Jaunais 21. gadsimts, tāpat kā 20. gadsimta sākums, iesācies ar paaugstinātām prasībām pret sociālo taisnīgumu, vienlīdzību un cilvēcisku cieņu vienam pret otru. Šīs prasības ir pašsaprotamas un cilvēkam raksturīgas. Diemžēl šī cilvēku dabiskā tieksme pēc taisnības kādā brīdī sāk šķist tik aizraujoša, mērķis tik tuvs un viegli sasniedzams, ka cilvēki sāk zaudēt veselo saprātu un tiek ierauti revolucionārā skurbulī. Pirms simts gadiem kreisie radikāļi ieguva varu Krievijā un 70 gadus terorizēja visu pasauli ar idejām, uz kuru altāra upurētas desmitiem miljonu cilvēku dzīvības. Tagad esam liecinieki tam, kā kreisie radikāļi cenšas sarīkot savu “piekto gadu” ASV.
Varētu domāt, ka mūs tas neskar. Lai viņi tur savā Amerikā ceļ pieminekļus jaunajam tautas varonim Džordžam Floidam, Andželai Deivisai ar viņas “Melnajām panterām” vai Bērnijam Sandersam. Kāda gan mums gar to daļa? Diemžēl visciešākā. Putina pārvaldītajā Krievijā militārisms un impērisks šovinisms ar katru dienu tikai pieņemas spēkā. Arvien kuslāk tiek slēptas vēlmes atjaunot, ja ne gluži PSRS, tad Krievijas stratēģisko interešu sfēru, kurā ietilps arī “senās Krievijas impērijas zemes Piebaltikā”. ASV politiskā (jo ar militāro diemžēl nepietiek) līderība ir vitāli nepieciešama, lai spēku līdzsvars pasaulē, tai skaitā Eiropā, netiktu izjaukts mums par sliktu. Tāpēc viss, kas šobrīd notiek ASV, ir ļoti svarīgs arī mums.
Kreiso revolūcija ASV nav Latvijas drošības interesēs. Par laimi pašā ASV šim kreisā radikālisma vilnim pretojas nevien dažādu nokrāsu konservatīvie, bet (kas īpaši svarīgi) arī cilvēki no tā dēvētajām liberālajām aprindām. No aprindām, kuras dēvē par intelektuālajām, un kuras parasti atbalsta dažādas kreiso idejas. Šī intelektuālā elite ir stipri nobažījusies par šobrīd pasaule notiekošo, un šo bažu rezultātā ir tapusi 153 pasaulē pazīstamu rakstnieku, žurnālistu, filozofu, zinātnieku vēstule “Par taisnīgumu un atklātām debatēm”, kuru 2020. gada 7. jūlijā publicēja “Harper’s Magazine”. Starp šīs vēstules parakstītājiem ir tādi pasaulē pazīstami domātāji kā Salmans Rušdi, Margareta Etvuda, Dž. K. Roulinga, Naoms Homskis, Anna Eplbauma, Frensiss Fukujama, Stīvens Pinkers un daudzi citi.
Ja kādam mūsu puse varētu šķist, ka vēstule ir pārāk kreisi ietonēta, tad jānorāda, ka ASV tā jau izpelnījusies kreisā spārna sabiedriskās domas līderu pamatīgu kritiku.
Šis vēstules parakstītājus, neskatoties uz visiem viņu tituliem, ieguldījumu mūsdienu pasaules kultūrā un civilizācijas intelektuālajā mantojumā, jau pakļauj vispārējai kaunināšanai un vajāšanai kā progresa nodevējus, dziļus provinciāļus, “modernās” pasaules nesapratējus un atpakaļrāpuļus. Tāpēc vēstules ievadā pieminētā rituālā Trampa zākašana jāuztver kā nodeva, lai varētu teikt: mēs jau arī esam savējie, par visu labo un progresīvo, tikai...
Šī vēstule ir brīvi pieejama internetā.https://harpers.org/a-letter-on-justice-and-open-debate/ Lūk, tās tulkojums latviešu valodā:
“Mūsu kultūra ir smagu pārbaudījumu priekšā. Spēcīgi protesti par rasu un sociālo taisnīgumu iniciējuši sen nobriedušas prasības pēc policijas reformas, kā arī pēc lielākas vienlīdzības mūsu sabiedrībā, arī augstākās izglītības sfērā, žurnālistikā, labdarībā un mākslā. Šīs jaunās prasības vienlaikus paātrināja jaunu morālo uzstādījumu un politisko pienākumu parādīšanos, kas izraisa jau esošo normu vājināšanos attiecībā uz atklātām debatēm un iecietību pret atšķirīgām pozīcijām, iztopot ideoloģiskam konformismam. Mēs aplaudējam pirmajam un paceļam balsis pret otro. Antiliberālisma spēki pasaulē pieņemas spēkā. Tiem ir tik ietekmīgs sabiedrotais kā Donalds Tramps, kurš pats ir drauds demokrātijai. Taču pretestība notiekošajam nedrīkst pārvērsties par zīmolu, kuru raksturo sacietējušas dogmas ar savu piespiešanas mehānismu, kā tas jau vērojams pie labā spārna demagogiem. Demokrātisku iekļaušanu, kuru vēlamies sasniegt, var panākt vienīgi tad, ja iebilstam pret to neiecietības klimatu, kurš apņem mūs no visām pusēm.
Brīva informācijas un ideju apmaiņa, kas ir pilnasinīgas, brīvas sabiedrības pamats, ar katru dienu kļūst ierobežotāka. Kamēr mēs gaidījām to no galēji labējiem, cenzūra ir plaši izplatījusies mūsu kultūrā. Tā izpaužas kā neiecietība pret pretējiem viedokļiem, kā mode uz publisku kaunināšanu un izstumšanu, kā tendence sarežģītus politiskus jautājumus risināt, izejot no aklas morālās pārliecības pozīcijām. Mēs atbalstām asu un pretēju uzskatu diskusiju, bet tagad pārāk bieži nākas dzirdēt aicinājumus uz ātru un smagu atmaksu, atbildot uz izteikumiem un domām, kuras varētu ne tā uztvert. Vēl satraucošāk, ka institucionālie līderi, cenšoties apvaldīt paniku, pielieto pārsteidzīgus un nesamērīgus sodus, nevis pārdomātas reformas. Redaktori tiek atlaisti par diskutablu atziņu publicēšanu, grāmatas tiek izņemtas no apgrozības dēļ apsūdzībām neautentiskā faktu izklāstā, žurnālistiem tiek aizliegts rakstīts par noteiktiem tematiem, profesori kļūst aizdomās turamie dēļ ne tādas literatūras citēšanas auditorijā, zinātnieki tiek atlaisti par [pareizuma rāmjiem neatbilstīgu] akadēmisku darbu izmantošanu, organizāciju vadītāji tiek aizvākti par sīkām kļūmēm. Vienalga kādi būtu argumenti katrā konkrētā gadījumā, rezultāts ir nemitīga to robežu sašaurināšanās, kuru ietvaros var izteikties bez represiju draudiem. Cena par to ir tāda, ka rakstnieki, mākslinieki, žurnālisti arvien vairāk baidās novirzīties no vispārpieņemtā viedokļa vai pat no nepietiekami enerģiska tā atbalsta.
Šī smacējošā atmosfēra beigu beigās nesīs milzu kaitējumu mūsu vitālajiem šodienas mērķiem. Diskusiju aizliegums, neatkarīgi no to iniciatoriem - represīvām valdībām vai neiecietīgām sabiedrībām, neizbēgami kaitē tiem, kuriem trūkst varas un ietekmes, un mazina katra iespēju piedalīties demokrātiskajā procesā. Ceļš kā uzvarēt sliktās idejas iet caur to izgaismošanu, strīdiem un pārliecināšanu, nevis caur mēģinājumiem apklusināt vai izdzīt no diskusiju telpas. Mēs noraidām viltus izvēli starp taisnību un brīvību, jo tās nepastāv viena bez otras. Kā rakstniekiem mums nepieciešama kultūra, kura atstāj mums telpu eksperimentiem, riskam un pat kļūdām. Mums nepieciešams saglabāt iespēju labdabīgiem strīdiem bez nepatīkamām profesionālām sekām. Ja mēs paši nesāksim aizstāvēt vissvarīgāko, no kā ir atkarīgs mūsu darbs, tad nevajadzētu gaidīt, ka to dēļ mums darīs valsts vai sabiedrība.”
Lai arī pagaidām Latvijā vēl nav vērojami kliedzoši kreisās neiecietības un citādu domājošo vajāšanas gadījumi, nevar nepamanīt, ka ir noteiktas sabiedrības grupas, kurām roka nenodrebētu to darīt. Viņi labprāt, cik vien iespējams, ierobežotu, viņuprāt, nepareizo uzskatu paudēju iespējas izteikties ne tikai sabiedriskajos medijos, bet publiskajā telpā vispār. Arvien vairāk tēmu tiek mēģināts aizliegt, pabāžot tās zem ārkārtīgi plaši staipāmā “naida runas” pārsega. Tā gan ir atsevišķa raksta tēma, bet par to nedrīkst aizmirst. Kā minētās vēstules beigās teikts - ja mēs paši neaizstāvēsim tiesības runāt, tad nevajadzētu gaidīt, ka to mūsu vietā izdarīs citi.