Nupat izglītības ministre Ilga Šuplinska nobēra ļaužu priekšā kārtējo verbālo pērļu kaudzi. Runājot par sporta attīstību Latvijā (sports atrodas izglītības ministrijas pārraudzībā), viņa teica: “tas pats futbols. [...] manis pēc šāds sporta veids... Nevaru teikt, ka varētu nebūt, bet uzskatu, ka tas nav manā redzes lokā svarīgs”. Futbola aprindās šāds izteikums izsauca pamatotu šoku. Galu galā futbols ir pasaulē populārākais sporta veids, un, ja atbildīgā ministre pauž tādas idejas, tad...
Taču ne par futbolu šoreiz gribu runāt un pat ne par Šuplinskas pērlēm. Ministri pat kaut kādā ziņā var saprast. Pasaules rangā mēs esam vienā no pēdējām vietām, un varbūt tiešām nav ko mums ar to futbolu ņemties? Ko lai dara, ja mums futbolistu ir tik maz un tie paši tik vāji, ka nevaram atlasīt vienpadsmit spēlētājus, kuri spētu kādai citai izlasei, izņemot Lihtenšteinu un Fēru salas, pretī līdzvērtīgi nostāties? Situācija Latvijas futbolā savā ziņā ir līdzīga situācijai gaidāmajās Rīgas domes vēlēšanās. Ne viens vien, skatoties uz politiskā piedāvājuma kvalitāti, pie sevis varētu teikt - manis pēc...
Tomēr šīs būs vēlēšanas, kurās daudz kas izšķirsies. Ar augstu ticamību var prognozēt, ka Rīgas politiskā vadība piedzīvos būtiskas izmaiņas. Rīgas dome kontrolē milzīgus resursus, un tās politisko nozīmi ir grūti pārvērtēt. Līdz ar to varētu domāt, ka iekarot šo turīgo cietoksni tiks virzīti partiju izcilākie spēki. Taču tā nenotiek. Par to gan sen jau neviens nebrīnās, jo tā ir iedibinājusies tradīcija - uz Rīgu virzīt otrā sastāva rezervistus. Vienīgi 2009. gadā Rīgas vēlēšanās startēja savu partiju pamatsastāva līderi - Ušakovs un Šlesers. Rezultāts toreiz neizpalika. Pārējo partiju kandidāti Rīgas vēlēšanas biežāk uztver kā tramplīnu tālākajam startam uz Saeimu. Iepriekšējās, 2017. gada vēlēšanās daudzi Rīgas domē ievēlētie jau pēc gada sekmīgi pārmigrēja uz Jēkaba ielu un tagad šo savas politiskās karjeras īslaicīgo epizodi pat negrib lāga atcerēties.
Taču šoreiz situācija ir cita. Tiks veidota jaunā Rīgas vadība no baltas lapas. Līdz ar to politiķiem ir visas iespējas nodemonstrēt savas spējas un pierādīt sevi reālos darbos, nevis Saeimas vārdu kaujās. Taču politiskas zvaigznes neredzam. Tam ir savs izskaidrojums.
Ja paškritiski paskatāmies uz mūsu politisko laukumu, tad saprotam, ka nav nekāda pamata domāt, ka šajā laukumā spēlējošie ir kaut par mata tiesu konkurētspējīgāki par mūsu futbolistiem.
Atšķirība vienīgi tā, ka futbolisti savas patiesās spējas var viegli ieraudzīt, paskatoties uz rezultāta tablo, savukārt politiķi var mierīgi uzdoties par vietējiem Mesi vai Ronaldu, un nav nekādas iespējas viņiem norādīt, ka tavas karjeras griesti ir nosacīti Jūrmalas “FK Spartaks”.
Latvijas futbola zemā popularitāte lielā mērā saistīta tieši ar to, ka līmenis tik zems, - ko tur skatīties? Tāpat arī, raugoties uz mūsu deputātu kandidātiem, var rasties sajūta, ka nav par ko vēlēt. Viens par otru pelēkāks. Protams, katrai partijai (tāpat kā futbola komandai) ir savs uzticīgo fanu pulciņš, kurš par viņiem balsos neatkarīgi no visa. Taču lielākā daļa vēlētāju skatās uz divām trim partijām un izvēli, iespējams, izdarīs tikai pēdējā brīdī. Kam pievērst uzmanību?
Pirmkārt, vēlēšanas tomēr nav futbola čempionāta turnīrs. Tas ir būtisks cilvēka sociālās aktivitātes, pat pilsoniskās piederības apliecinājums. Aizejot nobalsot, cilvēks apliecina, vispirms pats sev, ka ir aktīvs šī sociuma loceklis un procesu dalībnieks. Tāpēc vēlēšanās jāpiedalās arī tad, ja šķiet, ka vēlēt nav par ko, jo piedaloties šajā pilsoniskajā aktā, cilvēks apliecina savu nozīmi un ceļ arī pašapziņu.
Diemžēl uz šo psiholoģisko aspektu lielā mērā tiek balstītas tā dēvētās polittehnoloģijas. Cilvēki vēlas atrasties uzvarētāju nometnē, tāpēc viņiem tiek iedvests, ka jābalso nevis par tiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ tev tuvi, bet gan par tiem, par kuriem it kā balsos vairākums. Īpaši tiek kaunināti tie, kuri gribētu atdot savu balsi par sarakstiem, kuri varētu nepārvarēt 5% barjeru. Tiek teikts, ka tādā veidā tu izmet savu balsi mēslainē, taču tā ir pašā saknē aplama loģika. Patiesībā ir tieši otrādi. Pakļaujoties psiholoģiskam spiedienam no malas, tu atsakies no savas paša gribas un pakļāvīgi atdod savu balsi psiholoģiskā spiediena veicējam. Faktiski, mobingotājam. Pārtulkojot šo polittehnloģisko triku parastā valodā, tas skan šādi: “Ko tu, muļķi, vēlēsi par tiem tur? Balso par mani (un būsi gudrs)!”
Cilvēki ir ļoti jūtīgi pret savu prāta spēju novērtējumu un tāpēc gluži zemapziņas līmenī cenšas veikt darbības, kuras ļautu jebkuras šaubas par savu “gudrību” gaisināt. Jāatceras, ka kopējos vēlēšanu rezultātus tava viena balss maz ietekmēs, toties nobalsojot par savu kandidātu, nevis par to, ko tev uzspiež no malas, tu būsi palicis uzticīgs sev un savai pilsoniskajai pozīcijai. Saglabāt savu pilsonisko stāju un nodemonstrēt savu politisko neatkarību ir galvenais demokrātisku vēlēšanu uzdevums. Tikai tādā veidā mēs varam saglabāt ideju plurālismu, demokrātijas kontinuitāti un neieslīgt sabiedriskās domas vairākuma totalitārismā.
Ar iepriekšteikto es nekādā gadījumā negribu kādu aicināt balsot par mazajām partijām. Ne uz to pusi. Aicinu vienkārši katru balsot tā, kā viņš patiesi grib, abstrahējoties no reitingiem un pēcvēlēšanu kalkulācijām. Esi tu pats un tici sev. Tā es to formulētu.
