Pēc Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām pagājis notikumiem ļoti piesātināts mēnesis, kurš noteikti ieies baltkrievu tautas vēsturē kā laiks, kad dzima jaunā baltkrievu nācija.
Pirms izvērtējam šī mēneša rezultātus un nākotnes perspektīvas, divas epizodes, kas, manuprāt, ļoti trāpīgi raksturo notikušo lūzumu baltkrievu tautas masu apziņā.
Septembra sākumā atsākās Kontinentālās hokeja līgas (KHL) sezona. Baltkrievijā hokejs ir sporta veids nr. 1. Minskas “Dinamo” ir diktatora Lukašenko visvairāk lolotā sporta klubs. Uz čempionāta atklāšanas maču 3. septembrī Somijas klubs “Jokerit” neieradās, un tam piešķīra tehnisko zaudējumu. Uz nākamo maču Minskas sporta “Arēnā” ieradās Ufas “Salavat Julajev”. Minskas “Dinamo” fanu klubs atteicās atbalstīt savu komandu, kamēr Lukašenko būs pie varas, un tukšo fanu sektoru centās aizpildīt ar kara skolas kursantiem. Spēle notika pie rekordzema skatītāju skaita, kas pats par sevi Covid-19 pandēmijas laikā nebūtu pārsteigums. Taču zīmīga bija reakcija uz spēles rezultātu (“Dinamo” zaudēja ar 3:4) Baltkrievijas interneta sporta portālos. Absolūtais vairākums ierakstu apsveica “Salavat Julajev” komandu ar uzvaru un aicināja pilnībā ignorēt sava - Minskas - hokeja kluba spēles. Turklāt tieši šie ieraksti no lasītāju puses izpelnījās lielāko plusiņu skaitu. Savukārt, tie retie ieraksti, kuri tradicionāli atbalstīja vēl vakardienas “savējos”, saņēma lielu skaitu mīnusu.
Otra epizode. Otrdien Minskā ieradās Krievijas televīzijas desants ar propagandas kanāla RT (“Russia Today”) vadītāju Margaritu Simonjanu priekšgalā, lai intervētu Lukašenko pirms viņa gaidāmās vizītes Maskavā (tā plānota 14. septembrī). Tā vien šķiet, ka rūdītā propagandiste lāga nesaprata, kur atbraukusi un vientiesīgi (vai varbūt apzināti provokatīvi) tviterī ierakstīja: “Labrīt, Minska! Kur pie jums var modīgi pabrokastot?”
Uz šo savu jautājumu viņa saņēma gandrīz divi tūkstoši atbilžu, kuras gandrīz bez izņēmuma bija izsmejoši nicinošas. Populārākais ieteikums bija doties “pabrokastot” uz “hosteli Okrestino ielā”. Tas ir, uz izolatoru, kur uzreiz pēc vēlēšanām notika masveidīgākās aizturēto piekaušanas, spīdzināšanas un izvarošanas. “Okrestino” Baltkrievijā ieguvis to pašu simbolisko nozīmi, ko pasaulē Aušvica (padomju laika telpā - Osvencima).
Lūk, pirmā atbilde, kura saņēma vairāk nekā trīs tūkstošus “laiku”: “Labdien, Margarita. Aizbrauciet ar Minskas metro līdz stacijai Mihailovo, tad paejiet ar kājām līdz Okrestino ielai un padzeriet tur tēju.” Tējas tēma (saistībā ar saindēto Krievijas opozīcijas līderi Alekseju Navaļniju) arī bija ļoti populāra. Cits “ieteikums”: “Iesaku kultūr-izklaidējošo programmu: jebkurā pilsētas vietā meklējiet “maršrutku” bez numuriem. Tur jūs sagaidīs vīri melnās maskās, noturēs plašu pilsētas apskates ekskursiju un aizvedīs uz atpūtas namu. Tur pārskaitīs ribas, pamasēs ar gumijas instrumentu un tālāk “atveseļos”. Pēc tam uzreiz pie labākajiem ārstiem.”
Vairums ierakstu ir daudz rupjāki un tos šeit nepieminu ētisku apsvērumu dēļ. Kopējo noskaņu raksturo šis ieraksts: “Gribētos piebilst, ka jūsu reputācija šeit ir diezgan čābīga, bet tauta ne tik pacietīga un labestīga, kā izskatās (par to varat pārliecināties no pārējām atbildēm). Tā kā es jums ieteiktu braukt prom, kamēr vēl virtuālā mēslu mešana jums sejā nav pārvērtusies par reālu.”
Ar šīm divām epizodēm gribu norādīt, ka Lukašenko cerības uz to, ka ar vardarbīgām metodēm izdosies nospiest protesta vilni un atgriezties situācijā “kā agrāk”, ir pilnīgi nepamatotas. Pat ja, pastiprinot teroru, protestus izdosies apslāpēt, situāciju atgriezt “kā agrāk” neizdosies. Baltkrievu tautas acīs Lukašenko ir neleģitīms varas uzurpators, un tāds tas arvien vairāk sāk izskatīties arī pārējās pasaules acīs.
Ja arī diktatoram ar gumijas nūju, arestu un milzu naudas sodu palīdzību izdosies vēl kādu laiku noturēties pie varas, tad tas vēl nenozīmē, ka pasaule visu notikušo aizmirsīs kā nebijušu. Latvijai kopēja pasaules čempionāta rīkošana ar šo bandītu būtu vairāk nekā nožēlojama. Šis personāžs ir kļuvis tik toksisks, ka jebkuri kontakti ar viņu kļūst pieklājīgā sabiedrībā nepieņemami. Vienīgais Lukašenko “draugs” un atbalstītājs ir viņa netīro darbu sāncensis, Krievijas pagaidām vēl leģitīmais prezidents Vladimirs Putins, kurš tīri cilvēcīgi savu “pāķisko” brāli nevar ciest. Bet, ko lai dara, ja “brālis” ir jāatbalsta, jo nekādi nedrīkst pieļaut diktatūras krišanu tautas neapmierinātības dēļ. Tas radītu pārāk bīstamu precedentu.
Taču notiekošais Baltkrievijā jau ir radījis neatgriezenisku ietekmi uz sabiedrības noskaņām Krievijā. Abu - Putina un Lukašenko - režīmu līdzība ir tik liela, ka notiekošo Baltkrievijā Krievijas sabiedrība uztver kā savu pašu nākotni drīzā (tuvāko gadu) perspektīvā. Patiesības labad gan jānorāda arī uz atšķirībām, kas Putina režīmu dara mazliet noturīgāku. Galvenā atšķirība ir Krievijā daudzu apziņā valdošais impēriskums, kas ļauj zināmā sabiedrības daļā saglabāties duālai attieksmei pret Kremli: “Jā, iekšpolitikā Putins ir visu salaidis dēlī, bet toties ārpolitikā...oi, kā viņš visiem tiem amerikosiem un geiropām parāda Kuzjas māti.”
Lai arī objektīvi Putins ārpolitikā ir savārījis vēl lielākas ziepes nekā iekšpolitikā un saplēsies ne tikai ar Rietumiem, bet arī ar tuvākajām brāļu tautām - ukraiņiem, un tagad draud to pašu izdarīt ar baltkrieviem, subjektīvi daudziem krieviem patīk viņa pašpuikas nekaunība un bailes, kuras viņš uzdzen pasaulei. Baltkrieviem šādas impēriskās ambīcijas, uz kurām režīms varētu idejiski balstīties, nav.
Rezumēsim pirmā protestu mēneša rezultātus. Lukašenko jau vēlēšanu dienas vakarā uzsāktais “zibenskarš” pret protestētājiem šoreiz (atšķirībā no iepriekšējām reizēm) cieta neveiksmi un protestus apslāpēt neizdevās. Nākamajā svētdienā tauta izgāja nepieredzēti lielā demonstrācijā un šķita, ka tūlīt režīms kritīs. Taču vairāku simtu tūkstošu gājiens pa Minskas ielām beidzās bez būtiska rezultāta, un Lukašenko ieguva laiku, lai situāciju kaut cik nostabilizētu. Tagad daudzi Minskā un citur pasaulē lēš, ka toreiz tika palaista garām izdevība ar vienu triecienu panākt izšķirošo pārsvaru, bet protestu vājās organizētības un nepietiekošās vadītāju izlēmības dēļ šī iespēja palika nerealizēta.
Šobrīd ir sācies ilgstošs pozicionālais nervu karš, kura ilgums (atšķirībā no beigu rezultāta) ir grūti prognozējams. Jau pieminēju, ka pirmdien gaidāma Lukašenko vizīte pie Putina. Apskatnieki šo braucienu vērtē kā Baltkrievijas vietvalža vizīti uz galveno “Ordas” mītni, kur viņš apliecinās “mūžīgu” uzticību hanam, izlūgsies piedošanu par agrāko “nepaklausību” un atvedīs Putinam viņa sengaidīto dāvanu - savas valsts suverenitāti. Protams, viss būs ietērpts “smalkākās” drānās, bet ideja tā pati. Lukašenko teiks: “Es palieku pie nominālās varas, bet uzsākam visaptverošu “Vienotās valsts” integrācijas procesu.” To pašu, ko vēl pērnā gada nogalē Lukašenko noraidīja.
Diemžēl abiem diktatoriem, bet par laimi baltkrievu tautai un visai pārējai pasaulei, Baltkrievijas “anšluss” tagad izskatīsies jau stipri citādāk, nekā tas būtu izskatījies vēl pusgadu atpakaļ. Ja abi diktatori baltkrievu tautu joprojām neuztver kā vēsturisku subjektu, ar ko jārēķinās, tad tas liecina tikai par viņu atrautību no realitātes. Protams, tehniski un militāri Putins var samērā viegli “aprīt” Baltkrieviju. Arī Rietumi šo aprīšanu, visticamāk, pieņems bez kādas īpaši asas reakcijas, taču nav teikts, ka šis “anšluss” dos gaidīto iekšpolitisko efektu. “Anšluss” šobrīd nav populārs ne Krievijā, ne vēl jo vairāk Baltkrievijā. Līdz ar to arī šis gājiens būtu ļoti riskants no Putina puses, un var tikai paātrināt režīma koroziju, līdzīgi kā 1991. gada “augusta pučs” paātrināja PSRS sabrukumu.
Kādam var likties, ka Baltkrievijas protesti ir lokāla mēroga notikums. Manuprāt, šiem notikumiem būs daudz plašākas, globālas sekas, jo tie nojauc temporālo mūri starp laikiem. Nojauc robežu starp centieniem palikt pagājušā gadsimta domāšanas paradigmā un mūsdienu realitāti. Baltkrievijas krīze savā būtībā ir laika pretestības pārrāvums. Neredzamais dambis, kas atdalīja Lukašenko izveidoto Baltkrievijas kolhozu laiku rezervātu no mūsdienu pasaules, ir pārrauts, un diez vai šo aizsprostu izdosies atjaunot. Nākamais aizsprosts ir Putina režīms, kurš tāpat gadiem ilgi būvē mūri, aiz kura tas varētu “paglābties” Ļeva Ļeščenko un Mihaila Bojarska laikos. Šie nocietinājumi vēl kādu laiku var noturēties, bet to krišana ir tikai laika jautājums.
