Rēzeknes iespējamā slepkavas vectēvs piedalījies Latgales Māras iznīcināšanā

© Kaspars Krafts/F64

Par Andra Ļubkas slepkavību aizdomās turētā Igora Haita vectēvs Ļevs Haits piedalījies Latgales Māras pieminekļa iznīcināšanā, sarunā ar “Neatkarīgo” atklāja tēlnieks Antons Rancāns.

Nedaudz no Rēzeknes skaistā pieminekļa vēstures. Pērnā gada augustā apritēja 30 gadi, kopš Rēzeknē tika atklāts otro reizi atjaunotais piemineklis “Vienoti Latvijai”, tautā dēvēts par Latgales Māru. To pamatoti uzskata par vienu no Latgales simboliem. Pieminekli atklāja 1939. gada 8. septembrī, un tas simbolizēja Latvijas cīņas Neatkarības karā, uzvaru pār lieliniekiem un tautas vēlmi saglabāt brīvību.

Taču 1939. gadā Latvijas liktenis jau bija izlemts, Latvijā 1940. gadā ienāca PSRS armija, un vietējā okupācijas vara 1940. gada vasarā pieminekli nogāza. Vācu okupācijas laikā piemineklis tika atjaunots. Līdz 1950. gadam tas atradās vecajā vietā, no Māras rokas gan bija izlauzts krustiņš, un roka izskatījās pēc dūres. Vietējai varai tas nepatika, un 1950. gadā pieminekli kārtējo reizi nogāza. No 1960. gada Māras vietā slējās ļeņineklis, ko nojauca pēc 1991. gada augusta puča.

Mākslinieks Osvalds Zvejsalnieks, kurš bija viens no pieminekļa atjaunošanas iniciatoriem, kopā ar rēzekniešiem sāka meklēt 1950. gadā nogāzto Māras pieminekli. Piedalījušies pat ekstrasensi, taču - piemineklis bija pazudis bez pēdām. Tad kāds bijušais čekists ieteica velti netērēt spēkus meklēšanai, jo piemineklis esot aizvests un iznīcināts.

Tāpēc Latgales Māru nolēma radīt no jauna. Iznīcinātās Māras autors - tēlnieks Kārlis Jansons - jau bija mūžībā, tāpēc šis darbs - izveidot jauno Māru - tika uzticēts viņa dēlam tēlniekam Andrejam Jansonam un kolēģim - tēlniekam Indulim Folkmanim.

1992. gada 13. augustā, kad Rēzeknē notika Pirmais pasaules latgaliešu saiets, Latgales atbrīvošanas pieminekli “Vienoti Latvijai” atklāja no jauna. Tas notika, pateicoties Latvijas Tautas frontes (LTF) aktīvistu centieniem. Naudu pieminekļa atjaunošanai savāca ļoti ātri: bija gan tieši ziedojumi, gan ziedojumu kastītes LTF pasākumos. Pieminekļa atjaunošanā nozīmīga loma bija Rēzeknes latgaliešu kultūras biedrībai, ko toreiz vadīja Pēteris Keišs.

Bet tagad sabiedrības uzmanību piesaistīja Andra Ļubkas slepkavība Rēzeknē un aizdomās turētā Igora Haita vārds. Te nu bija ko teikt Rēzeknes tēlniekam Antonam Rancānam.

“Kad “Neatkarīgajā” izlasīju par uzņēmēja Ļubkas nošaušanu, par aizdomās turamo ar uzvārdu Haits, kā arī Viktora Rebļa stāstu par šo cilvēku, neviļus atcerējos Atmodas gadus. Toreiz mēs, aktīvākie Rēzeknes tautfrontieši, bijām apsēsti ar domu atrast pieminekļa “Latgales Māra” nopostītājus - cerībā, ka varbūt skulptūra vēl saglabājusies. Aptaujājot daudzus Rēzeknes iedzīvotājus, uzzinājām, ka pieminekļa pirmo nojaukšanas procesu, kas notika 1940. gada naktī no 5. uz 6. novembri, izpildīja pēc Rēzeknes apriņķa partijas komitejas pirmā sekretāra Galaktiona Iļjina pavēles, bet vandaļu brigādes apsargāšanu Iļjins esot uzticējis miličiem, kurus vadījis viņa čoms Ļevs Haits - mūsdienu “varoņa” Igora Haita vectēvs,” stāsta Antons Rancāns.

Viņš ironiski spriež, ka visi mēs esam dzirdējuši okupantu pēcteču saukli “možem povtoriķ” (varam atkārtot - krievu val.), bet nekad neesam noticējuši, ka viņi patiešām to var realizēt. “Diemžēl notikums Rēzeknē mums sāpīgi atgādina, ka viss ir iespējams, jo ģenētiski tendēto tieksmi uz vardarbību var salīdzināt ar vielas nezūdamību,” spriež Rancāns. “Ļevs Haits tā dēvētos sociālistiskos pārveidojumus turpināja arī 1941. gadā. Rēzeknē Atbrīvošanas alejas bijušās brāļu Beķeru mājas pagrabtelpās čekisti bija ierīkojuši spīdzinātavu. Mājas ārpusē dienu un nakti dežurēja miliči, kurus komandēja Ļevs Haits. Miličiem bija arī jāpiegādā svaigi upuri un pagalmā jāaprok nomocītie.”

Mūsdienu Rēzeknes “varoņa” vectēva Ļeva Haita nopelni okupācijas režīma nostiprināšanā tika atzīmēti ar daudziem apbalvojumiem, turklāt pēc kara viņu iecēla par Vispārēja celtniecības tresta pārvaldnieku Rēzeknē. “Tā padomju gados bija gigantiska celtniecības organizācija, kuras darbība aptvēra visu Latvijas austrumu daļu. 1962. gadā man bija iespēja personīgi iepazīt Ļevu Abramoviču Haitu. Ne reizi vien biju viņa kabinetā,” turpina Rancāns, “mēdz teikt, ka pirmais iespaids par cilvēku ir noteicošais. Toreiz, ienākot Haita kabinetā, es ieraudzīju pie galda sēdošu resnvēderainu plikpauri vidējos gados ar izvalbītām acīm. Šis tips rupji lamāja savus padotos. Ir tādi ļautiņi, kuri nespēj nevienu domu noformulēt bez lamu vārdiem, bet šajā gadījumā es dzirdēju priekšnieka vēlmi ar jēlībām krievu valodā pazemot savus padotos.”

Toreiz, 1989. gadā, Rēzeknes tautfrontiešiem neizdevās sadzīt pēdas Ļevam Haitam, jo viņš tālredzīgi bija pārvācies uz Rīgu. Tomēr “labo darbu” slava un tendences, kā redzams, saglabājas paaudžu paaudzēs

Svarīgākais