Galvenais Rīgas domes (RD) ārkārtas vēlēšanu kampaņas elements gandrīz visām partijām bija – tāda politiskā kultūra, kāda bija “pie Ušakova”, nedrīkst turpināties. Tagad viss būs citādāk. Labāk, godīgāk, caurspīdīgāk. Rīdzinieku, nevis partijnieku un viņiem pietuvināto interesēs.
Pēc vēlēšanu rezultātu paziņošanas kļuva skaidrs, ka divi saraksti - “Attīstībai/Par!”/“Progresīvie” (APP) un “Jaunā Vienotība” kopā ieguvuši 28 mandātus, kas tiem dod iespēju veidot spēcīgu nākamās koalīcijas kodolu. Divas pārējās Saeimas koalīcijas partijas - Nacionālā apvienība (NA) un “Jaunā konservatīvā partija” (JKP) šajā koalīcijā būtu izteikti “mazākie” brāļi, bez kuriem varētu arī iztikt, ja tie “neprastu uzvesties”. Taču abu sarakstu pirmie numuri (un aizkulišu spēlētāji, kas aiz viņiem stāv) nebija tik tuvi, lai šādu, lielā mērā uz savstarpēju uzticību balstītu kombināciju īstenotu.
Pieejamā informācija liecina, ka APP uzsāka koalīcijas veidošanas sarunas pēc Austrumu tirgotāju metodes, - vispirms nosaucot nereālu cenu. Tas ir, izvirzot neadekvātas prasības, lai pēc tam, nedaudz piekāpjoties, tāpat dabūtu vairāk. Jāsaka, ka šī metode - prasīt sākumā vairāk nekā pienākas, ne vienmēr dod vēlamo rezultātu.
Sākotnējais APP piedāvājums - no astoņām komitejām mums piecas, bet jums pārējiem, tai skaitā “Vienotībai”, pa vienai, jau sākotnēji bija lemts noraidījumam. Acīmredzot sarunu tiešie un aizkulišu vedēji gribēja uzreiz visiem pārējiem parādīt, kurš te galvenais, taču savā politiskajā “pārgudrībā” aizmirsa svarīgāko blefa pamatprincipu - pieņemtā blefa taktika jāiztur no paša sākuma līdz beigām.
Ja pirms vēlēšanām APP saraksta līderis Mārtiņš Staķis sevi pozicionēja kā uz sadarbību vērstu politiķi, tad pēc vēlēšanām centieni uzdoties par politisko haizivi, kas vispirms kārtīgi paēdīs pats, pabaros savus “draugus” (lasi: sponsorus) un pārējiem atstās to, kas paliek pāri, neizskatījās pārliecinoši. Pārāk uzkrītoši aiz šī blefa vīdēja “pieredzējušo” (lasi: caurkritušo un tagad aizkulisēs šeptējošo) politikāņu tēli. Skaidrs, ka “Vienotība” uz tik primitīvu žibuli neuzķērās.
Rezultātā jaunās RD koalīcijas veidošana zināmā tās sabiedrības daļā, kura veido kopējo sabiedrisko domu, atstāja nelielu vilšanos. Kādā ziņā? Gan pirms, gan pēc vēlēšanām bija cerība, ka RD izdosies izvairīties no garas vicemēru svītas izveides. Bija cerība, ka būs viens domes priekšsēdētājs un viens viņa vietnieks.
Daļēji var piekrist tiem, kuri saka, ka vicemēru (priekšsēdētāja pirmā vietnieka) skaitam nav nozīmes, un citās Latvijas lielajās pilsētās arī ir trīs vicemēri un nekas. Teorētiski, patiešām nekas. Var būt gan trīs, gan četri, vai pat pieci vicemēri. Galvenais, lai viņi labi strādā. Diemžēl praksē šī daudzo vicemēru būšana parasti nozīmē izteiktu varas sadalījumu feodālos lēņos. Tāpat var piekrist, ka šis sadalījums notiek tāpat, neatkarīgi no vicemēru skaita, taču šai vicemēru svītas izveidei ir svarīga simboliska nozīme.
Mēdz teikt - kā darbu iesāksi, tā tas aizies. Bija visas iespējas iesākt RD darbu, rīdziniekus patīkami pārsteidzot, bet nekā. Amati izrādījās svarīgāki. Kā vienmēr. Varas lojālisti var iebilst, ka politikā amati vienmēr ir bijuši un būs ārkārtīgi svarīgi, un nav ko gaidīt kaut kādu ideālistisku vai altruistisku attieksmi. Taču runa nav par ideālismu vai altruismu. Runa ir par signāliem, kuri politikā ir vēl svarīgāki. Bija iespēja dot signālu - tagad būs pavisam cita politiskā kultūra, taču tā vietā tika dots signāls - nekas dziļākajā būtībā nemainīsies. Protams, virspusēji mainīsies daudz kas, jo pasaule pa desmit Ušakova “saimniekošanas” gadiem ir mainījusies. Rīga ir stipri atpalikusi savā attīstībā, tāpēc lietas Rīgā objektīvi mainītos pie gandrīz jebkura politiskā salikuma. Runa ir par ko citu. Par politiskās uzvedības paterniem.
Šodien daudzi jau aizmirsuši, bet jaunās paaudzes cilvēki nemaz nezina, kāpēc vispār bija iespējama Ušakova desmitgade. Pastāv plaši izplatīta versija par krievvalodīgo vēlētāju lielo īpatsvaru Rīgā, kas it kā determinē tā dēvētajām “latviskajām” partijām nenovēršamu zaudējumu. Taču šīs versijas sludinātāji aizmirst elementāro. Pirms Ušakova Rīgā divdesmit gadus valdīja “latviskās” partijas. Tieši pirms Ušakova Rīgas mērs bija “tēvzemietis” Birks, pirms viņa “jaunlaicēns” (“Vienotības” priekštecis) Aksenoks. Tolaik, Rīgas etniskais sastāvs “latviskajām” partijām nebija kaut par mata tiesu labvēlīgāks. Drīzāk otrādi, bet tas netraucēja tām uzvarēt.
Taču bija kāds cits politiskās kultūras elements, kurš šīs “latviskās” partijas noveda pie ilglaicīgas “Rīgas atslēgu” zaudēšanas. Kāda sagadīšanās. Pirms Ušakova Birkam bija trīs vicemēri. Tieši šī “latvisko” partiju rīvēšanās un “deķa vilkšana” bija tas iemesls, kāpēc bija iespējama Ušakova desmitgade. Rīgas etniskais sastāvs šeit spēlēja otršķirīgu (lai arī ne mazsvarīgu) lomu.
Iepriekšējās, Ušakova RD prestižs sabiedrībā ir ļoti zems. Tas nozīmē, ka jaunajai RD ir visas iespējas sevi labi parādīt. Ir fons, uz kura pozitīvi izcelties. Diemžēl pirmā iespēja nodemonstrēt “jauno politisko kultūru” ir palaista garām. Diemžēl kaut kas man liek domāt, ka šī “garām palaistā iespēja” nebūs pēdējā. Ļoti gribētos kļūdīties, jo darīt Rīgā patiešām ir ļoti daudz ko.
