Lai arī Rīgas domes (RD) vēlēšanas beigušās it kā bez īpašiem pārsteigumiem, tomēr daži jāpiemin. Pirmkārt, šo vēlēšanu zemā aktivitāte. Tā gan bija sagaidāma, ņemot vērā apātisko noskaņojumu tradicionālo “Saskaņas” vēlētāju vidū. 2017. gadā par S/GKR bloku nobalsoja 127 tūkstoši vēlētāju, bet šogad par dažādām bijušās koalīcijas atlūzām kopā uz pusi mazāk – 66 tūkstoši. Taču galvenais vēlēšanu pārsteigums bija partijas “Progresīvie” triumfs.
Kā liecina Centrālās vēlēšanu komisijas publicētie vēlēšanu rezultāti, tajās pārliecinoši uzvarējis apvienotais “Attīstībai/Par!”/“Progresīvie” (APP) saraksts, iegūstot 18 mandātus no 60. Taču, tā kā šo sarakstu veido trīs visai atšķirīgi spēki, svarīgs ir spēku sadalījums tā iekšienē. No 18 iegūtajām deputātu vietām 3 deputāti pārstāv “Kustība Par!”, 4 deputāti - “Attīstībai”, bet 9 mandāti ir partijai “Progresīvie”. Vēl divi deputāti ir bezpartejiskie, kuri idejiski tuvi “Progresīvajiem”. Līdz ar to visvairāk mandātu (9+2) starp potenciālās koalīcijas partijām ir tieši “Progresīvajiem”.
Tas nozīmē, ka uz Latvijas politiskās skatuves ir parādījies jauns, nopietns politiskais spēks, kas var radīt ilgtermiņa sekas visā Latvijas politiskā teātra trupā, jo “Progresīvie” faktiski ir pirmā īstā kreiso partija uz mūsu politiskās skatuves. Līdz šim Latvijas politiskajā dzīvē par “kreisajiem” centās uzdoties un daļēji par tādu arī tika uzskatīta “Saskaņa”, kas, protams, “kreisumu” tikai imitēja. Dārgu uzvalku un jaudīgu automašīnu cienītāji, vairāk vai mazāk slēpti homofobi un ksenofobi varēja tikt uztverti kā kreisie vienīgi Latvijā, kur labējs ilgu laiku “nozīmēja” latvisks, bet kreiss - krievisks.
Tagad Rīgā lielākā varas partija - “Progresīvie” - būs kreisa klasiskajā izpratnē, un tā atradīsies vienā blokā ar labējām “Attīstībai” un NA, kamēr opozīcijā būs tā dēvētās krieviskās partijas, kuras piekopj samērā kreisu retoriku atsevišķās sfērās. Rezultātā ir sagaidāmi dažādi brīnumi un negaidīti balsojumi, jo pašvaldībās partiju centrālajai vadībai ir salīdzinoši mazāka teikšana, nekā tas ir Saeimā.
Līdz ar to pēc notikušo vēlēšanu rezultātiem prognozēt RD politiskās konsekvences ilgtermiņā ir visai nepateicīgs darbs. Tā kā šis RD sasaukums ir ievēlēts uz gandrīz pieciem gadiem un pašvaldībās deputātu “staigāšana” ir visai izplatīta, tad iespējamas dažādas kombinācijas. Tajā pašā laikā APP saraksta līderis Mārtiņš Staķis jau priekšvēlēšanu laikā sevi pozicionēja kā cilvēku, kurš vērsts uz sadarbību, nevis konfrontāciju. Viņam ir visas iespējas izveidot plašu koalīciju, kurā nav neaizstājamu partiju, un, piesaistot konstruktīvā darbā arī opozīciju (vienkārši demonstratīvi neatstumjot to malā, kā tas bija Ušakova laikā), viņš var izrādīties viens no sekmīgākajiem Rīgas mēriem. Tas, protams, lielā mērā būs atkarīgs no viņa paša.
Ja par RD uzvarētājiem var droši nosaukt APP un arī “Vienotību”, kas iegūto mandātu skaitu vairāk nekā dubultoja (no 4 vietām 2017. gadā uz 10 tagad), tad par zaudētājiem var uzskatīt JKP (9 vietas iepriekšējā RD, tagad 4) un ZZS, kas kārtējo reizi nepārvarēja 5%. Tiesa, abos gadījumos šos rezultātus par zaudējumu var uzskatīt visai nosacīti. JKP tomēr RD ir tikusi, un ar tādu saraksta līderi kā Lindu Ozolu to drīzāk var uzskatīt par veiksmi. Savukārt ZZS līdz šim nekad nav tikusi RD ievēlēta, un 4,0% tomēr ir vairāk nekā 3,3% 2017. gadā. Tas, protams, ir tāds šaubīgs mierinājums, bet vismaz saraksta līderim Viktoram Valainim ir kaut minimāls attaisnojums uzrādītajam rezultātam.
JKP gadījumā Ozolai būtu jāuzņemas kaut simboliska politiska atbildība par vēlēšanu vājajiem rezultātiem. Taču tas nenotiek. Tieši otrādi, Ozola sliktākajās JKP tradīcijās vaino visus citus, kuri Latvijā esot mērķtiecīgi grāvuši politisko izpratni, kā rezultātā vēlētāji nesaprotot, kā pareizi jābalso. Pēc Ozolas loģikas, APP pārliecinošā uzvara un “Saskaņas” zaudējums ir vēlētāju politiskās neizglītotības rezultāts.
Ja runājam par politisko nekompetenci un politiskās kultūras trūkumu, tad šī ir sfēra, kuru JKP cenšas padarīt par savu firmas zīmi. Pēcvēlēšanu diskusijās dažādās publiskās vietās (televīzijā un citur) visas partijas centās demonstrēt cieņpilnu attieksmi pret saviem vakardienas konkurentiem, izņemot JKP, kuras pārstāvji (Ozola un Bordāns) nekādi nevarēja atturēties no sava konspiroloģiskā pasaules redzējuma demonstrācijas. Jāatzīst, ka politiķu vidū konspiroloģiskā domāšana nav retums, taču vairums politiķu cenšas to īpaši neafišēt. JKP no savām sazvērestības teorijām ne tikai nekaunas, bet tās pat izvirza kā savu idejisko karogu. Arvien dziļāku slīgšanu paralēlajā realitātē un neadekvātu apkārtnes uztveri šī partija pasludina par savu galveno trumpi un jebkurus aizrādījumus uztver kā apliecinājumu savai izredzētībai. Ja mūs kritizē, tātad esam uz pareizā ceļa, skan šo konspirologu lozungi.
Pēcvēlēšanu diskusijās pārējie potenciālās RD koalīcijas pārstāvji uzkrītoši centās distancēties no JKP neadekvātās retorikas. Vēlēšanu aritmētika ir tāda, ka koalīcijā tīri labi varētu iztikt arī bez JKP, taču, visticamāk, “mīļā miera” labā viņi koalīcijā tiks paņemti. Ja vien ar kaut kādām nejēdzīgām prasībām nenokaitinās pārējos.
Teorētiski APP uzvarai Rīgā vajadzētu ietekmēt arī spēku samēru lielajā politikā, jo “Attīstībai/Par!” šī uzvara dod papildu pārliecību, savukārt JKP viduvējie rezultāti tās pašiedomāto svētulību (mēs vienīgie baltā, kamēr visi citi dubļos līdz ausīm) varētu kaut nedaudz mazināt. Tomēr nedrīkst aizmirst jau pieminēto APP neviendabību. Iespējams, ka tieši “Attīstībai” jeb Jaunupa, Martinsona un Zuzāna partijai šī būs Pirra uzvara. Var gadīties, ka Jaunups no partijas visuresošā lietu kārtotāja kaut kādā brīdī kļūst par ģenerāli bez armijas, kā tas jau reiz bija, kad viņu 2010.-2013. gadā pamazām izspieda no “Vienotības”. Šī iemesla dēļ APP rezultātiem varētu būt mazāka ietekme uz “lielo” politiku, nekā varētu pirmajā brīdī domāt. Taču šo RD vēlēšanu ietekme uz “lielo politiku” var būt no citas puses. Tieši saistībā ar šo kreiso uznācienu, kam var būt ļoti negaidītas un grūti prognozējamas sekas uz visu politisko procesu jau nākamajās Saeimas vēlēšanās.
