Rīgas domes deputātu kandidāte Agnese Logina savā aģitācijas rullītī norāda uz dzimumu nevienlīdzību Rīgas ielu nosaukumos. Rīgā esot tikai četras ielas, kuras nosauktas reālu vēsturisku sieviešu vārdos – Aspazijas bulvāris (pašā centrā), Mirdzas Ķempes, Martas Rinkas un Annas Sakses ielas. Logina nosauc arī tās sievietes, kuras būtu pelnījušas, bet kuru vārdos ielas nav nosauktas – Marija Leiko, Klāra Kalniņa, Mērija Grīnberga, Lūcija Garūta.
Nav šaubu, ka šīs ir bijušas izcilas sievietes un droši vien pelnījušas, ka viņu vārdos nosauc kādas Rīgas ielas. Taču, ja reiz esam pieskārušies pie tām vēsturiski nozīmīgām personām Latvijas vēsturē, kuras dažādu iemeslu dēļ ir nepietiekami novērtētas, tad kā pirmos gribētu minēt brāļus Reini un Matīsu Kaudzītes, kuriem Rīgā arī nav nedz savas ielas, nedz pieminekļa.
Kāpēc gribu vērst uzmanību tieši uz romāna “Mērnieku laiki” autoriem? Manuprāt, viņu pienesums latviešu kultūrā ir nepārvērtējams. Pirmkārt, viņi ir pirmā īstā latviešu romāna autori. 1879. gadā, kad iznāca šis romāns, latviešu literatūra atradās bērnu autiņu stadijā. Tāpēc viņus var uzskatīt par latviešu romānistikas “’tēviem”. Otrkārt, romāns vienreizēji spilgti, apbrīnojami telpiski izgaismo laikmetu. Mūsdienās, vispārējās izglītības apstākļos, 30 gados kopš esam atguvuši neatkarību tā arī nav radīts neviens līdzvērtīgs darbs, kurš tikpat spilgtiem krāsu triepieniem atainotu privatizāciju, jaunbagātnieku rašanos, politekonomisko shēmošanu un daudzas citas lietas, par kurām gadu desmitiem raksta mediji un rāda TV.
Valsts Kultūrkapitāla fonds katru gadu literātu stipendijām piešķir vairāk kā pusmiljons eiro, taču šodienas “Mērnieku laiki” tā arī nav radīti. Ar fonda atbalstu tiek rakstīti romāni par agrākiem laikiem, bet par šodienu - kaut kā nesanāk. Katrā ziņā nekas tāds, kurš tēlu bagātības ziņā varētu līdzināties ar brāļu Kaudzīšu varoņiem. Tādi personāži ka Pietuka Krustiņš, Ķencis, Švauksts, Prātnieks ir ieguvuši sugas vārda statusu. Taču romānā ir vēl kāds tēls, kurš savā spilgtumā ir nepārspējams. Tāds, kura līdzinieku var atrast gandrīz jebkurā pulciņā, ja vien tas ir lielāks par pieciem cilvēkiem. Šis tēls, protams, ir paštaisnā liekule Oļiniete, kurai pašai liekas, ka nav pasaulē svētāka cilvēka par viņu pašu, taču viņas zemiskie darbi liecina par gluži ko citu.
Politika ir tas lauciņš, kur dažādu kalibru un dzimumu oļiniešu koncentrācija ir īpaši augsta. Būt paštaisnam svētulim ir gandrīz vai obligāts politiķa nosacījums. Tiesa, jāprot šo savu “svētumu” saprātīgi dozēt, jo vienmēr atrodas tādi, kuriem ar šo dozēšanu ir lielas grūtības. Viņi paši savās acis ir tik svēti, ka šķiet, vēl mazliet, mazliet, un viņi pacelsies gaisā kā Remediosa Daiļā Gabriela Garsijas Markesa nemirstīgajā romānā “Simts vientulības gadi”.
Ja no Latvijas politiskajām partijām būtu jāizvēlas viena - visoliņieciskākā, tad uz šo titulu varētu pretendēt trīs partijas. Tās būtu - kādreizējā liekulības un paštaisnuma čempione - “Vienotība”, aprēķina laulību meistare “Attīstībai/Par!”/”Progresīvie” un “Jaunā konservatīvā partija”. Pēc mana subjektīvā vērtējuma no šīm trijām komandām uzvarētājs ir neapstrīdams. “Vienotība” oliņieniskuma saasinājumu jau pārslimojusi. Tagad tās paštaisnums joprojām vēl ir augsts, taču jau tuvojas politiskajā vidē pieņemtajai normai. Arī APP faktiski nekādus debešķīgos svētuļus netēlo. Viņi labi zina, ko ēduši. Tas ir, apzinās savu saistību ar Zuzāna naudu, Jaunupa drauģeļiem, tāpēc viņu centieni uzdoties svētākiem par Romas pāvestu izskatās piezemēti. Remediosas Daiļās liktenis viņiem nedraud.
Līdz ar to šajā sacensībā uz Olieņietes balvu uzvara ar lielu atrāvienu pienākas JKP. Kad runā viņu līderi, īpaši Bordāns un Feldmans, tad neatstāj sajūta, ka augšāmcēlušies Tomass Torkvemada un Andrejs Januarjevičs Višinskis. Īstena inkvizitora un Staļina laiku prokurora stilistika. Apsūdzoša un iebildumus nedzirdoša retorika. Visapkārt visi dubļos izvārtījušies, vien mēs baltā smokingā šajā draņķības zaņķī.
Ja sakumā šī oliņieciskā svētulība nedaudz krita uz nerviem, tad tagad jau tā izskatās komiski. Nupat atkal parādījies kārtējais dubļu pleķis uz JKP smokinga (kādā krāsā tas bijis sākotnēji vairs nav nosakāms). Runa ir par JKP priekšvēlēšanu kampaņas vadītājas Hildegardes Graumanes pieņemšanu darbā Bordāna vadītajā Tieslietu ministrijā. Likums jau neaizliedz ministram pieņemt darbā savus cilvēkus. Kaut kā taču materiāli jāstimulē kampaņas vadītāja. Problēma tikai tā, ka ministrijā komunikāciju sektorā, kurā it kā “strādā” Graumane, šo sievieti neviens nezina. Publiski pieejamo faktu kopums liecina, ka Graumane darbā pieņemta fiktīvi, lai JKP vēlēšanu kampaņas izdevumus varētu norakstīt uz Tieslietu ministrijas budžetu. Par šo lietu pārbaudi jau ierosinājis KNAB.
Ja kādam šī lieta “uz kopējo blēdību fona” šķiet nebūtiska, tad iztēlosimies to visu praksē. Kādam bija jānāk klajā ar šo fiktīvās nodarbināšanas ideju (labi apzinoties, ka tā ir pretlikumīga) un tieslietu (sic!) ministram bija jārunā ar personāla daļu - pieņemiet šo cilvēku, viņš man ļoti nozīmīgs. Visi šajā procesā iesaistītie labi saprata, ka viņu darbības nav savietojamas ar pašu svētulīgo retoriku, taču tas viņus no šīm darbībām neatturēja. Tas nozīmē, ka viņiem šāda rīcība šķiet pašsaprotama, tāpat kā Oliņietei riebeklības pret Gaitiņu, Lienu un citiem. Citu partiju politiski pietuvinātu cilvēku likšana fiktīvos amatos - ārprāts, šausmas, mēs to nepieļausim, bet pašu pieķeršana tādā pašā rīcībā - nu, ko jūs? Tiešām nesaprotiet? Tā taču politisko konkurentu un “oligarhu” atriebība.
2000. gadā bijušais premjers Māris Gailis uzdāvināja Saeimai mākslinieka Ivara Poikāna gleznu “Deputāts Havajā”. Šis ironiskais darbs šobrīd ir redzams pie sienas Saeimas namā un atgādina deputātiem, kā no malas izskatās viņu augstprātība un vīzdegunība. Bijuši jau vairākkārtīgi mēģinājumi to aizvākt no acīm, bet pagaidām nesekmīgi. Baidos, ka šodien līdzīgs dāvinājums līdz publiskam izstādījumam Saeimas telpās netiktu. Noteikti atrastos oļinieciski svētulīgas atrunas, kāpēc šādu darbu izstādīt nedrīkst. Nē, pasarg dies! Ne jau dēļ cenzūras, bet... iemeslus, kāpēc kaut ko nedrīkst, mūsu taisnprāši sagudros steriem. Uz to viņiem tiešām nags.
