konferences dalībnieku profesionālismu. Taču galvenā šī pasākuma īpatnība bija dīvainā versija par laupīšanu kā slepkavības motīvu, kuru Ruks nepārprotami virzīja kā prioritāro versiju.
Tagad pēc šīs neveiksmīgās laupīšanas (diez vai par veiksmīgu var uzskatīt laupīšanu, kuras laikā dēļ dažiem pulksteņiem un aproču pogām jānosit sabiedrībā pazīstams cilvēks) pagājušas divas darba nedēļas. Slepkavība šajā laikā ir bijusi visas sabiedrības uzmanības centrā. Iesaistīti plaši izmeklēšanas spēki. Par šī nozieguma sabiedrisko rezonansi ir runājis iekšlietu ministrs. To atklāt ir policijas un visas iekšlietu sistēmas goda jautājums. Noslepkavotā draugi un tuvinieki izsludinājuši atlīdzību par jebkādu informāciju, kas droši vien ir lielāka par nolaupīto aproču pogu vērtību. Kāds ir šo divu nedēļu izmeklēšanas rezultāts?
Tieši tāds, kādu es paredzēju uzreiz pēc šīs dīvainās preses konferences, savā komentārā: “Jo sadzīviskāka slepkavības versija, jo labāk karjerai”. Gribu vērst uzmanību uz notikumu secību, kura ļauj saprast, kas kādus procesus iniciē. Tātad iesākumā pieturēsimies pie minētajā preses konferencē izplatītās pamatversijas. Trīs prastus laupītājus (visticamāk, narkomānus), kuri ielavījušies privātmājā, lai nozagtu kādas vērtīgas mantas, kuras vēlāk varētu par puscenu pārdot tādam pašam bandītam - zagtu mantu uzpircējam, joprojām nav izdevies atrast. Par spīti iesaistītajiem resursiem. Par ko tas liecina? Par ārkārtīgi zemo izmeklēšanas kvalitāti. Ja policija, iesaistot izmeklēšanā tik lielus spēkus, nevar atklāt parastu laupīšanu (turklāt saistītu ar nežēlīgu slepkavību), tad kaut kas ar mūsu policiju nav kārtībā. Šeit prasās pēc lielām izmaiņām visās policijas struktūrās. Pēc būtiskām kadru nomaiņām. Un nevajag šeit atkal skandēt veco dziesmu par Policijas akadēmijas likvidēšanu. Tā, protams, bija smaga kļūda, bet uz to nevar arī norakstīt pilnīgi visu.
Šeit man jāatzīstas, ka visa iepriekšēja rindkopa jāuztver ar zināmu sarkasmu. Ne jau absolūtajā izmeklēšanas iestāžu degradācijā jāmeklē vaina par to, ka sistēma nevar atrast trīs apročpogu zagļus, kuri narkotiku uzbudinājumā nosituši nejauši pa ceļam patrāpījušos mājas saimnieku. Iemesls, kāpēc “laupītāji” (beidzot liekam šo vārdu pēdiņās) līdz šim brīžam nav atrasti, ir pavisam cits. Iemesls, ir tas, ka tie bija nevis prasti laupītāji, bet gan profesionāli slepkavas, kuriem vajadzēja drusku patēlot laupītājus. Uzsveru, drusku. Nevis pa īstam tēlot laupītājus ar precīzi un ticami iestudētu laupīšanas dramaturģiju, bet gan mazliet, tā pavirši, kā lētā seriālā. Tikai tik daudz, lai nākamajā dienā izmeklēšanas vadība varētu teikt, ka slepkavības motīvs ir pulksteņi un zelta apročpogas. Kāda tam visam jēga? Skatāmies uz to, kas notiek tālāk. Kādi ir pirmo divu nedēļu rezultāti?
Rebenoks no spēles (tieši no kuras, vai no kurām, tas jau ir cits jautājums) ir izslēgts. Rebenoka līdzgaitnieki saņēmuši ļoti iespaidīgu draudu vēsti. Pēc šādas vēsts saņemšanas viņi nevar nebūt iebiedēti un morāli nesalauzti, lai kā ārēji tēlotu drosminiekus. Spēku samērs noteikti ir mainījies Rebenoka pretspēlētājiem par labu. Sabiedrības uzmanība no šo spēļu saistības ar slepkavību lielā mērā novērsta, jo “ tā taču tikai laupīšana”. Slepkavas joprojām nav atrastas. Policijas un iekšlietu ministrijas vadībai šī neatklātā “laupīšana” nekādas galvas sāpes faktiski nav radījusi. Nav mūsu sabiedriskajā praksē no izmeklēšanas vadības prasīt rezultātu un tā neesamības gadījumā prasīt attiecīgas sankcijas pret nesekmīgajiem izmeklēšanas vadītājiem.
Kā jau rakstīju minētajā komentārā, Latvijā darbojas gluži cits karjeras izaugsmes mehānisms. Reālās darbības rezultāti te spēlē stipri otršķirīgu lomu. Galvenais ir lojalitāte un korporatīvās kultūras ievērošanas faktors. Minētajā preses konferencē Ruks parādīja abu šo faktoru filigrānu paraugdemonstrējumu. Viņš acis kautri neslēpjot, balsij nodevīgi nedrebot, ar izcila pokerspēlētāja pārliecību sabiedrībai pastāstīja bezgalnaivo pasaciņu par “laupītājiem, kuri gribējuši nozagt pulksteņus un apročpogas”, tādējādi ar pieredzējuša manipulatora veiklību noņemot no dienas kārtības visus nepatīkamos jautājumus par OIK, “Olainfarm”, par Rebenoka un viņa pretinieku komandas saistībām ar atsevišķiem politiskajiem grupējumiem. Aktiermākslas ģēnijs. Artūrs Skrastiņš un oskarotās Holivudas zvaigznes maliņā kautri pīpē. Ne velti Ruks 17 gadus nosēdējis “flotē” (slepenajā dienestā, kas publiskos dokumentos neparādās).
Ruka “ģenialitāte” tika novērtēta neparasti ātri. Izskata pēc jau varēja vēl pagaidīt, bet pašreizējā koalīcija ir īpaši steidzīga. Tā visu laiku atrodas gluži kā uz koferiem. Rīt viss var mainīties, tāpēc svarīgākās lietas jānokārto vēl šodien. Jāsteidzas. Laiks negaida. Jārīkojas tūlīt. Un cilvēki rīkojas.
Nebija pat pagājusi nedēļa kopš minētās preses konferences, kad tās galvenais “stārs” tika izvirzīts vakantajam Valsts policijas priekšnieka amatam. Tas, ka iepriekš bija izsludināts konkurss, un tajā pieteikušies trīs pieredzējuši pretendenti, tai skaitā līdzšinējais Valsts policijas priekšnieka pienākumu izpildītājs Andrejs Grišins, jaunajā politiskajā realitātē tiek uztverts kā nenozīmīgs sīkums. Ja mums (jaunajiem dzīves saimniekiem) kaut kas ir vajadzīgs, tad mēs to bez liekas vilcināšanās darām. Agrāko laiku formalitātes, kuras izskata pēc agrāk tika ievērotas, tagad tiek atmestas kā nevajadzīgas dekorācijas. Tāpat kā īstajā teātrī. Kāpēc būvēt dārgas, reālistiskas dekorācijas, ja tikpat labi var iztikt bez tām. Saturs no tā taču nemainās. Kāpēc rīkot izskata pēc konkursus? Ieceļam to, kuru vajag un miers un bērziņš. Ruks taču nav saistīts ar Šleseru un Šķēli? Ventspilī pēdējo piecu gadu laikā nav bijis? Nu, tad kādas vēl pretenzijas?
Pagājušo nedēļu rakstīto komentāru noslēdzu ar vārdiem: “ja tuvākajā laikā bandīti netiks notverti, tad skaidrs, ka sadzīviska laupīšana ir vien dūmu aizsegs daudz nopietnāku iemeslu motivētai slepkavībai. Un ļoti negribētos, ka tālākā notikumu attīstība aizietu pa ierasto ceļu. Pa to pašu, pa kuru aizgāja citu skaļo slepkavību izmeklēšanas. Pa to strupceļu, kurš ne pie kādas skaidrības neved, taču paradoksālā kārtā veicina policijas vadības virzību uz ģenerāļu pakāpēm.” Ruka izvirzīšana amatā, kur ģenerāļa pakāpe nāk līdzi kā krēsla atribūts, apliecina, ka lietas attīstās pa ierasto strupceļu. Žēl, bet nākas konstatēt, ka “dāņu karaļvalstī” nekas nemainās. Vismaz ne uz labo pusi.
