Jaunais Rīgas teātris (JRT) sāk 2026./2027. gada sezonas jauniestudējumu virkni ar izrādi, kurā katra frāze un ainiņa tikai tāpēc iekļauta, ka uzvarējusi konkursā par visbiežāk dzirdēto un redzēto mūsu apkārtnē, un kurā radīts iespaids, ka spēlē nevis profesionāli aktieri, bet pēc acīs krītoša izskata un izdarībām atlasīti tipāži.
Pirmajiem rindā pie JRT uz Alvja Hermaņa iestudētās Ingas Ābeles lugas "Vējdzirnavas" noskatīšanos jāstājas tiem, kurus teātris jau aplaimojis ar tādiem joprojām repertuārā esošiem iestudējumiem kā "Mīlas straume", "Mazās lapsas" un "Stikla zvērnīca". Lai, tātad, teātrī viss notiek kā dzīvē, bet ar piebildēm. No vienas puses, lai notiek vēl krāšņāk, ātrāk, skaļāk nekā dzīvē. No otras puses, lai notiek bez tādām pārmērībām kā tajās reizēs, kad "Nezināms objekts ir piezemējies" tieši JRT.
Bet ar to nav teikts, ka uz teātri jānāk tikai pasmieties. Prozai un dzejai, lugām un to izrādēm - itin visam ir jābūt ar morāli, kādu par "Vējdzirnavām" priekšā pateicis A. Hermanis: "Ingas Ābeles lugā melodramatiskās un citas kaislības par attiecībām, naudu, ģimenes lietām iegūst poētisku un eksistenciālu vispārinājumu un top par metaforu tautai, kuras sākums un beigas ir viena liela mistērija. Lugas tēli - kā veļi, kas klīst pa novītušu puķu pļavām, visapkārt migla, un nevar saprast: vai tas ir vēls vakars vai agrs rīts.”
JRT uzvedums ir lugas atgriešanās uz skatuves pēc ilga laika, ja to salīdzina ar cilvēku mūža garumu un skatītāju paaudžu nomaiņas ātrumu. Šajā reizē divus iestudējumus šķir arī valodas un tāds ne pārāk bieži manīts fakts, ka autore pārveidojusi savas lugas finālu.
Tagadējās "Vējdzirnavas" 2011. gada 10. decembrī tika uzliktas uz Krievu drāmas teātra skatuves ar nosaukumu "Labās asinis". Lugu tulkojis Roalds Dobrovenskis (1936) un iestudējis Mihails Gruzdovs (1953-2023). Lai tiek I. Ābelei tagad jau no viņpasaules M. Gruzdova savulaik publiski izteiktais kompliments, ka "sen neesmu izjutis tādu baudījumu no iestudējuma - nejūtu nekādu atšķirību starp Ostrovski un Ābeli ne mērogā, ne dziļumā. Es abus šos autorus uztveru kā klasiku. Katrā ziņā man nebūs žēl, ka esmu iztērējis gabaliņu savas dzīves šim darbam". Komplimenta saturs radies tā, ka M. Gruzdovs vienlaicīgi iestudējis latviešu autores lugu krievu teātrī un krievu klasiķa Aleksandra Ostrovska (1823-1886) lugu "Arī gudrinieks pārskatās" (1868) latviešu un tieši Nacionālajā teātrī.
Lugas pirmuzveduma sakarā "Latvijas Avīze" 2011. gada 10. decembrī publicēja I. Ābeles stāstu par lugas rašanos. Krievu teātra vadība izlēmusi, ka vajag latviešu izcelsmes iestudējumu, un piedāvājusi tādu iestudēt M. Gruzdovam. Tas, savukārt, jautājis I. Ābelei, vai viņa nevar piedāvāt lugu iestudēšanai. "Teicu, ka četrus gadus briest viena ideja, ja viņš man dod mēnesi laika, mēģināšu to salikt kopā," toreiz atbildējusi I. Ābele. Ideja viņai bija radusies no konkrēta notikuma. 2007. gadā nomirusi autores tēva māte, bet lugas ideju uzšķīlis nākamais pavērsiens, ka "atnāca mans brālis un gribēja viņu uzcelt no nāves. (..) No milzīgas, nevienlīdzīgas mirstīga cilvēka cīņas ar nāvi piedzima šī luga," kā autore to atklāj tagadējās izrādes programmiņā.
Tikšana turp un atpakaļ pāri dzīvības un nāves robežai var notikt sapņos, kas minēti gan pirmā, gan otrā lugas iestudējuma pieteikumos kā lugas apakšvirsraksts "dzīve-sapnis divās daļās". Šis apakšvirsraksts modificēts virsrakstā "Smeldzīgi ironiskais sapnis - dzīve" Silvijas Geikinas recenzijā par krievu teātra izrādi "Latvijas Avīzē" 2011. gada 16. decembrī. Praktiski viss, ko viņa rakstījusi par lugas pirmo uzvedumu toreiz, attiecas arī uz otro uzvedumu šoreiz: "Saliektie stāvi var uzrunāt kā "dzīves - sapņa" dalībnieki. Sapnī taču reti spējam ātri paskriet, lai izbēgtu briesmām, vai veikli kustēties. Un atcerēsimies - lugas "Labās asinis" žanrs ir "dzīve - sapnis". Krievu teātrī tas ieguvis smeldzīgi ironisku intonāciju."
Šāds raksturojums attiecas arī uz JRT izrādes noformējumu. To izveidojuši scenogrāfi A. Hermanis un Niks Cipruss, kurš arī gaismu mākslinieks, un kostīmu māksliniece Jana Čivžele.
Lugā vienpadsmit "stāvi", t.i., personāži un aktieri. Divpadsmitais būtu mazs zīdainītis, kas uzvedumā figurē kā tīstoklītis, kurā nav ne reālā bērna, ne tā imitācijas ar lelli, kas spētu radīt šādu bērnu raudāšanai līdzīgas skaņas vai kādas citas dzīvības pazīmes.
No 11 personāžiem četri tādi, kuriem lugas autore lugas tagadējā finālā dāvājusi iespēju "atliekties", ja paturam vērā S. Geikinas piedāvāto terminoloģiju. Būtu absurdi apgalvot, ka reālajā dzīvē tā tas nekad nenotiek, taču vienkāršāk un ticamāk būtu bijis atstāt lugas tēlus tajās pozās, kādas viņi ļoti pārliecinoši rādījuši gandrīz visā lugas ritējumā. Apakšvirsraksts "dzīve - sapnis" saglabā intrigu, vai viņi patiešām "atliecās", vai tikai sapņoja par "atliekšanos".
Lugas balsts tomēr paliek ainas ar vainām - ar visvisādu cilvēcisko vājību demonstrāciju. Lai to dabūtu gatavu, teātris piesaistījis divas aktrises un aktieri, kuriem saistība ar JRT, bet ne vietas pašreizējā teātra trupā.
Bezcerīgi "saliekto" ļaužu grupā seši aktieri trijos pāros. Viņu uzskaitījumu gribas sākt ar Zani Daudziņu kā tādu Neli Melleri, ka mēle niez baumot, vai no asociētās profesores vietas Kultūras akadēmijā Z. Daudziņa patiešām aizgājusi pati, vai atlaista alkoholisma dēļ. Tikpat ticami, ka šajā uzvedumā viņas vīra Osvalda Mellera lomu spēlējošajam Andrim Keišam ir amputēta kāja un tās vietā iedota protēze tāda koka stumbeņa veidā, ar kādiem likteņa triecienu upurus attēloja 19. gadsimta gleznās.
No nosauktā pāra tēlošanas intensitātes ziņā ne par matu neatpaliek otrs laulātais pāris, kurā sieva Žanna Baltais ir Sandra Kļaviņa un viņas vīrs Bertolds Baltais - Gundars Āboliņš. Viņiem jāiztiek bez tādiem vārdā saucamiem atribūtiem kā pudele un koka kāja.
Trešais, uz cita pamata aplūkojams pāris sastāv no nomirušās Vējkalnu Glorijas Lienas Šmukstes izpildījumā un viņas izvadītājas Laimas tantes, kuras lomā Inga Ungure. Pirmā no viņām JRT štatā bijusi no 2004. līdz 2017. gadam un tad pievērsusies patstāvīgiem, vairāk ar režiju nekā aktiera darbu saistītiem projektiem. Līdzīgi var sacīt par Ingu Unguri, kura līdz ar "Vējdzirnavām" atgriezusies JRT aktieru trupā un līdz ar 20. novembrī paredzētu pirmizrādi atgriezīsies arī JRT režisoru vidū.
Luga un izrāde saskan ar dzīves realitāti, kurā katra nākamā cilvēku paaudze pacieš šo to un vēl visu ko, mierinot sevi ar cerībām, ka tās ir pēdējās lielās ciešanas (riski, briesmas). Šo cilvēku bērni un visas tālākās paaudzes noteikti dzīvošot labāk. "Vējdzirnavās" šāda labāka dzīve gluži automātiski tiek piešķirta divām jaunākajām no četrām paaudzēm, ja skaita no Glorijas. Lugas darbība sākas ar viņas nāvi, kas pašsaprotami nogriež visus ceļus uz labāku dzīvi. Lugas darbības laikā jau skaidrs, ka neko būtiski labāku nesasniegs ne viņas dēls Osvalds ar sievu, ne meita Žanna ar vīru. Bet viss tik un tā virzās uz labu, jo ir taču viņai arī mazdēls, mazmeita un pat mazmazdēls.
Ne tikai negāciju, bet vēl daudz smagākā cerību attaisnošanas nasta jānes Glorijas mazdēlam Georgam un - izrādē - Gerdam Lapoškam. Cik saprotams no nostāstiem par lugas pirmo versiju, tajā Georgs ar šīs nastas nešanu galā netika, bet jaunajā versijā varbūt tomēr tiek. Noteikti nekas viņam nesanāktu bez sievas Nīnas. Tādas glābējas lomā Kristīne Krūze, kurai otro reizi pēc kārtas uzkrauta vissmagākā loma izrādē. Nesen principā līdzīgi bija "Kritienā augšup", kas beidzās ar K. Krūzes kā Kosmiskās Mātes iemiesojuma uznācienu. "Vējdzirnavās" viņa ir uz skatuves līdz ar priekškara atvēršanu, bet tad toties jautājumi, cik reāli ir "atliekties" pēc "saliekšanās" gandrīz vai visas izrādes skatītājiem atklātās mūža daļas garumā.
Attiecībā uz Glorijas mazmeitu Sofiju Agates Kristas izpildījumā jautājums ļoti līdzīgs kā par Nīnu, bet ar tādu korekciju, ka lugas autore iegrozījusi sižetu tā, lai vismaz Georga pāraudzināšanā (pārdzimšanā?) galvenā loma būtu Nīnai, nevis Sofijai par spīti tam, cik ļoti viņa tādu lomu gribēja.
Profesionāla aktiera aizvietošana ar tēlam atbilstoša cilvēka piemeklēšanu notikusi Glorijas mazmazdēla, Georga un Nīnas dēla Sebastiana lomai. Pusaudzi šajā lomā tēlo pusaudzis Kajs Hermanis.
Georga un Nīnas paaudzei piederīgā kaimiņa Jura trajektorija paliek neskaidra. "Vējdzirnavās" nenotiek tā, kā noticis "Labajās asinīs" atbilstoši Baibas Kalnas atstāstam portālā "Kroders", ka "blīvs dramatisks nospriegojums tiek panākts galvenokārt izrādes otrajā daļā - caur tēlu attiecībām un darbību. Lielā mērā pateicoties aktieru Aleksandra Maļikova (Mellers) un Andreja Možeiko (Juris) intensīvajai saspēlei." "Vējdzirnavu" Juris ir Jānis Skutelis. Izrādē viņš vai pēc savas, vai lugas autores, vai režisora gribas no pretstāves Georgam aizvirzījies, atbrīvojot skatītāju uzmanību Georgam un Nīnai.
Rezultātā uztaisīta izrāde ar deklarēti labām beigām, kādām noteikti ir savs cienītāju pulks.
