Naktī uz sestdienu apstājās mūsu kolēģa – žurnālista, publicista, dzejnieka – Viktora Avotiņa sirds. Viktors piedzima 1947. gada 12. decembrī Ludzā. Mācījās Suntažu vidusskolā, pabeidza Rīgas Civilās aviācijas institūtu, bija inženieris programmētājs Civilās aviācijas automatizēto vadības sistēmu zinātniskās pētniecības institūtā Rīgā.
Un tomēr interese Viktoru aiznesa pavisam citur: uz žurnālistiku. Domāšanas eksaktā ievirze izveidoja stingru, loģisku un taisnīgu profesionāli, kura intervijas, komentāri un vienkārši pārdomas par esību allaž bija valodā bagātas un neticami interesantas publikācijas.
Viktors Avotiņš strādāja vairākos preses izdevumos: bija Latvijas Žurnālistu savienības valdes priekšsēdētājs, bija laikraksta “Literatūra un Māksla” redaktora vietnieks, žurnāla “Daugava” atbildīgais sekretārs un galvenā redaktora vietnieks, laikraksta “Latvijas Jaunatne” redaktora vietnieks, bija laikraksta “Jaunā Avīze” galvenais redaktors. Kopš 1998. gada strādāja laikrakstā “Neatkarīgā Rīta Avīze”.
Viktors Avotiņš bija viens no Latvijas Tautas frontes idejas autoriem, aktīvi piedaloties LTF veidošanā. Garajā un nebūt ne vienkāršajā LTF veidošanas procesā Viktors izteica bažas, ka arī šajā organizācijā varētu iekļūt cilvēki, kuri nav pietiekami ieinteresēti paust un realizēt tautas centienus. Protams, viņa bažas bija pamatotas, bet tas neapturēja Viktoru: viņš bija un palika viens no ietekmīgākajiem LTF balstiem un veidotājiem - sava intelekta, matemātiskās loģikas un tālredzības dēļ. Viktors Avotiņš bija LTF domes loceklis 1., 2. un 3. sasaukumā, bet 1989. gadā tika ievēlēts PSRS Tautas deputātu kongresā no Ogres vēlēšanu apgabala.
Viktors bija viens no tiem, kuri dziļi personiski uztvēra žurnālistikas “iekritienus” neprofesionālismā, paviršībā, angažētībā. Deviņdesmito gadu beigās viņš izteicās par toreizējo Žurnālistikas fakultāti, kas, viņaprāt, negatavoja žurnālistus, bet cilvēkus, kuriem ir iespēja tikties ar citiem interesantiem cilvēkiem, patērējot viņu smadzenes. Viktors, nepiesaucot ne patriotismu, ne altruismu, ironiski rosināja jaunajiem žurnālistiem sākt veidot karjeru ar savu tekstu. “Sākumam pietiks,” viņš teica. 2008. gadā Viktoram Avotiņam piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni, bet 2010. gadā viņš saņēma Cicerona balvu. Šodien varam lasīt trīs viņa dzeju grāmatas: “Apiet loku”, “Taupīšanās” un “Lēzenā mūžība”.
Viktors, būdams mūsu kolēģis laikrakstā “Neatkarīgā Rīta Avīze”, allaž izcēlās ar idejām un to realizāciju: idejas bija oriģinālas, bet izpildījums - precīzs. Viktors nevairījās no grūtiem uzdevumiem intervijās un komentāros. Viņš allaž bija koleģiāls un draudzīgs, viņa spriedumos un domgaitā vienmēr bija vērts ieklausīties.
Ardievu, Viktor. Reiz mēs uzzināsim to, ko tagad zini tu. Tad, kad tiksimies. Tur, Mūžībā.
Izsakām visdziļāko līdzjūtību Viktora Avotiņa tuvajiem.
