Lai novērstu liekus pārpratumus, šībrīža realitāte prasa katram autoram, kurš raksta par Covid tēmu, paskaidrojošu izziņu (diskleimeru) par paša attieksmi pret šo problēmu. Tātad, atzīstu “Covid-19” slimību, vīrusa “SARS-CoV-2” eksistenci, tā lipīgumu un bīstamību. Taču tas nenozīmē, ka automātiski atbalstu jebkurus valdības rīkojumus cīņai pret pandēmiju. No šodienas, saskaņā ar Ministru Kabineta lēmumu, sabiedriskajā transportā atkal obligāti jāvalkā maskas.
Šajā sakarā kāds neliels fragments no Viktora Suvorova grāmatas “Aplauziens” (Облом): “Ģenerāļa priekšā pēkšņi parādījās Hruščovs. Viņš ilgi pētīja apakšbiksēs stāvošo ģenerāli, un tad strikti norādīja uz balto tabureti. “Sēdieties.” Tas bija kaut kas pa vidu starp aicinājumu un pavēli. Jebkurš priekšnieks, vai tas būtu trīs cilvēku apkalpes komandieris, vai Augstākais virspavēlnieks, kuram pakļauti miljoni, pirms dot pavēli, ir spiests novērtēt situāciju: vai padotie to pildīs? Ja ir kaut mazākais nepakļaušanās risks, tad no pavēles došanas labāk atturēties.
Pārliecināts, ka pildīs - komandē.
Neesi pārliecināts - klusē. Velc laiku, izgudro viltības, meklē citas iespaidošanas metodes, jo nav nožēlojamākas situācijas, kā komandiera pavēles ignorēšana.”
Suvorovs raksta par situāciju Hruščova laiku partijas/armijas hierarhijā un mūsdienu civilajā pārvaldē šāda bezierunu pakļaušanās priekšniecības rīkojumiem it kā vairs nav aktuāla, pat vairāk - tā uzdzen šermuļus, bet principi jau nemainās. Jebkuras augstākās vadības rīkojumu nepildīšana grauj šīs vadības autoritāti. Vienalga, vai tā ir valdība, darba struktūrvienība vai bērnudārza grupiņa.
No šī aspekta valdības rīkojums par masku obligātu valkāšanu ir samērā riskants lēmums, jo garantijas, ka šī prasība tiks pildīta, nav. No otras puses, valdība arī nepretendē uz vispārēju atbalstu. Tā balstās uz sev lojālo sabiedrības daļu, un, izdodot rīkojumu, kuru cita sabiedrības daļa, iespējams, nepildīs, it kā atvieglo savu atbildību par tālāko.
Ja pandēmija turpinās plosīties, tad varēs mazgāt rokas nevainībā un vainot mistiskos kovidnoliedzējus, masku nevalkātājus un citus varai nelojālus pilsoņus. Mēs jau brīdinājām, bet, ja cilvēki visas mūsu rekomendācijas 100% neievēro, tad, ko nu...? Atliek vien noplātīt rokas. Savukārt, ja pandēmija kaut kādu iemeslu dēļ ies mazumā, tad atkal varēs runāt par pareizi izvēlēto stratēģiju. Visos gadījumos vara uzvar. Pat nerunāsim par pandēmijas ierobežošanas ekonomisko komponenti, kurā daudzi jau atraduši neizsmeļamu zelta āderi.
Grūti noliegt, ka korelācija starp Covid izplatību un masku valkāšanu vai to nevalkāšanu ir, mazākais, nepārliecinoša. Latvijas piemērs, kad maskas tikpat kā neviens nevalkā, bet inficēšanās līmenis līdz pat pēdējam laikam bija rekordzems, ir nenoliedzams arguments, kas ļauj šo masku valkāšanas jēgu, ja ne noliegt, tad vismaz apšaubīt.
Raugoties, kas notiek apkārt publiskajā telpā, jākonstatē, ka sabiedrība pamatvilcienos jau sadalījusies nometnēs - par un pret masku valkāšanu. Cilvēki pretējās puses argumentos ieklausās maz. Šis sadalījums visai cieši korelē ar lojalitāti varai. Kāda ir varas pozīcija, tāda arī manējā. Protams, šis sadalījums nav absolūts, bet sakarības acīmredzamas. Tāpēc nav vērts pat uzsākt diskusijas par to, cik liela sabiedrības daļa šīs maskas lieto(s) atbilstoši medicīnas iestāžu rekomendācijām (pēc katras uzvilkšanas reizes to maina pret jaunu), un cik šo masku lieto(s) tikai izskata pēc (pēc katras lietošanas reizes iestūķē kabatā līdz nākamajai reizei). Diskusijas par to, vai maska ir būtisks pandēmiju ierobežojošs faktors, vai tā ir kā drāšu žogs pret mušām (Apinis: Auduma maskas pret Covid-19 ir kā drāšu žogs pret mušām), ir bezjēdzīgas, jo katrs dzird tikai to, ko grib dzirdēt. Taču ir vērts parunāt par ko citu.
Šī masku nēsāšana no medicīniski epidemioloģiska jautājuma pamazām pārvērtusies par savdabīgu sociālpolitisku fenomenu. Maska kļūst par tādu kā šķiriskās piederības atribūtu. Gandrīz kā kaklasaite 20. gadsimta pirmajā pusē. Ja tu izej uz ielas ar kaklasaiti (masku), kā tas redzams vecās fotogrāfijās, tad sabiedriskajā hierarhijā it kā stāvi augstāk, nekā, ja esi uzvilcis rūtainu kreklu atrotītām piedurknēm (bez maskas).
Šis jaunais trends uzskatāmi bija redzams Francijas prezidenta Emanuela Makrona vizītes laikā, kad visi “izredzētie”, kuri kopā ar Makronu lika ziedus pie Brīvības pieminekļa un pastaigājās pa Rīgas ielām, bija ar moderniem, pat slilīgiem “mutsargiem”, bet “vienkāršā tauta” aiz nožogojuma bija bez šiem “ jaunās aristokrātijas” aksesuāriem. Nav brīnums, ka jau parādījušies populāru dizaineru ekskluzīvi mutsargi, kuru cena ir salīdzināma ar labas kleitas cenu. Tā kā, ja gribi būt stilīgs, tad pasūti modernu mutsargu. Jābrīnās, ka Stockmann “Trakajās dienās” vēl nav piedāvājums ar 20% atlaidi.
