Kad bērna acīs spoguļojas kara šausmas, sabiedrība gaida patiesu stāstu. Tomēr britu dokumentālā filma “Gaza: How to Survive a Warzone” nonākusi uzmanības centrā ne tikai kara dēļ, bet arī tāpēc, ka filmas galvenā stāstītāja tēva politiskās saites tika noklusētas. Vai tā bija neuzmanība, mediju nolaidība vai taktisks PR gājiens? Šis ir stāsts par trauslo robežu starp žurnālistikas ētiku, cenzūru un mārketingu, ar kuru iespējams iepazīties britu sabiedriskās raidorganizācijas BBC mājaslapā.
Apvienotās Karalistes mediju un telekomunikāciju regulatora “Ofcom” (Office of Communications) izmeklēšanā ir konstatēts, ka dokumentālā filma “Gaza: How to Survive a Warzone”, kuru raidorganizācijai BBC producēja neatkarīga ražošanas kompānija “Hoyo Films”, ir pārkāpusi apraides noteikumus, kas nosaka, ka faktu programmas nedrīkst “būtiski maldināt” auditoriju, jo tajā nav atklāts svarīgs fakts - stāstītāja tēva politiskā saikne ar “Hamās” valdību, norādīts “Ofcom” 2025. gada 17. oktobra paziņojumā.
Filma, kas rāda Gazas joslas civiliedzīvotāju ikdienu kara apstākļos, pirmo reizi tika izrādīta 2025. gada 17. februārī kanālā “BBC Two” un pēc tam bija pieejama arī straumēšanas platformā “BBC iPlayer”. Tomēr jau 21. februārī BBC izņēma dokumentālo filmu no apraides pēc tam, kad tika atklāta filmas saikne ar “Hamās”. Filmā tika izmantota 13 gadus veca zēna Abdullas perspektīva stāstītāja lomai, bet vēlāk atklājās, ka viņa tēvs Aimans Aljazuri ir bijis amatā Gazas valdībā, proti, lauksaimniecības ministra vietnieks. Šī saikne netika publiski paziņota pirms filmas izplatīšanas.
Saskaņā ar “Ofcom” lēmumu, šāda noklusēšana bija “materiāli maldinoša”, jo neļāva skatītājiem iegūt pilnīgu informāciju, kas varētu ietekmēt viņu uztveri par dokumentālo materiālu. “Ofcom” ir pieņēmis lēmumu piemērot sankcijas pret BBC, nosakot raidorganizācijai pienākumu savās ziņu programmās izplatīt paziņojumu par regulatora atzinumu, lai informētu sabiedrību par pārkāpumu un tā sekām. “Ofcom” vēl noteiks paziņojuma datumu.
Raidorganizācija BBC bez iebildumiem pieņēmusi regulatora lēmumu un jau iepriekš, pēc iekšēja pārskata veikšanas, atzinusi, ka filma pārkāpusi redakcionālās vadlīnijas. Vēl pirms “Ofcom” oficiāla lēmuma atvainojās un ziņoja par plāniem pastiprināt iekšējos pārbaudes mehānismus.
Minētajā pārskatā gan nav rasti pierādījumi, ka stāstītāja tēvs vai ģimene jebkādā veidā būtu ietekmējuši filmas saturu. Pārskatu veica BBC redakcionālo sūdzību un recenziju direktors Pīters Džonstons pēc tam, kad filma tika pārraidīta “BBC Two” un “BBC iPlayer” šī gada februārī. P. Džonstons ir neatkarīgs no BBC ziņām un aktuālajām lietām un kopš 2023. gada marta organizācijā ieņem redakcionālo sūdzību un recenziju direktora amatu.
"Neatkarīgi no tā, kā tika vērtēta stāstītāja tēva pozīcijas nozīme, auditorijai par to vajadzēja būt informētai," teikts P. Džonstona ziņojumā.
BBC ziņu izpilddirektore Debora Tērnesa atzīst, ka pieļauta būtiska kļūda un ir izstrādāts stingrs rīcības plāns, lai pārliecinātos, ka visi P. Džonstona ieteikumi tiek īstenoti, teikts BBC 14. jūlija publikācijā. Tie paredz, ka BBC ir proaktīvāk jāiesaistās neatkarīgu producentu darbā, īpaši jutīgos vai politiski sarežģītos projektos, kā arī nopietnāk jāizvērtē redakcionālie riski gan pirms, gan pēc projektu realizācijas.
"Mēs joprojām esam apņēmušies ziņot no Gazas, neskatoties uz to, ka starptautiskie žurnālisti netiek ielaisti," D. Tērnesa sola turpināt informēt sabiedrību par notiekošo Gazā.
“Mēs joprojām vēlamies pastāstīt dokumentālajā filmā redzamo cilvēku stāstus un tagad izpētīsim iespēju to izdarīt, izmantojot atkārtoti rediģētas un pārveidotas īsākas filmas,” teikts BBC rīcības plānā.
Kā izdzīvot kara zonā? Tāds ir centrālais jautājums britu dokumentālajā filmā, kuras režisori ir Džeimijs Robertss un Jusefs Hamašs no “Hoyo Films”.
Filma seko četru jauniešu dzīvei Gazā, atklājot viņu ikdienu kara apstākļos un centienus saglabāt cilvēcību iznīcības vidū. Filmas galvenais stāstītājs ir jau pieminētais 13 gadus vecais Abdulla Aljazuri, kurš dzīvo teltī pēc tam, kad bijis spiests pamest savas mājas. Viņš kļūst par vienu no centrālajām balsīm, caur kuru skatītāji iepazīst Gazas realitāti. Bieži redzam arī Renadu - desmit gadus vecu meiteni, kura mēģina sadzīvot ar karastāvokli, veidojot savus nelielos ēdiena gatavošanas šovus vietnē “TikTok”. Filmā redzams arī tas, kā viņa priecājas, redzot 2024. gada aprīļa Irānas gaisa uzbrukumus Izraēlai, tikai tāpēc, ka beidzot uzbrūk kādam citam.
Tāpat starp filmas varoņiem ir 11 gadus vecs zēns Zakarija, kurš strādā kā brīvprātīgais slimnīcā, palīdzot feldšeriem un saskaroties ar kara upuriem no pirmās līnijas, un 24 gadus veca sieviete Rana, kura piedzīvo dzemdības kara laikā un cenšas parūpēties par savu jaundzimušo bērnu, neskatoties uz nepārtrauktajiem gaisa uzlidojumiem un trūkumu.
Viens no filmas šausminošākajiem brīžiem ir aina, kas uzņemta 2024. gada 14. oktobrī, kad Izraēlas gaisa spēki trāpīja teltīm Al Aksas slimnīcas teritorijā Gazas joslā. Izraēlas puse toreiz apgalvoja, ka slimnīca tika izmantota kā teroristu komandcentrs. Sociālajos tīklos izplatījās video, kur redzams 19 gadus vecs jaunietis, kurš tika sadedzināts dzīvs savā slimnīcas gultā. Filmas skatpunkts rāda šo pašu notikumu no sāna - fokusējoties uz glābējiem, kuri nespēj pietuvoties ugunsgrēka karstumam.
“Es pats redzēju, kā zēns dega,” saka Zakarija, viens no galvenajiem varoņiem.
Filma “How to Survive a Warzone” satur arī citas neizdzēšamas ainas - piemēram, epizodi, kurā ķirurgs veic pārbaudes operāciju desmit gadus vecam zēnam, lai noteiktu, vai viņa ievainoto roku var glābt. Dažas minūtes vēlāk redzams, kā tas pats ārsts nodod amputētu apakšdelmu kolēģim utilizēšanai. Pēc operācijas ārsts atzīst, ka iekšēji deg no dusmām un izmisuma, bet mierinājumu rod pārliecībā, ka zēns drīz pielāgosies un atkal kļūs dzīvespriecīgs.
“Ofcom” (Office of Communications) ir Apvienotās Karalistes mediju un telekomunikāciju regulators. Tā uzdevums ir uzraudzīt televīzijas, radio, interneta un sakaru nozares, lai nodrošinātu, ka satura veidotāji ievēro noteikumus par precizitāti, objektivitāti, ētiku un sabiedrības interešu aizsardzību.
Regulatora lēmumā par filmu “Gaza: How to Survive a Warzone” nav nekādu citu sankciju, izņemot jau minēto paziņojuma izplatīšanas pienākumu par pieļauto maldināšanu, tostarp filma nav oficiāli aizliegta, lai gan “Ofcom” izskatījusi 20 sūdzības par to. Iespējams, šāds lēmums daļēji saistīts ar to, ka filma pēc pašas BBC iniciatīvas izņemta no apraides vēl ilgi pirms regulatora lēmuma. Šāda raidorganizācijas rīcība toreiz izraisīja lielu sašutuma vilni sabiedrībā, kā arī izpelnījās daudzu slavenību un mediju pārstāvju kritiku.
Februāra beigās vairāk nekā 800 slavenību un mediju jomas pārstāvju - tostarp režisors Kens Loučs, aktieris Rizs Ahmeds, seriāla “Top Boy” autors Ronans Benets un bijušais futbolists un sporta komentētājs Gerijs Linekers - parakstīja vēstuli, kurā kritizē BBC par dokumentālās filmas izņemšanu no straumēšanas platformas.
“Šī filma ir būtisks žurnālistikas darbs, kas piedāvā pārāk retu perspektīvu uz palestīniešu bērnu pieredzi, kuri dzīvo neiedomājamos apstākļos, pastiprinot tik bieži apklusinātās balsis. Šis darbs ir pelnījis atzinību, nevis politiski motivētu cenzūru," teikts “Artists For Palestine UK” atklātā vēstulē.
Šajā gadījumā vispirms jāsaprot, ka cenzūra ir mērķtiecīga informācijas, satura vai izteikumu aizliegšana, slāpēšana vai izplatīšanas ierobežošana, ko veic politiskā vara vai citas tai pakļautas institūcijas ar mērķi - kontrolēt, ierobežot vai likvidēt piekļuvi šai informācijai. Lai gan akadēmiskajā literatūrā definīcijas var nedaudz atšķirties, skaidrs, ka BBC gadījumā runa nav par cenzūru, jo filma nav aizliegta ne ar vienu oficiālu varas iestādes lēmumu.
Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesore Anda Rožukalne publikācijā Latvijas žurnālistu asociācijas tīmekļvietnē definē viedokli, ka pašcenzūra ir “viedokļa paušanas ierobežošanas” veids, kas netiek realizēts oficiāli, bet ko izmanto par izteikumu saturu atbildīgie indivīdi vai to grupas, lai novērstu jebkādu negatīvu reakciju. Pašcenzūru žurnālistikā vērtē kā kaitīgāko no cenzūras veidiem, jo tā ierobežo sabiedrībai būtisku tematu nokļūšanu uzmanības centrā. Visbiežāk auditorija nekad neuzzina par to, ka daļa informācija tiek slēpta.
No profesores skatījuma izriet, ka pašcenzūra ir pirmām kārtām preventīva darbība. Tas nozīmē, ka dažkārt materiāli par politiski jutīgām tēmām var netikt publicēti, lai izvairītos no konflikta, saglabātu reputāciju un finansējumu vai attiecības ar varu un auditoriju.
Ir skaidrs, ka preventīva pašcenzūra BBC gadījumā netika realizēta. Gluži otrādi - P. Džonstona iekšējā pārskatā pēc būtības konstatēta nolaidība pašcenzūras piemērošanā. Citādi filma “Gaza: How to Survive a Warzone” nemaz nebūtu publicēta vai arī skatītājs uzreiz tiktu informēts par tās galvenā varoņa saikni ar “Hamās”.
Otrs veids - reaktīvā pašcenzūra (jeb post-publication self-censorship) ir process, kurā medijs vai autors, reaģējot uz ārējiem vai iekšēji internalizētiem spiedieniem, pēc publicēšanas ierobežo vai dzēš informāciju, kas sākotnēji bija brīvi pieejama. Šāda rīcība formāli saglabā redakcionālo autonomiju, taču faktiski darbojas kā “pašuzlikts sankcijas mehānisms” informācijas plūsmas kontrolei (Doyle, 2013; Müller, 2019).
Var piekrist, ka šādu pašcenzūru BBC ir formāli īstenojusi, maksimāli noņemot no sevis atbildību. Raidorganizācijas iekšējais pārskats un publiska atvainošanās vēl ilgi pirms jebkādiem oficiāliem uzraugošo iestāžu lēmumiem palīdz saglabāt tās tēlu neskartu. Treškārt, faktiskā atbildība par maldināšanu ir tieši novelta uz trešo personu - neatkarīgu ražošanas kompāniju “Hoyo Films”. Jāatzīmē, ka šāda pašcenzūra neatstāj būtisku iespaidu informācijas pieejamībā kopumā, jo filma tik un tā ir atrodama un skatāma dažādās platformās, piemēram, “YouTube”.
Apzināti vai nē, bet situācija ir veiksmīga mārketinga piemērs, jo šajā gadījumā cenzūra tiek izmantota kā komunikācijas stratēģija. Tā ir mediju krīzes dramatizācija uzmanības kapitāla mērķiem - tas, ko komunikācijas teorijā dēvē par “controversy marketing” jeb krīzes mārketingu. Jēdziens gan biežāk lietots biznesa stratēģiju kontekstā. Vienkāršiem vārdiem - runa ir par uzmanības pievēršanu provokatīvā veidā.
Sākotnēji BBC piedāvāja filmu ar acīmredzami jutīgu politisko saturu - dokumentālu materiālu par kara zonu, kas pati par sevi jau bija spēcīgs emocionāls un ētisks signāls. Pēc tam, reaģējot uz iekšējām un ārējām diskusijām, BBC pieņēma lēmumu filmu izņemt no apraides. No komunikācijas viedokļa šis solis radīja naratīva otro līmeni - no filmas par karu tā pārtapa arī stāstā par to, kā medijs risina jautājumus par redakcionālo brīvību un ētiku.
Turpinājumā sekoja publiskā reakcija - pazīstamu cilvēku atklātās vēstules un mediju diskusijas par cenzūru. Tā rezultātā pati BBC kļuva par galveno diskusijas objektu, bet filma - par simbolu debatēm par mediju brīvību.
Ar to palielināta uzmanība filmai un tās tematam, kā arī pastiprināta BBC atpazīstamība un autoritāte kā medijam, kas nebaidās no ētiskām dilemmām, bet pats tās atzīst un risina. Lēmums publiski atzīt “pieļautās kļūdas” nostiprina šo tēlu un rada iespaidu par mediju, kas ir pašreflektīvs, caurspīdīgs un morāli atbildīgs.
Rezultātā, ja šis būtu apzināts stratēģisks gājiens, BBC būtu ieguvusi plašu redzamību bez būtiska reputācijas riska. Filmas tēma kļuva vēl pazīstamāka, “cenzūras” diskurss radīja rezonansi starptautiski, bet oficiālais regulators piemēroja tikai simbolisku pienākumu - paziņot par kļūdām.
