Aizvadītās nedēļas nogale Baltkrievijā bija nozīmīgiem notikumiem pārpilna, taču divi, viens otru papildinoši, droši ļauj teikt, ka Lukašenko ēra Baltkrievijā ir beigusies. Viens – grandiozā protesta (atbrīvošanās svinību?) demonstrācija Minskas centrā, kurā pēc dažādām aplēsēm piedalījās vairāki simti tūkstošu uzvaru svinoši cilvēki. Otrs – daudz nepatīkamāks. Runa ir par aģentūras “Associated Press” izplatīto video materiālu, kurā skaidri redzams, ka bojā gājušais Aleksandrs Taraikovskis tiek nošauts tiešā trāpījumā ar paceltām, pilnīgi tukšām rokām. Līdz ar to Baltkrievijas bijušais prezidents (kā Lukašenko nosauca Lietuvas ārlietu ministrs Lins Linkevičs) ir vienkārši noziedznieks ar asinīm uz rokām. Turklāt bez diskusijām. Citiem vārdiem, “game is over”.
Tagad galvenais jautājums vairs nav - vai Baltkrievijas diktators kritīs vai nē. Uz šo jautājumu Baltkrievijas tauta jau ir atbildējusi visas nedēļas garumā ar Baltkrievijas vēsturē nepieredzēti masveidīgām protesta akcijām Minskā un citās valsts apdzīvotās vietās. Taču teikt, ka viss - revolūcija ir uzvarējusi, tirāns gāzts, vēl ir pāragri, jo kā mēdz - stūrī iedzīta žurka ir visbīstamākā. Tagad galvenais jautājums ir - ko darīs Krievija, kas ir vienīgā, kura teorētiski varētu glābt Lukašenko režīmu?
Vai Putins ies uz tādu avantūru kā bruņoto spēku ievešanu kaimiņvalstī? Lai arī vairums analītiķu samērā pārliecinoši apgalvo, ka Putins no šāda notikumu attīstības scenārija izvairīsies, jāatceras, ka arī 2013. gada nogalē tie paši analītiķi teica, ka karš ar Ukrainu nav iespējams. Līdz ar to, ja Putina apkārtnē kāds nosacītais Patruševs viņam iestāstīs, ka režīma krišanas gadījumā jau nākamajā diena tur būs NATO bāzes, un tiks slēgta raķešu ātrās atklāšanas radiolokācijas stacija “Volga” 48 kilometrus no Baranovičiem, tad nav nekādas garantijas, ka Putina galvā nesaslēdzas kaut kas tāds, kas nepakļaujas elementārajai loģikai. Tāpat nedrīkst aizmirst Putina uzmācīgo ideju ar visu austrumslāvu zemju apvienošanu zem Maskavas karoga. Šī mesiāniskā ideja par “trešo Romu” var vēl izspēlēt ļaunu joku, jo par Putina adekvātu pasaules izprati personiski es neliktu ne centu.
Rakstu sākumā jau pieminēju aģentūras “Associated Press” izplatīto video materiālu par Taraikovska slepkavību, taču jāveltī atsevišķi, ne pārāk glaimojoši vārdi par citu Rietumu mediju lomu Baltkrievijas notikumu atspoguļošanā. Īpaši protestu pirmajās dienās, kad režīma rīkļurāvēju zvērības sasniedza apogeju. Atceros, “youtube” kanālā “NavalnyLife” skatījos tiešraidi, ko vadīja Vladimirs Milovs. Viņš ar raidījuma viesiem pēc katra šausminošā video sižeta, kas pa dažādiem kanāliem nonāca atklātībā, izsaucās - “Kāds ārprāts! Šausmas! Varu iedomāties, kādi rīt būs pasaules mediju virsraksti.” Man jau tajā brīdī bija aizdomas, ka nākamajā rītā nekādi kliedzoši virsraksti nebūs. Tā arī bija. Pasaule Baltkrievijas traģēdiju pirmajās dienās faktiski noignorēja, kas ļāva režīmam turpināt teroru. Atgādinu, ka Taraikovskis tika nošauts ne jau pirmajā protesta dienā.
Šeit jārunā par kaut kādu īpašu optiku caur kādu mūsdienu Rietumu mediji redz pasaulē notiekošo. Eiropas centrā notika pēdējo desmit gadu nežēlīgākais varas terors pret saviem iedzīvotājiem, bet uz vietas nebija nevienas rietumu televīzijas kameras. Nebija neviena lielo mediju speciālkorespondenta (vismaz pirmajās dienās). Nākamajā dienā, pēc tam, kad Milovs gaidīja kliedzošus ziņu virsrakstus pasaules medijos, CNN zem saviem ikdienas sižetiem palaida slīdošo lentu, uz kuras bija rakstīts, ka “opozīcijas kandidāts noraidīja provizoriskos vēlēšanu rezultātus, atbilstoši kuriem ilggadējais prezidents guvis graujošu uzvaru”. BBC vispārējos vilcienos ziņoja par masu nekārtībām un represijām, bet pavisam ikdienišķā, uzsvērti neitrāla tonalitātē (vēl nevar saprast, kas ko ir provocējis).
Lūk, kā šo Rietumu mediju attieksmi pret protestiem, kuros to dalībnieki reāli riskēja ar savām dzīvībām, apraksta pazīstamā Krievijas žurnāliste Jūlija Latiņina: “Šie kastrētie runči, kuri mums aizgūtnēm stāsta, cik tas brīnišķīgi, kad pūlis gāž kārtējo ASV prezidenta statuju, un kāpēc tas ir pareizi - lūk, neviens no viņiem nepacēla savu pakaļu, lai aizsūtītu savus korespondentus uz Minsku. Tas ir saprotami, jo infantīļus nekas cits kā pašu podiņš neinteresē.”
Šeit jāpaskaidro, ka Latiņina to, kas pēdējos gados, un it īpaši pēc Džordža Floida nāves, notiek Rietumu pasaulē, dēvē par infantīlo sacelšanos, kuru īsteno kaprīzi, pārtikuši, reālas grūtības nezinoši un visas iegribas vienmēr apmierināt pieraduši mileniāļi. Latiņina viņiem pretnostata “īstus Baltkrievijas mileniāļus, īstu nākotnes paaudzi [...], kuri izgājuši par savu brīvību pret diktatoru. Viņus sit, dauza varas rīkļurāvēji, pret viņiem izvērš karu. Taču viņi nav izsituši, ievērojiet, nevienu vitrīnu, nevienu veikalu. Lūk, tā darbojas cilvēki, kad viņi cīnās par brīvību pret diktatoru. Taču tur nebija nevienas rietumu TV kameras. Mēs nezinām nevienu rietumu korespondentu, kas būtu tur iejaukts. Es pieķeru sevi pie domas, ka izjūtu lepnumu par baltkrievu mileniāļiem un bezgalīgu nicinājumu pret viņu rietumu vienaudžiem.”
Taču atgriezīsimies pie jautājuma, kas notiks tālāk? Skaidrs, ka Baltkrievijas diktators savu spēli ir zaudējis. Bez variantiem. Pat, ja Putins ielaižas kaut kādā apšaubāmā avantūrā un glābj režīmu, tad tā vairs nebūs Lukašenko spēle. Tajā pašā laikā skaidrs, ka tautas uzticību pilnībā zaudējušais “sovhoza direktors” pats labprātīgi varu neatdos. Tāpēc iespējami divi varianti. Vai nu ātra apkārtējo novēršanās no sava toksiskā vadoņa un pēdējā bēgšana (arests), vai arī laika vilkšana un centieni pretestības vilni nobremzēt. Atcerēsimies, ka par spīti milzīgajām protesta demonstrācijām, tūkstoši aizturēto joprojām atrodas ieslodzījumā. Diemžēl protestam ir samērā vāji definēti nākamie gājieni un vēl vājāk fokusētas prasības. Ir jau uzmundrinoši saukt - ej prom, bet ja adresāts kaunu nepazīst un iet prom nekur netaisās, tad ko?
Vēlēšanu patiesā uzvarētāja Svetlana Tihanovska jau paziņojusi par alternatīvā varas centra - Koordinācijas padomes izveidošanu, taču līdz svētdienas pievakarei šis varas centrs kaut kādas reālas aprises vēl nebija ieguvis. Protams, opozicionāri mācās darbībā, un gan jau varas pārņemšanas praksi strauji apgūs. Taču pagaidām vēl vecajam diktatoram ir visas iespējas netraucēti aizlaisties. Jo ilgāk viņš vilcinās, jo lielākas iespējas nonākt arī pašam zem tribunāla, kurš nešaubīgi būs. Bandītiem un sadistiem, kuri organizēja aizvadītās nedēļas zvērība, būs jāatbild, un es būtu ļoti lepns, ja mūsu valsts politiskie stūrmaņi nebūtu pēdējie, kas pasaka diktatoram - tu vairs neesi nekāds prezidents. Tu esi noziedznieks, kurš līdz tiesai varbūt vēl kādu laiku var patverties nosacītajā Rostovā (patiesībā Barvihā) blakus savam politiskajām brālim - Janukovičam, kuru agrāk tā pēli par politisko “gļēvulību”, bet tagad ej.
