“Mans tautastērps nesadega, un tas ir simboliski,” jau atguvusies no trešdienas nakts šausmām, kad Okupācijas muzeja logā tika iemesta degmaisījuma pudele, teic muzeja direktore Solvita Vība. Ap vieniem naktī kāds nelietis iemeta pašdarinātu “Molotova kokteili” tieši direktores logā. Izdega viņas kabinets, pārogļojās krēsls. Muzeja cilvēki nav cietuši. Sarunā ar “Neatkarīgo” Solvita Vība, runājot par neliešiem, teic: “Pat neceriet, ka mēs nobīsimies.”
Kā jūs tagad jūtaties?
Tagad - jau labāk. Tautastērps bija pirmais, ko steidzos aplūkot. Tas - par laimi - atradās skapī. Tas ir Zemgales novada tautastērps, jo pati esmu no šī novada. Vienos naktī man zvanīja no muzeja apsardzes, ka deg mans kabinets. Jau pēc divdesmit minūtēm es kopā ar kolēģiem biju muzejā. Kad tuvojāmies Latviešu strēlnieku laukumam, kas bija pilns ar VUGD tehniku, ar gaismām, mēs sajutām… kara smaku.
Tajā brīdī tas viss šķita tik personiski. Manā automašīnā bija mana jaunākā meita, viņai ir 16 gadu, un viņa teica, ka mājās nepaliks.
Kad ieraudzījām, kas notiek laukumā, es pārslēdzos uz citu domāšanu, uz kaut kādu citu realitāti. Pirmā doma bija: vai muzejā kāds nav cietis? Pēc tam - kādi ir postījumi? Tālāk - kas tagad jādara?
Kopā ar kolēģiem uzreiz nolēmām: muzejs nākamajā dienā būs atvērts. Ceturtdien pie muzeja izvietojām mūsu identifikācijas zīmi - Latvijas okupācijas muzejs. Tas viss, protams, ir simboliski, bet tajā brīdī tas šķita ļoti svarīgi: mēs pierādām, ka ar šādām iebiedēšanas provokācijām mūsu darbu apturēt nav iespējams.
Šī jau nav vienīgā provokācija. Pērnā gada aprīlī Okupācijas muzejam izsita logus.
Izšāva. Ar tā dēvēto gaiseni.
Vai policija atrada šāvēju?
Neatrada. Logi bija izsisti arī Stūra mājai. Pie šiem mazajiem iebiedēšanas paņēmieniem - ja vispār tos tā var nosaukt - mēs jau esam pieraduši, jo tie notiek visu laiku.
Kad sākās Krievijas iebrukums Ukrainā, mēs Stūra mājas stiklos izvietojām karogus, arī mastā. Karogs tika norauts. Protams, ziņojām policijai. Iespējams, tas policijai nešķita kaut kas īpašs. Bet ja vērtējam visu kopumā, ja palasām komentārus sociālajos tīklos, mēs labi redzam, ka agresija ir nepārtraukta.
Ne tikai nepārtraukta, tā arī pieaug. Pārsteidz tas, kā policija traktē noziegumu, kas notika Okupācijas muzejā: kriminālprocess ir ierosināts par svešas mantas tīšu iznīcināšanu vai bojāšanu. Izskatās gan pēc terorisma.
Domāju, ka par šo formulējumu vajadzētu uzdot jautājumus policijai. Kad šis uzbrucējs būs notverts…
Es gan ļoti ceru, ka tomēr būs notverts. Turklāt īsā laikā. Šeit ir Vecrīga, šeit ir novērošanas kameras visapkārt. Šeit cilvēks nevar iekrist kā akā. Nodarījums no juridiskā viedokļa ir jāvērtē atbilstošajām iestādēm, un domāju, ka, to pētot, atklāsies vēl daudzas detaļas, kas ļaus klasificēt šo uzbrukumu citādi. Galvenais ir notvert noziedznieku.
Mēs kā privāts muzejs darbojamies jau vairāk nekā 30 gadus, un mūsu stāsts par okupāciju nekad nav bijis patīkams tiem, kuri nepiekrīt okupācijas faktam. Šajā brīdī tā ir izšķiršanās - kurā pusē katrs stāv, un attieksme tad ir skaidri redzama.
Kad sākās Krievijas karš Ukrainā, mēs izvietojām Bučas un Irpiņas fotoattēlus, tagad ir Ukrainas karavīru foto. Bija arī videofilmu demonstrācija mūsu vestibilā. Mēs katru dienu “pilinām” - stāstām savu stāstu: pērn bija 120 000 apmeklētāju. Mēs varam arī aplūkot viesu grāmatas ierakstus, tie ir pateicības pilni. Pēc trešdienas naktī notikušā mans tālrunis burtiski “uzsprāga”: tik daudz atbalsta zvanu un īsziņu! Tas bija spēcinoši. Tumšā brīdī tik daudz gaismas…
Uzbrukumi Okupācijas muzejam notikuši ne tikai fiziskā veidā. Pērn zvērināts advokāts Renārs Briedis iesūdzēja tiesā Okupācijas muzeju, jo muzeja ekspozīcija, viņaprāt, satur melus: muzejs esot noklusējis faktu “par Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maijā izdarīto valsts apvērsumu”. Tāpēc Briedis arī pieprasīja atdot piecus eiro par muzeja apmeklējumu.
Es pati muzeju pārstāvēju tiesā, jo esmu juriste. Man tas bija principa jautājums. Mēs uzvarējām pirmajā instancē, Briedis ir spriedumu pārsūdzējis. Saprotu, ka septembrī būs apelācijas tiesa.
Šā cilvēka motivācija galīgi nav saprotama. Tāpat kā nav saprotami Saeimas bijušās deputātes Glorijas Grevcovas izteikumi par Okupācijas muzeju, kurā, viņasprāt, atspoguļota “izdomāta vēsture”, muzeju nosaucot par “tā dēvēto” Okupācijas muzeju.
Par šiem viņas izteikumiem ir ierosināts kriminālprocess. Tiesā par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu Centrālajai vēlēšanu komisijai viņa, kā zināms, ir atzīta par vainīgu un tagad savu vainu atstrādās sabiedriskajos darbos. Neoficiāli zināms, ka viņa strādāšot Brīvdabas muzejā. Manuprāt, viņu vajadzēja turēt tālāk no svētām lietām un vietām…
Manuprāt, uzbrukumos Okupācijas muzejam ir vērojama korelācija ar Latvijas sabiedrisko mediju (LSM) cūkskandālu, kas diemžēl aizvēlies tālu pāri Latvijas robežām: Krievijas propagandas mediji pilnā sparā izmanto mūsu LSM publicēto bezgaumīgo un aizvainojošo “komiksu”, kur ukraiņu karavīri attēloti kā cūkas. Vienlaikus notiek Okupācijas muzeja aizdedzināšana, cūkskandāls - tie visi ir hibrīdkara elementi.
Jā, kara laikā ir daudz viļņošanās, un mēs esam ļoti tuvu kara zonai. Ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Mēs to visu izlaižam caur sevi. Ar “mēs” es domāju Baltijas valstis, Poliju. Tālāk šis karš nav tik jūtams. Bet šeit… Sociālajos tīklos šo situāciju jūt visvairāk, tur šīs sadursmes ir īpaši asas.
Bet es aicinu visus: nāciet uz muzeju, publicējot redzēto sociālajos tīklos, dariet to intensīvāk nekā pirms notikuma ar degmaisījuma pudeli. Tad mēs parādīsim, ka mūs nebiedē nekādas ugunsbumbas direktores kabinetā.
