Pirms kāda laika rakstīju par Portlendas aļņa dedzināšanu, BLM kustību un “nevēlamo” statuju gāšanu ASV. Toreiz mana attieksme pret šīm ielu aktivitātēm bija, maigi sakot, skeptiska. Tagad, kad Baltkrievijā notiek masu protesti pret vēlēšanu nozagšanu un brutālu Lukašenko teroru, es nepārprotami esmu protestētāju pusē bez visādām piebildēm, ka “viss tur nav tik viennozīmīgi”. Ar ko atšķiras abas šīs protesta kustības, kuras vienā gadījumā liek man tās nešaubīgi atbalstīt, bet otrā raudzīties uz tām ar ļoti, ļoti lielu piesardzību.
Šeit jārunā par divām lietām. Par taisnīgumu un mērķu skaidrību. Protests ir taisnīgs, ja viena puse no varas pozīcijām acīmredzami apspiež otru, kā tas vērojams Baltkrievijā. Tur pēc visaptverošas vēlēšanu rezultātu viltošanas ielās ne tikai Minskā, bet visā valstī izgāja desmitiem tūkstošu miermīlīgu protestētāju (jāuzsver miermīlīgu, jo līdz šim no protestētāju puses nav izdemolēts neviens veikals, nav aizdedzināta vai apgāzta neviena mašīna), kuru izklīdināšanai varas uzurpators katru dienu izved ielās tūkstošiem melni tērptu rīkļurāvēju, kuri ar zvērisku sadismu dauza visus pēc kārtas, ķersta cilvēkus pa pagalmiem, kāpņu telpām, ielaužas pat iedzīvotāju dzīvokļos. Citiem vārdiem, uzvedas kā okupanti ieņemtā teritorijā, sarīkojot ik vakaru brutālas cilvēku medības.
BML aktivitāšu gadījumā taisnīgums nav tik neapstrīdams. No varas iestāžu puses nav absolūti nekādas pretestības, nekādas vardarbības, taču neglīti rīkojas tieši atsevišķi kustības aktīvisti. Pat nerunāsim par izdemolētajiem veikaliem un plaši izplatīto marodierismu. Ko sliktu bija nodarījis jau pieminētais Portlendas alnis, kuru protestētāji aizdedzināja? Ko nodarījis “Dona Kihota” autors Migels Servantess (viņa pieminekli arī apķēpāja), kurš pats piecus gadus bija pavadījis arābu verdzībā? Varbūt viņa vaina bija tikai tā, ka viņam nebija pareiza ādas krāsa? Ar kādiem “augstas morāles” un “sociālā taisnīguma” sasniegumiem varēja palepoties īpašās “brīvības zonas”, kuras izveidojās Sietlā, Portlendā un citur? Atbilžu nav.
Par mērķiem. Baltkrievu protestos šis mērķis ir skaidrāks par skaidru - gāzt ilggadējo Baltkrievijas diktatoru Aleksandru Lukašenko un sarīkot godīgas vēlēšanas. Cita mērķa nav. Kāpēc jāgāž Lukašenko? Tāpēc, ka cilvēki grib elementāru izvēles brīvību, kura ir jebkura cilvēka pamattiesību pamatā. Ja kāds grib teikt, ka nav ko cilvēkiem šādu brīvību dot, jo viņi ir muļķi, kuri nespēj paši izdarīt pareizo izvēli, tad aicinu sarīkot domu eksperimentu - iedomājaties, ka turpmāk jums veikalā neko neļaus izvēlēties, bet iedos jau sagatavotu produktu paku. Pateiks, ka tur viss ir labākais un veselīgākais, ņemiet un sakiet paldies. Varbūt kādam tas sākumā pat liksies tīri pieņemami, bet ar laiku pamatīgi apniks. Īpaši, ja pēc kāda laika izsniegto produktu kvalitāte pasliktināsies un apjoms samazināsies.
Ja 26 gadus televizora ekrānā rēgojas viens un tas pats vecis, kurš turklāt uzvedas arvien nekaunīgāk un nekaunīgāk, dzīves līmenis neaug jau desmit gadus, un tas arvien vairāk atpaliek no kaimiņvalstīm, tad nav brīnums, ka vēlēšanās par šo veci nobalso ne vairāk kā 20%.
Turklāt šī personāža drošībai tiek uzturēts milzīgs, resursus rijošs represīvais aparāts, kurš rūpīgi seko katrai nepaklausības izpausmei, par kuru nežēlīgi soda. Kurš gan gribētu dzīvot tādā režīmā? Skaidrs, ka cilvēki saceļas pret šādu tirānu.
Pret kādu tirānu protestē BML kustības aktīvisti? Taču arī viņi apgalvo - mūsu mērķis ir skaidrāks par skaidru - mēs esam pret rasismu jebkādās tā izpausmēs. Problēma tikai tā, ka ASV, kur šie protesti pārsvarā notiek, ja arī pret tumšādainajiem tiek vērsta kāda diskriminācija, tad vienīgi pozitīvā. Tumšādainajiem ir vieglāk iestāties koledžā, iegūt darba vietu, grūtāk ir viņus atlaist un visādos citos veidos ar viņiem vairāk auklējas. Jā, viņi procentuāli vairāk sēž cietumos, viņus procentuāli biežāk pret kopējo īpatsvaru nošauj policisti, un viņu vidū ir vairāk trūkumcietēju.
Taču ne jau dēļ savas ādas krāsas viņi sēž cietumos. Arī trūkumcietēji viņi ir ne tāpēc, ka ādas krāsas dēļ viņus nekur neņem darbā. Varētu domāt, ka policisti melnādainos nošauj biežāk, jo starp viņiem biežāk ir noziedznieki, un policisti uz viņiem jau a priori skatās ar aizdomām, bet izrādās, ka arī te proporcionāli noziedznieku skaitam policisti baltādainos nošauj biežāk. Tas nozīmē, ka pret aizdomīgu baltādaino policists daudz vieglāk izšķiras lietot ieroci nekā tad, ja pretī stāv tumšādainais. Citiem vārdiem, BLM kustības mērķi pie kritiskākas analīzes vairs nešķiet tik skaidri.
Protams, var teikt, ka šodienas paaudzēm jāizpērk iepriekšējo paaudžu grēki, jo vēl pirms 60 gadiem rasisms nenoliedzami bija reāla problēma. Taču kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem baltā Amerika ir nogājusi milzīgu ceļu. Tā visus šos gadus nekurnot izpērk savus agrāko laiku grēkus ar jau pieminēto pozitīvo diskrimināciju, kura ir devusi lielisku rezultātu - ASV prezidents jau ir bijis tumšādainais, par ko nevarēja sapņot Martina Lutera Kinga laikos. Šī pozitīvā diskriminācija ir devusi arī ikdienišķākus augļus - ap 40% tumšādaino dzīves līmenis ne ar ko neatšķiras no balto cilvēku dzīves līmeņa. 60% diemžēl vēl nedaudz atpaliek, bet ne jau kaut kādu rasistisku aizspriedumu dēļ. Vienkārši ‒ lai kā arī sabiedrība viņiem nāktu pretī, nu nekādi nesanāk šos cilvēkus aizvilkt līdz mācībām koledžā vai kādai labi apmaksātai strādnieku profesijai. Ko šajā gadījumā var palīdzēt aļņa dedzināšana vai Kolumba statujas gāšana?
To patiesi nezinu un nesaprotu. Tāpat kā prasība izlaist no cietumiem apcietinātos un likvidēt policiju diez vai uzlabos tumšādaino dzīvi, jo, kā atzīst viņi paši - ne jau baltie tumšās vakara stundās apdraud viņu dzīvības. Tie ir citi melnie ar noziedzīgām nosliecēm. Tieši policija ir galvenā šo godīgo tumšādaino aizstāve. Līdz ar to visa šī BLM kustība un to pavadošā “cancel cultura” izskatās destruktīva, samākslota (protestēt protestēšanas pēc) un tāpēc nerada nekādas simpātijas atšķirībā no baltkrievu reālas cīņas par brīvību, pret tirāniju.
