Mūsdienās katram ir iespēja vērot revolūciju tiešraidē. Pat tad, ja uz vietas nav CNN vai citas labi ekipētas televīzijas operatori. Šim nolūkam kalpo bijušās PSRS telpā tik populārie “Telegram” kanāli. Šo iespēju arī es labprāt izmantoju, vērojot cik strauji, ar ugunsgrēka ātrumu attīstās revolucionārā situācija Kirgizstānā.
Pirmdien, pēc Kirgizstānas parlamenta vēlēšanu rezultātu paziņošanas, šīs valsts galvaspilsētas Biškekas ielās sāka pulcēties neapmierinātie, un jau tās pašas dienas vēlā vakarā tika ieņemtas parlamenta un prezidenta administrācijas ēkas. Naktī ar ugunsdzēsēju automašīnu tika taranēti izmeklēšanas izolatora vārti un atbrīvots tur apcietinājumā turētais bijušas valsts prezidents Almazbeks Atambajevs.
Visu to varēja vērot tajā pašā “Telegram” kanālā “Nexta”, pa kuru pēc 9. augusta Baltkrievijas prezidenta pseidovēlēšanām tika translētas Baltkrievijas protesta akcijas. Tehniski tas nozīmē, ka jebkurš notikumu liecinieks ar savu mobilo tālruni nofilmē notiekošo, nosūta to uz “Nexta”, un tur dežurējošais operators no šiem iesūtītajiem video sižetiem atlasa svarīgākos, kurus izplata kanālā. “Nexta” sekotāju skaits šobrīd nedaudz pārsniedz divus miljonus, kas atbilst samērā pieklājīgas televīzijas auditorijas lielumam.
Tātad, kas notika Kirgīzijā? Tur svētdien notika parlamenta vēlēšanas, kurās piedalījās 16 partijas. Parlamentā iekļūšanas barjera bija 7%. No 16 partijām šo barjeru pārvarēja četras partijas. Trīs nosacīti “varas” partijas ar “Birimdik” (Vienotība) priekšgalā (24.9%) un viena opozīcijas partija “Butun Kirgizstan” (Vienotā Kirgizstāna), kura ieguva 7,25% balsis. Pārējās divpadsmit partijas parlamentā netika, un šķita, ka esošā vara ir “pārliecinoši uzvarējusi”. Šie vārdi obligāti jāliek pēdiņās, jo “uzvara” vēlēšanās, ja arī nebija tik neapšaubāmi safabricēta kā Baltkrievijā, tad tāpat neatbilda sabiedrībā valdošajam noskaņojumam. Rezultātā sākās masu protesti, kurus, atšķirībā no Baltkrievijas, samērā atklāti organizēja opozīcija.
Šeit svarīgi atzīmēt, ka Kirgizstānā opozīcija nav tik daudz politiski ideoloģisku atšķirību, cik atsevišķu klanu politekonomisko interešu noteikta. Līdz ar to katram klanam ir plašs aktīvistu kodols, kuru šādos masu protestos izmantot. Lielos vilcienos tā ir cīņa starp Kirgizstānas “dienvidu” klanu, kura priekšgalā ir četri brāļi Matraimovi un pašreizējais prezidents Sooronbajs Žeenbekovs un ziemeļu klanu, kura redzamākie pārstāvji ir bijušais prezidents Atambajevs un partijas “Republika” līderis Žoošbeks Kojenalijevs (tagad iecelts par revolucionārās Biškekas mēru). Visas četras partijas, kuras oficiāli iekļuva parlamentā, vairāk vai mazāk pārstāv dažādas “dienvidu” klana grupas. Vienlaikus jāatceras, ka ģeogrāfiski Biškeka atrodas valsts ziemeļdaļā.
Vēl viena būtiska Kirgizstānas iezīme ir varas nestabilitāte. Atšķirībā no, piemēram, kaimiņos esošās Tadžikistānas, kur prezidents Emamoli Rahmons pie varas jau ir kopš aizvēsturiskiem laikiem, Kirgizstānā šī jau ir trešā varas nomaiņa revolucionārā ceļā. Tas nozīmē, ka tur nav izdevies izveidot stabilu, varai bezgalīgi uzticīgu spēka struktūru monolītu. Katrs milicijas pulkvedis apjauš, ka nav zināms, kas pie varas būs rīt, tāpēc labāk nepārcensties ar protestētāju žmiegšanu. Pēkšņi var izrādīties, ka pa nakti žmiegtais no rīta jau kļuvis par varas pārstāvi. Tāpēc pretestība protestētāju enerģiskajai rīcībai bija tik vārga.
Tā kā situācija Kirgizstānā var mainīties jebkurā brīdī par 180 grādiem, tad nevar droši pateikt, kāda tā ir šobrīd. Taču izskatās, ka vara tomēr ir pārgājusi opozīcijas izveidotās Koordinācijas padomes rokās, kuru vada opozīcijas partijas “Vienotā Kirgizstāna” priekšsēdētājs Adahans Madumarovs. Šī padome jau izveidojusi pagaidu valdību, kura darbosies līdz jaunām vēlēšanām. Kā ziņo informatīvie avoti, valstī valdot vispārējs varas vakuums, kuru izmanto dažādi elementi, lai vienkārši laupītu vai nodarbotos ar vandālismu. Prezidents Žeenbekovs nemieru laikā un arī pēc tam kādu laiku bija pazudis, bet tagad intervijā BBC kirgīzu redakcijai uzsvēra, ka joprojām ir leģitīms valsts prezidents, kurš centīsies samierināt visas puses. Jānorāda, ka Kirgizstānas “revolūcija” pagaidām norit samērā mierīgi - oficiāli ir apstiprināts tikai viens bojā gājušais, un visas puses ir apliecinājušas gatavību sarunām.
Neatkarīgi no tā kā šī revolūcija beigsies, diezgan droši var teikt, ka diez vai tas būtiski mainīs Kirgizstānas iedzīvotāju dzīvi. Lai arī tur, tāpat kā Latvijā un citur pasaulē, varas maiņa tiek pamatota ar vienkāršo iedzīvotāju interesēm un cīņu pret korupciju, diez vai kāds ārpus Kirgizstānas nopietni domā, ka šī valsts pēkšņi kļūs par Centrālāzijas Dāniju vai kaut Slovēniju. Šo momentu biežāk jāatceras arī pie mums, kad pirms vēlēšanām uzrodas kārtējie “debessmannas” solītāji.
Uz virsrakstā izvirzīto jautājumu - vai Kirgizstānas scenāriju varētu atkārtot Baltkrievijā, vairums ekspertu atbild, ka nevarētu viss. Galvenais arguments - Baltkrievijā neesot oligarhisko klanu, kuri būtu ieinteresēti varas nomaiņā, tāpēc arī nenotiek varas elites šķelšanās. Spēka struktūras esot tik ilgi piebarotas un dresētas, ka ar suņa uzticību ir gatavas pārgrauzt rīkli katram, kas uzdrošinās nostāties pret “saimnieku”. Līdz ar to jebkurš spēka pielietojums no protestētāju puses izraisītu ļoti asu, pat asiņainu pretdarbību, ko “siloviki” varētu sekmīgi pārdot sabiedrībai. Lūk, teroristi uzbrūk valsts iestādēm, cietumiem, tāpēc haoss un “vardarbība” jāaptur, lai nebūtu sliktāk. Tāpēc Lukašenko pretiniekiem ir svarīgi noturēt morālo pārsvaru, protestējot uzsvērti miermīlīgi, nevienu neaizskarot. Tikai saglabājot šo morālo pārākumu var cerēt uz arvien plašāku sabiedrības atbalstu, jo varai nekā pozitīva, ko likt pretī, nav, izņemot gumijas nūjas un ūdensmetējus.
Tas viss tā it kā ir, bet ar vienu mazu, bet būtisku atšķirību. Ja Biškekā protestēja labākajā gadījumā desmit tūkstoši (spriežot pēc video sižetiem pat krietni mazāk), tad Baltkrievijā 16. augustā Minskā vien ielās bija ap 300 000, un liels skaits protestējošo bija arī citās pilsētās. Vara bija pilnība apjukusi un nezināja ko darīt. Šajā dienā baltkrievu tauta varēja darīt, ko gribēja, un viss tai būtu gājis no rokas. Taču izdevība tika palaista garām, un jau nākamajās dienās diktators attapās, un viņam situāciju izdevās stabilizēt.
Tas, protams, nenozīmē, ka Lukašenko mierīgi varēs turpināt valdīt kā agrāk. Viņa situācija ir ļoti nestabila un rīcību ierobežojoša, jo viņa leģitimitāte ir gaužām vāja. Jebkurš gan iekšējs, gan ārējs satricinājums var izrādīties režīmam liktenīgs, un to visi saprot. Tāpēc tagad, kad vienreizējais moments patiešām ir palaists garām, Baltkrievijas protesta līderiem atliek audzēt politisko svaru un, turpinot uzturēt miermīlīgas pilsoniskās nepakļaušanās aktivitātes, gaidīt, kad “pa upi garām aizpeldēs ienaidnieka līķis”.
