Otrdien agri no rīta Latvijas premjers Krišjānis Kariņš labākajās ASV prezidenta Donalda Trampa tradīcijās ierakstīja sociālajā vietnē “twitter”: “Ir panākta vienošanās starp 27 dalībvalstīm par ES atjaunošanas fonda izveidi un nākamo daudzgadu budžetu! Latvijas ekonomikai nākamos 7 gados būs pieejami vairāk nekā 10 miljardi eiro.”
Lai arī par to, kas notika Briselē, jau plaši runāts un rakstīts, īsumā atgādināšu: Jau pirms šīs ES galotņu tikšanās bija panākta vienošanās par nākamā ES plānošanas perioda kopējo budžeta paketi - 1,85 triljoni eiro. No tiem 1074 miljardi tika iedalīti kārtējam septiņgades 2021. -‒ 2027. g. budžetam un 750 miljardi ekonomikas atveseļošanas fonda izveidei. Šo fondu veidos ES kopējais aizņēmums starptautiskajos finanšu tirgos. Domstarpības radās par šī atveseļošanas fonda sadalījumu grantos un aizdevumos. Tas ir, cik lielu šī fonda daļu atdos valstis, kuras šo naudu saņems, un cik lielu atdos ES kā vienots kredītņēmējs. Sākotnējais piedāvājums bija 500 miljardi kā granti (dāvinājumi) un 250 miljardi kā nacionālie kredīti. Četras valstis (Nīderlande, Zviedrija, Austrija un Dānija) stingri iebilda pret tik dāsnu grantu piešķiršanu, kā rezultātā pēc ilgām (pēc ES standartiem) sarunām tika panākts kompromisa variants - 390 miljardi kā neatmaksājams dāvinājums, 360 miljardi - aizdevumi par niecīgām likmēm ar atdošanas termiņu līdz 2057. gadam.
Ja uz šo Briseles vienošanos paraugāmies ar vēsu skatienu, tad redzam, ka nekā tāda, lai šo vienošanos sauktu par “vēsturisku” vai “kritiski svarīgu” nav. Ir bijusi samērā ikdienišķa, nedaudz ilgāka kā parasti sēde, kur jau sākumā bija aptuveni zināms kā tā noslēgsies (taču ne jau ar veto tiesību izmantošanu un skaļu durvju aizciršanu, pametot sēžu zāli). Arī mūsu premjera piedalīšanās “sašaurinātās grupas” sastāvā patiesībā nav nekādas īpašās sajūsmas vērta. Vienkārši modernajā pasaulē labais tonis paredz plašu visu sabiedrības grupu pārstāvniecību. Ja lēmumu pieņemtu tikai “lielie” - Vācija, Francija un tamlīdzīgas valstis, tad tas slikti izskatītos jeb “tiktu raidīts nepareizs signāls”. Tāpēc pie galda tiek pieaicināts arī kāds ar ne tik lielām iespējām. Tāds kā stalts augstkalnes gans aitādas cepurē PSRS Augstākajā Padomē. Šeit es nekādi negribu ES salīdzināt ar PSRS. Tikai tīri asociatīva impresija.
Katrā gadījumā dažu alarmistu bažas, ka nākamajā ES plānošanas septiņgadē naudas plūsma Latvijai no ES fondiem samazināsies, izrādījušās maldīgas. Nauda būs, un tās pat būs vairāk. Kā parasti šādās reizēs, dažādi ekonomikas eksperti un zinātāji ir uzsākuši rituālo apspriešanu par tēmu - kā šo naudu izlietot lietderīgāk, un vēl sparīgāk - kā to nevajadzētu izlietot. Kāpēc rituālo? Tāpēc, ka
kaut cik jēgpilna diskusija par jebkādas naudas izlietošanu var notikt tikai tad, ja ir kaut aptuveni zināms sasniedzamais mērķis. Ja ir stratēģisks redzējums - ko gribam sasniegt 2027. gadā, 2035. gada vai pat 2050. gadā? Kamēr šāda redzējuma nav, jebkura nauda tiek izlietota tikai un vienīgi situatīvai konkrētu caurumu aizlāpīšanai vai, vēl sliktāk, politiski pietuvinātu biznesa projektu realizācijai, kur valstiskais lietderīgums ir tīri nejaušs.
Vienos gadījumos šo projektu lietderība var sakrist ar sabiedrības interesēm, citos šī sakritība ir visai nosacīta.
Ja kādam šķiet, ka mūsdienu pasaulē nav nekādas vajadzības pēc kaut kāda stratēģiskā plāna, tad pietiek paskatīties uz mūsu ziemeļu kaimiņiem, lai redzētu, ka viņu plāns - kļūt par modernu, tehnoloģiski attīstītu valsti, kura ievieš un pie sevis aprobē jaunākos zinātnes sasniegumus, nes zināmus augļus. Sev par mierinājumu varam teikt, ka arī viņiem ar šī plāna realizāciju neiet tik gludi kā viņi paši gribētu, lai gan tajā pašā laikā grūti noliegt, ka daudzās lietās viņi mums ir priekšā.
Var jau teikt, ka arī mēs šogad esam pieņēmuši savu Nacionālās attīstības plānu (NAP) nākamajai septiņgadei, taču šim NAP nav nekāda sakara ar reālu valsts nākotnes redzējumu. Pats piedalījos šī plāna pirmajā prezentācijā pērnruden. Jau tad bija skaidrs, ka tas ir dokuments iesniegšanai Eiropas Komisijā, nevis rīcības plāns šai un turpmākajām Latvijas valdībām.
Tāpēc priecāsimies, ka naudas plūsma no Eiropas kopējā katla nav mums sarukusi, un tas nozīmē, ka spēsim nofinansēt daudzus sabiedrībai vitāli nozīmīgus projektus. Ja arī daļa naudas nobirs talantīgiem projektu rakstīšanas speciālistiem, tad arī par to nav pārāk jāsatraucas. Tāda lielā mērā ir ES naudas dalīšanas kārtība, un, galu galā, nauda taču paliks pie mums Latvijā.
Nevēlos šeit sludināt kaut kādu fatālismu. Mums vienkārši nav jāizgudro kaut kāds savs īpašais velosipēds. Jāskatās uz civilizācijas attīstību. Tā kā mēs ejam drusku nopakaļ, ne tajās pirmajās rindās, tad uzmanīgi jāvēro - kam sekot, un ko atdarināt, un no kā labāk izvairīties un attiecīgās kļūdas neatkārtot. Varbūt tieši tādam arī jābūt mūsu stratēģiskajam plānam.
