Šīs vasaras notikumiem Baltkrievijā sāku sekot vēl maija nogalē, kad tur oficiāli sākās prezidenta vēlēšanu kampaņa, un pie atsevišķu kandidātu parakstu vākšanas galdiņiem izveidojās kilometrus garas rindas. Politiski sasalušajā Baltkrievijas vidē šāda neparasta vēlētāju aktivitāte uzreiz piesaistīja uzmanību.
Viss tālāk notiekošais man atgādināja 1988. gada vasaras notikumus Latvijā, kad pēkšņi modās līdz tam snaudošie tautas spēki un atdzima latviešu nācija. Latvijā lūzuma punkts bija 1988. gada 14. jūnija puslegālā demonstrācija Rīgā, kad Konstantīns Pupurs pirmo reizi publiski un atklāti pacēla sarkanbaltsarkano karogu, ar sekojošo 28. jūnija LKP CK plēnumu, kurā Rubiks, Klaucēns un Soboļevs aicināja ieviest Latvijas PSR ārkārtas stāvokli un izvietot Rīgā Ādažos dislocētās padomju armijas daļas. Toreiz rubikieši Latvijas kompartijas vadībā (un acīmredzot arī PSKP CK Politbirojā) palika mazākumā, kas lielā mērā arī noteica Latvijas un visas PSRS likteni. Jau trīs mēnešus vēlāk salīdzinoši netraucēti izdevās izveidot ārkārtīgi masveidīgu Latvijas Tautas fronti, un tālākais bija, kā mēdz teikt, tehniska lieta.
Jebkura analoģija pieklibo, tāpēc 2020. gada vasaras notikumus Baltkrievijā salīdzināt ar notikumiem Latvijā 1988. gadā var tikai stipri nosacīti, tomēr
baltkrieviem šovasar bija visas iespējas lauzt vēstures gaitu un kļūt par īstu un spēcīgu nāciju. Diemžēl jāatzīst, ka nācijas dzimst uzvarās, nevis zaudējumos.
Tāpēc jautājums - par to, cik stipra būs baltkrievu nācija, joprojām ir atklāts.
Uzreiz gribu atzīmēt, ka neuzskatu baltkrievu revolūciju par zaudētu, lai gan šobrīd tās temps ir būtiski palēninājies. Diktatora Lukašenko režīms dažādu iekšējo intrigu vai no Maskavas inspirētu notikumu rezultātā var krist jebkurā brīdī, taču, pat ja tas notiks, tam, iespējams, vairs nebūs tā nāciju pacilājošā efekta, kādu izjustu visa baltkrievu tauta, ja tai būtu izdevies diktatoru gāzt saviem spēkiem.
Tagad jau varam izdarīt zināmus provizoriskos secinājumus (provizoriskos, jo režīma un tautas pretstāve vēl ne tuvu nav beigusies). Tie, kas rūpīgi sekoja “NEXTA” un citu “Telegram” kanālu tiešraidēm no notikumu vietām, atceras kā pēc pirmo trīs nakšu (no 9. augustā līdz 11. augustam) spēka struktūru brutalitātes un nežēlības, iestājās šo struktūru pagurums. Šķita viss - Lukašenko režīmam nav izdevies protestus apspiest. Tauta ņēmusi virsroku. Jau pirms svētdien - 16. augustā - paredzētās visas tautas manifestācijas, ik vakaru Baltkrievijas pilsētu ielas piepildīja līksmojoši pūļi. Svētdien Minskā bija lielisks laiks un pilsētas centrā sapulcējās vairāki simti tūkstošu demonstrantu. Pa dažādiem kanāliem vērojot tur notiekošo, radās iespaids, ka tauta jau svin uzvaru. Noskaņojums bija priecīgs un pacilājošs. Kā Dziesmu svētku gājienā. Kā Latvijā 1989. gada 23. augustā un 1990. gada 4. maijā.
Šajā brīdī, kad visā Baltkrievijā ielās izgāja simtiem tūkstošu cilvēku, Lukašenko režīms turējās mata galā. Ņemot vērā spēka struktūru pagurumu un apjukumu, diez vai “siloviki” būtu gatavi radikālai rīcībai, ja demonstranti ietu atbrīvot politieslodzītos. Taču nekas tāds nenotika. Milzīga ļaužu jūra pavicināja karogus, paklaigāja, lai Lukašenko vācās prom, redzamākā protesta figūra Marija Koļesņikova parādīja “silovikiem” no pirkstiem saliktu sirsniņu un izklīda.
Vēlāk izrādījās, ka ar šo īso atelpu Lukašenko pietika, lai situāciju daudzmaz stabilizētu, un jau pēc kāda laika atkal pārņemtu iniciatīvu. Var apbrīnot Koļesņikovas varonību, kad viņa uz robežas saplēsa savu pasi un attiecās atstāt valsti, bet šobrīd viņa sēž cietumā, nevis pie pagaidu valdības galda, kur apspriež jaunu, demokrātisku prezidenta vēlēšanu rīkošanas procedūru.
Diemžēl tajā īsajā brīdī, kad Lukašenko ierastā zibenskara taktika (masīva un nežēlīga protestu apspiešana jau pašā iedīglī) nedeva gaidīto efektu, un iniciatīva pārgāja tautas pusē, netika izveidotas enerģiskas un rīcībspējīgas alternatīvās varas struktūras. Koordinācijas padome (KP) gan tika izveidota, bet svētdienas trīssimt tūkstošgalvu demonstrāciju tā nevadīja. Lai cik drosmīgi un uzņēmīgi cilvēki bija KP vadībā, neviens nebija gatavs spert izšķirošus soļus, kurus reāli varētu interpretēt kā aicinājumus uz varas pārņemšanu. Tas, ka tagad tāpat šai KP inkriminē “nelikumīgu mēģinājumu sagrābt varu”, tikai apliecina - KP “miermīlīgums” un “turēšanās pie likuma burta” nekādas priekšrocības nedeva.
Revolūcijas pirmā viļņa neveiksme radījusi dažādas teorijas par to, cik vispār miermīlīgs protests var būt efektīvs, ja pretī stāv nevis daudz maz cilvēcīgs un ar sabiedrisko domu rēķināties spiests spēks (nosacītais Mahatma Gandijs pret angļu koloniālo pārvaldi), bet gan brutāls, ar nevaldāmu varaskāri apveltīts režīms, kurš neredz un nedzird neko, kas neatbilst paša vēlmēm un interesēm? Arī mūsu pašu pieredze liecina, ka “Atmodas” uzvara bija iespējama tikai tāpēc, ka tā laika PSRS vadība nebija gatava radikālai spēka darbībai. To apliecina gan 1991. gada janvāra notikumi Rīgā, gan tā paša gada augusta puča izgāšanās Maskavā. Ja tolaik Kremlī sēdētu nežēlīgs Lukašenko tipa despots, tad vēsture varētu pagriezties pavisam citādi. Mums latviešiem daudz nelabvēlīgāk.
Mēdz teikt, ka bezjēdzīgi spriedelēt par to, kas būtu, ja būtu. Turklāt Latvijas iespējas ietekmēt baltkrievu tautas turpmāko likteni ir salīdzinoši nelielas. Tomēr jebkurā gadījumā Baltkrievijas notikumi jau ir būtiski ietekmējuši situāciju mūsu reģionā, jo tie ir kaut nedaudz palīdzējuši konsolidēt ES pozīciju ne tikai pret Lukašenko, bet arī Putina režīmu. Attieksmi pret pēdējo gan vairāk ietekmēja Alekseja Navaļnija indēšana, bet arī Baltkrievijā notiekošais parādīja, ka pielaidīgi nomierinošai taktikai ir zināmas robežas, aiz kuras tā sāk kļūt zaudējumus nesoša.
Baltkrievijas notikumi uzskatāmi rāda, kas notiks Krievijā, kad Putina harismas resurss būs izsmelts, un tautai vienkārši apniks valdošā režīma bezperspektivitāte. Svarīgi, lai šajā brīdī ES būtu monolīta savā nostājā, jo līdz šim ES varbūt arī ir bijis bagātākais pasaules ekonomiskais tirgus, bet politiski un militāri uztverams kā milzis uz māla kājām. Pieļauju, ka Francijas prezidenta Emanuela Makrona vizītes laikā arī mūsu valsts vadītāji ar viņu pārsprieda nepieciešamību pēc konsolidētākas ES politikas, ja ES patiešām vēlas spēlēt nozīmīgu lomu pasaules politikā. Nepieciešamība pēc stingrākas ES pozīcijas ne tikai šajos, bet arī citos jautājumos, varētu būt viena no Baltkrievijas revolūcijas mācībām tiem, kas atrodas šaipus Baltkrievijas robežām.
