Vakar Rīgā pie Baltkrievijas vēstniecības notika pikets pret Baltkrievijas prezidenta vēlēšanu viltošanu un režīma brutālu izrēķināšanos ar tiem, kuri nevēlas samierināties ar vēlēšanu nozagšanu un izgājuši ielās. Pilnībā atbalstu piketa dienas kārtību, lai gan pēc manas pārliecības piketēt vajadzētu arī pie Latvijas Ārlietu ministrijas vai Ministru kabineta. Kāpēc?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms jāatgriežas pie Baltkrievijas vēlēšanu rezultātiem un to sekām. Jau rakstīju, ka bijušais prezidents Aleksandrs Lukašenko vēlēšanas acīmredzami zaudēja un tagad pretlikumīgi ir uzurpējis varu valstī. Latvija, tāpat kā visas citas pasaules demokrātiskās valstis, šīs vēlēšanas neatzina par godīgām un demokrātiskām un “prezidentu” Lukašenko ar viltus uzvaru vēlēšanās neapsveica.
Pirms ejam tālāk, daži fakti. Pirmajās stundās pēc vēlēšanām publiski parādījās tikai tie vēlēšanu protokoli, kuros pārliecinoši uzvarēja Svetlana Tihanovska. Minskas 21. vēlēšanu iecirknī par Tihanovsku - 71,99%, 37. iecirknī ‒ 70,96%, 70. iecirknī ‒ 79,54%, 10. iecirknī ‒ 65,25% utt. Nekādi konkrēti protokoli, kuros ar vēlāk izsludināto 80% pārsvaru uzvar Lukašenko, publiski netika izrādīti. Vēlāk tika pasludināti kopējie rezultāti, kuru ticamību neatzīst neviens kaut cik nopietns analītiķis. Pat tie, kuri gribētu atzīt Lukašenko uzvaru, ir spiesti teikt - “viņš ir uzvarējis, bet, protams, ne ar tādu rezultātu”. Taču katrs var uzdot jautājumu - ja esi uzvarējis godīgi, tad kāpēc rezultāti jāfalsificē tik ļoti, ka tiem netic pat tavi atbalstītāji?
Jebkurš cilvēks, kurš kādreiz pats ir piedalījies demokrātiskās vēlēšanās, zina ‒ ja tu esi uzvarējis ar 80% balsīm, tad svini šo uzvaru plašā banketā, kur visi tevi sveic un vēlas ar tevi fotografēties. Tu vari pilsētas centrālajā laukumā sarīkot mītiņu, kur līksmojošs pūlis tevi uzņems ar gavilēm. Atkārtoju, ja vēlēšanās ir iegūti 80% balsu, kā to apgalvo Baltkrievijas diktators, vai pat 55%. Nekas tāds Baltkrievijā nenotiek. Gluži otrādi. Cilvēks, kurš apgalvo, ka viņam ir 80% atbalsts, bloķē galvaspilsētas centru vairāku kilometru rādiusā, atslēdz valstī internetu un visās lielākajās pilsētās izved ielās desmitiem tūkstošu (!) melni tērptu “kosmonautu”, kas uzvedas gluži kā bēdīgi slavenie Haiti diktatora Divaljē “Tonton-makuti” Greiema Grīna romānā “Komedianti”. Atsevišķs ir jautājums - kāpēc tautas mīlētam (80% atbalsts taču) vadonim tik neproporcionāli milzīgi pakļaušanas spēki? Loģiska atbilde var būt tikai viena - tauta Lukašenko nevis mīl, bet nīst.
Neliela atkāpe. Pats pēdējā desmitgadē esmu bijis Baltkrievijā vairākkārt. Atzīšos, ka arī mani pirmajās reizēs redzētais patīkami pārsteidza. Minska patiešām ir ļoti tīra un sakopta pilsēta. Pat mazliet nesaprotama bija vietējo iedzīvotāju skeptiskā attieksme pret Lukašenko. Kāpēc viņiem šis mazliet lempīgais lauķis ne pārāk patīk? Vai tad Baltkrievijā dzīve tik slikta? Taču jo vairāk iedziļinājos Baltkrievijas problemātikā, jo skaidrāk iezīmējās šī “kolhoznieka” būtība, kura uzskatāmi izpaužas viņa uzkrītoši prastajā uzvedībā. Visus, pat pilnīgi nepazīstamus cilvēkus, viņš nevērīgi uzrunā uz “tu”, pret cilvēkiem izturas uzsvērti rupji, netaktiski, ar acīmredzamu pārākuma sajūtu un izsmieklu. Acīmredzot viņa izpratnē šāda alu laikmeta brutalitāte ir spēka izpausme.
Ekonomika jau desmit gadus stagnē, bet kopš 2015. gada pamazām slīd uz leju. Viņa ekonomiskās politikas resurss, kurš deva iespēju savulaik paaugstināt iedzīvotāju dzīves līmeni, jau sen kā pilnībā izsmelts. Lukašenko ir tik ļoti atpalicis, ka pat kādreizējais viņa elektorālais kodols - pensionāri - lielā mērā no viņa ir novērsušies. Vienīgais sabiedrības segments, kurš joprojām ir gatavs Lukašenko atbalstīt, ir režīma apsargi “kosmonauti”, kuru piebarošanai aiziet arvien lielāka valsts budžeta daļa.
Atgriežoties pie vēlēšanu rezultātu leģitimitātes, publiskajā telpā parādījies audio ieraksts no kāda iecirkņa vēlēšanu komisijas sēdes, kur tiek apspriests vēlēšanu rezultātu protokols. Komisijas locekļi godīgi saskaitījuši balsis un iesnieguši komisijas vadītājam protokolu, kurā pārliecinoši uzvarējusi Tihanovska, taču viņš “cieti rekomendē” balsis pārskaitīt vēlreiz. Tā, lai būtu kā “vajag”. Pat ir gatavs mazliet piekāpties un iedot Tihanovskai veselus 15%, ja “jūs tā gribat”.
Rezumēsim. Lukašenko vēlēšanās ir zaudējis. Vienalga, kādi bija patiesie vēlēšanu rezultāti, viņš tos ir viltojis. Šo savu pretlikumīgo rīcību un zaudējumu vēlēšanās viņš neatzīst, un tā vietā sarīko brutālu izrēķināšanos ar tiem, kuri iebilst pret šādu patvaļu. Par kādu Lukašenko leģitimitāti šādā situācijā var būt runa? Nemaz nerunājot par to, ka ar teroristu metodēm viņš piespieda patieso vēlēšanu uzvarētāju - Svetlanu Tihanovsku Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājas Jermošinas kabinetā nolasīt no lapiņas šantāžistu uzrakstīto tekstu. Viņš ir prasts varas uzurpators. Lai gan pareizāk būtu teikt - vienkārši bandīts.
Tagad par Latvijas politiskās šķiras attieksmi pret notikumiem Baltkrievijā. Valsts prezidenta Egila Levita vēstījums, kurā viņš aicina izmeklēt vēlēšanu procesa norisi, bija izturēts un pietiekoši ass. Par aizsardzības ministra Arta Pabrika neadekvātajiem izteikumiem vietnē “twitter” jau rakstīju, un tas būs nenomazgājams kauna traips uz viņa jau tā ne pārāk spožā mundiera. Atsevišķi jāizvērtē piecu Ziemeļeiropas valstu un trīs Baltijas valstu ārlietu ministru kopīgais paziņojums. Šajā paziņojumā paustās “nopietnās bažas” izraisa pretrunīgas sajūtas. No vienas puses, šī tukšā pirksta kratīšana jau sāk izskatīties kā nožēlojams bezspēcības/vienaldzības apliecinājums, bet no otras, tiek saglabāta iespēja režīmam mīkstināt represijas, draudot ar asākas reakcijas iespējamību. Mūsu ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs šo samērā mīksto paziņojumu attaisno ar to, ka asākas reakcijas gadījumā pastāvētu bažas, ka Baltkrievija tiek ierauta Krievijas ietekmē.
Arī šeit Lukašenko nodarbojas ar ierasto šantāžu. Viņš labi saprot, ka Rietumi negribētu redzēt Baltkrieviju kā Putina Krievijas pilnīgu vasaļvalsti vai, vēl trakāk, rietumu guberņu. Tad nu šantažē visus - neļausiet man sagrābtajā teritorijā darīt to, ko gribu, atdošos Putinam, kurš sen no manis to gaida. Rietumi, kā redzams no šī paziņojuma, uz šo šantāžu parakstās. Vai tā ir pareiza rīcība? Viennozīmīgi uz to atbildēt nevar.
No morālās puses šāda rīcība, protams, izskatās visai neglīti. Baltkrievijā varas uzurpators sarīkojis masveida teroru, bet Rietumi tikai krata ar pirkstu. Arī no pragmatiskā viedokļa šī pozīcija nav diez cik pamatota, jo iztapšana teroristam ne vienmēr atmaksājas. Pēc būtības Rietumi no aktīvas pozīcijas atsakās un dod priekšroku - lai viss iet savu gaitu. Gan jau kaut kad nākotnē sabruks gan Lukašenko, gan Putina režīms.
Taču regulāri ieņemot “nekādu” pozīciju, autoritāti nepalielināt. Tāpēc nav brīnums, ka ES starptautiskais svars un ietekme pasaulē mazinās. Ar valstīm un starptautiskām organizācijām, kuru firmas zīme ir nevis aktīva rīcība, bet “paust nopietnas bažas”, īpaši nerēķinās. Tāpēc es pilnībā atbalstu vēsturnieka Kaspara Zeļļa ierakstu sociālajā vietnē “twitter”: “Es ļoti gribētu, lai Latvija pirmā atzīst un apsveic Svetlanu Tihanovsku ar uzvaru vēlēšanās! Kāpēc jāievēro protokols pret tirānu, kas taisa uz galvas savai tautai un visai starptautiskajai sabiedrībai?”
No savas puses piebildīšu, ka rīkot 2021. gadā kopā ar šo bandītu pasaules čempionātu hokejā, protams, būtu apkaunojums Latvijas valstij, tāpēc no šī “goda” jācenšas kratīties vaļā, jo ātrāk, jo labāk.
