Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) sagatavotajā jaunajā skolu tīkla reformu plānā nav ņemti vērā un izanalizēti daudzi svarīgi aspekti. Plānots skolas būtiski attālināt no bērnu dzīvesvietām. Tas var izraisīt bēdīgas ekonomiskas un demogrāfiskas sekas. Izrādās, ka IZM to visu pati ciniski uzskata par kārtējo eksperimentu.
Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) rīkoto vebināru plašsaziņas līdzekļu žurnālistiem par aktualitātēm izglītības nozarē, skolu tīkla ilgtspēju un efektivitāti, LPS izstrādāto interaktīvo karti ar datiem par skolu tīklu, pedagogu, skolēnu skaitu u.c. noskatījos, un kļuva nelāgi. Ik pa laikam arī sev iekniebu, lai pārliecinātos, vai nesapņoju, jo tas šķita kā ļauns murgs.
Diemžēl tā ir realitāte, ko radījusi IZM, un uz tās sagatavotās prezentācijas (skolu iznīcības plāna) stāv rakstīts ministres Andas Čakšas vārds.
Nebiju iedomājusies, ka civilizētā Eiropas valstī, par kādu uzskatu Latviju, kāds var izdomāt ko tādu, kas valsti atsviestu teju 50-70 gadu senā pagātnē, kad lauku bērni, kuri mācījās vidusskolās, dzīvoja internātos jau no 7. klases (projektā atsevišķi izdalīta proģimnāzija 7.-9. klase) un uz tuvāko skolu mēroja ceļu 40-50 kilometru attālumā.
Paldies LPS, kas aktualizē šo jautājumu, citādi tas ik pa laikam kaut kur ministrijās tiek klusi cilāts, bet vienkāršajam cilvēkam, Latvijas lauku iedzīvotājam pēc nieka divarpus mēnešiem var nākties attapties baisā realitātē - vēl straujāka lauku iztukšošanās, izglītības sistēmas sagrūšana, kas turklāt vēl radītu papildu izdevumus ģimenēm un liktu tām pārcelties uz citiem reģioniem, pilsētām vai ārzemēm.
Lasot samudžinātā ierēdņu stilā sarakstīto IZM dokumentu, top skaidrs, ka ministrijas ierēdņiem nav ne jausmas, ko ģimenei nozīmē dzīvot laukos, audzināt un skolot bērnus.
Tas jau šobrīd līdzinās teju vai varoņdarbam, ko paveic mazie skolas bērni. Skolas laikā daudzi no viņiem ceļas pulksten sešos no rīta, lai dotos uz vietu, kur viņus savāks pagasta skolēnu autobuss, kas brauc pa noteiktu maršrutu. Labi, ja tas ir jauns, nevis jau savu laiku nokalpojis, sagrabējis buss kā no animācijas filmas par Flinstoniem.
Ja mazais skolnieciņš dzīvo viensētā lauka vai meža vidū, līdz autobusa pieturvietai var nākties aizbrist kādu kilometru pa dubļiem vai sniegu, jo transporta līdzeklis gluži klāt katrai mājai nepiebrauc.
Un mēdz gadīties arī nelaipni šoferi, kuriem slinkums maršrutu izbraukt līdz galam, un mazais "tālā gala" pasažieris, kas autobusā palicis viens, tiek izlaists krietnu gabalu no mājām, lai tālāk kāto pats saviem spēkiem. Tā, mācoties lauku pamatskolā, ne reizi vien ir gadījies maniem bērniem. Tāpat jāpiebilst, ka nojume autobusu pieturām laukos ir reti kur, un bieži vien bērniem busiņu nākas gaidīt, stāvot lietū un vējā.
Kad nu mazais censonis tomēr ir laimīgi nokļuvis gaismas pilī - vietējā lauku skolā - un apguvis zinības stundās, ar to viņa diena nebeidzas. Vēl ir nodarbības mūzikas un mākslas skolā, interešu izglītības pulciņos, sporta treniņi, konsultācijas, skolēnu domes sēdes utt., līdz ar to nereti bērns savās mājās nokļūst ap pulksten 18. Bet vēl jau ir jāpilda skolotāju uzdotie mājasdarbi...
Tas būtu dienas režīms bērnam, kuram skola atrodas dažu kilometru attālumā, nu, teiksim, līdz kilometriem 20. Bet, ja turpmāk, kā to iecerējuši skolu reformatori, tuvākā skola atradīsies 40-50 kilometru attālumā, kāda tad varētu būt skolēna un viņa ģimenes dienas kārtība? Vai kāds ierēdnis ir padomājis, cik "bērncentrēta" tā būs?
Un ļoti iesaku visām ģimenēm, kuras dzīvo vai plāno dzīvot laukos, iegādāties džipu, vislabāk bezceļu variantu, jo lauku ceļi, jo īpaši pavasaros un rudeņos, kļūst neizbraucami. Arī ziemā mazākie lauku ceļi bieži vien paliek nenotīrīti.
Es ļoti gaidu to brīdi, kad ministriju ierēdņi uz Latvijas iedzīvotājiem beigs skatīties kā uz skaitļiem "Excel" tabulās vai avatāriem viņiem vien zināmās datorspēlēs, jo tie ir dzīvi cilvēki un, starp citu, daudzi no viņiem arī nodokļu maksātāji.
Latviešiem patīk skatīties uz kaimiņiem un arī pārņemt no viņiem labas un ne tik labas lietas. Tad kāpēc IZM, izstrādājot kārtējo skolu tīkla "sakārtošanas" plānu, arī šoreiz nevarētu pārņemt Somijas pieredzi, kur ļoti skrupulozi tiek ņemts vērā, cik ilgu laiku bērns pavada ceļā uz skolu, un tiek saglabātas mazās skolas, arī tad, ja skola atrodas uz salas un tajā mācās nedaudz vairāk par 20 bērniem, sekojot līdzi, lai reģionos neveidotos depopulācija?
Savulaik taču no Somijas pārņemtā projekta "Skola 2030" ideja IZM šķita esam gana laba. Somijas piemēru savā prezentācijā minēja arī LPS padomniece izglītības un kultūras jautājumos Ināra Dundure.
I. Dundure sarunā ar "Neatkarīgo" atklāja, ka IZM šo skolu "sakārtošanas" projektu uzskatot par eksperimentu. Ar eksperimentiem IZM patiesi var "lepoties" - cik ministru, tik eksperimentu. Bet pēc I.Dundures sacītā, tikai Šadurskis izpratis pašvaldības, pārējiem par tām vienmēr kaut kā "piemirstas".
"Kāpēc kārtējo reizi jāeksperimentē? Tā mēs radām arvien lielāku nestabilitāti, bet pedagogi jūt aizvien lielāku nedrošību," saka pašvaldību pārstāve, uzsverot, ka pašvaldības iestājas par stiprām pamatskolām.
Par IZM iecerēto jauno skolu tīkla reformu I. Dundure teic, ka tā nav dzīvotspējīga, tai nav atbalsta un tā neiedzīvosies. "Tā nav pieeja, un tā noteikti nav bērncentrēta un ilgtspējīga," viņa paskaidro.
