Tieslietu ministrija (TM) izrāda drudžainu aktivitāti nekustamā īpašuma nozares reformēšanā. No vienas puses tiek piedāvāts atbrīvot cilvēkus no nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) primārajam mājoklim, no otras, būtiski (vairākkārtīgi) palielināt šo īpašumu kadastra vērtības. Taču šajā “reformēšanas” kārē ir viena nianse. TM padotībā ir Valsts zemes dienests, kas nosaka kadastra vērtības, bet tai nav teikšanas par nodokļu iekasēšanas kārtību. Līdz ar to TM var paaugstināt kadastra vērtību, bet nevar nevienu atbrīvot no NĪN nomaksas.
Tā kā koalīcijā nav atbalsts TM priekšlikumiem par NĪN atcelšanu primārajam mājoklim, tad, saskaņojot šīs “reformas” cauri visām instancēm un ministrijām, beigu beigās var izrādīties, ka kadastra vērtības būs ievērojami paaugstinātas, bet izmaiņas NĪN maksāšanas kārtībā minimālas. Citiem vārdiem, kaza būs apēsta, bet vilks palicis tukšā. Ņemot vērā mūsu likumdošanas līdzšinējo pieredzi, šāds variants ir pat ļoti iespējams. Tāpēc lietderīgi būtu izskatīt arī citus šīs jomas reformēšanas variantus.
Ideja pietuvināt zemes un mājokļu kadastra vērtību tā tirgus vērtībai pirmajā brīdī šķiet saprātīgs un visnotaļ taisnīgs piedāvājums. Taču šis taisnīgums ir tikai šķietams, jo ir neskaitāmi gadījumi, kad cilvēks visu mūžu dzīvo mājoklī, kurš agrāk nemaz nebija tik dārgs, bet tagad kļuvis ekskluzīvs. Tā nav īpašnieka vaina, ka viņa mitekļa tirgus vērtība ir uzlidojusi kosmosā, un par to varētu būt jāmaksā tāds NĪN nodoklis, kāds šim īpašniekam vairs nav pa kabatai. Runa nav tikai par vecajiem Jūrmalas īpašumiem. Tikpat labi īpašuma vērtība var ievērojami pieaugt jebkurā citā vietā, kur dzīvots kopš neaizmirstamiem laikiem. Kadastra vērtību “reforma” daudzus īpašniekus var nostādīt nepatīkamas izvēles priekšā - ja reiz sanācis dzīvot “bagātā” rajonā, tad proties - vai nu maksā lielu nodokli, vai meklē vietu, kur dzīvot lētāk.
Šobrīd esošo likumu redakcija pašvaldībām dod plašas tiesības piemērot nodokļu atlaides. Praksē šīs atlaides bieži vien iegūst visai kroplīgas formas, jo solījumi dot plašām iedzīvotāju kategorijām NĪN atlaides ir viens no pašvaldību vēlēšanu tradicionālajiem burkāniem, ko viegli iedot, bet grūti atņemt.
Tagadējie “reformas” bīdītāji atkal meklē dažādas formas, kā pacelt NĪN apjomu, vienlaikus it kā nepalielinot iedzīvotāju nodokļu slogu. Kompromisa meklējumos likuma gala variants, visticamāk, sanāks tik samudžināts, ka neapmierināto būs vairāk nekā apmierināto. Taču nav vajadzības izgudrot velosipēdu no jauna. Pasaulē jau sen kā ir aprobēti mehānismi, kā rīkoties līdzīgās situācijās.
Piemēram, Ņujorka ir pilsēta, kurā ir vienas no augstākajām īres cenām pasaulē. Taču pat ļoti dārgos rajonos ir mājokļi, kuru īres cenas ir salīdzinoši nelielas. Kā tas panākts? Ļoti vienkārši. Tur namīpašnieks īres maksu vecajiem īrniekiem var katru gadu paaugstināt tikai par noteiktu, samērā nelielu procentu. Tas nozīmē, ka īrnieks, slēdzot īres līgumu, ir drošs, ka īres maksa kādā brīdī neuzlēks līdz nepaceļamam līmenim. Savukārt, jaunam īrniekam jāmaksā tā brīža tirgus cena. Rezultātā vienā māja var būt ļoti atšķirīgas īres cenas, atkarībā no laika, cik ilgi konkrētā mājā dzīvo attiecīgais īrnieks. Tas ir, cik sen noslēgts īres līgums.
Līdzīga metode varētu tikt izmantota arī attiecībā uz kadastra vērtību, no kura tiek maksāts NĪN. Ja īpašuma īpašnieks nemainās, tad arī kadastra vērtība saglabājas vecā, taču tiklīdz notiek īpašnieka maiņa (apzināta darbība), tā mainās arī īpašuma kadastrālā vērtība, atbilstoši kadastra reģistrā noteiktajai, kas ir maksimāli tuva tirgus vērtībai. Katrs jauna īpašuma pircējs šajā gadījumā jau zinātu, ar ko jārēķinās, taču vecie īpašnieki, kas gadu desmitiem dzīvojuši savos mājokļos, netiktu pakļauti kadastra vērtību pieauguma stresam. Šāds variants būtu gan taisnīgs, gan arī atbilstu mūsdienīgiem un ekonomiski pamatotiem nodokļu sloga sadales principiem.
