Skaists, bagāts mūžs, ko Jānis godam nodzīvoja. Tā par Jāni Škaparu teiks katrs, kurš viņu pazina. Trešdien, 15. novembrī, viņš aizgāja Mūžībā 95 gadu vecumā. Jānis Škapars bija viens no Latvijas Tautas frontes (LTF) līderiem un veidotājiem, viņš bija tās dzinējspēks un radošuma meklētājs.
Pirms tam - ilgus gadus laikraksta “Literatūra un Māksla” galvenais redaktors: viņš prata savā laikrakstā starp rindām ielikt patiesības graudus. Tie ļoti nepatika toreizējai Latvijas kompartijas vadībai, un Škapars 1985. gadā tika padzīts no avīzes galvenā redaktora posteņa.
Un tomēr viņa sētie graudi uzdīga, un zelmenis sakuploja - jau Latvijas Tautas frontē. Jānis Škapars bija viens no LTF pirmās programmas veidotājiem, viņa viedie padomi palīdzēja radīt LTF kā organizāciju, viņa smalkais humors un neuzbāzīgie norādījumi deva labu skolu tautfrontiešiem. Jānis Škapars nereti mēdza uzkāpt līdz Tautas frontes nama ceturtajam stāvam, kur mitinājās laikraksts “Atmoda”, lai aprunātos par brīvības cīņu stratēģiju un taktiku.
1990. gadā Škapars tika ievēlēts Augstākajā padomē, viņš piedalījās 4. maija leģendārajā balsojumā par Neatkarības deklarāciju. Viņš atzina, ka tas bijis ļoti grūts darbs, pats intensīvākais mūžā, jo tik piesātinātu laikmetu reti kam izdodas piedzīvot - bija LTF dibināšana, darbs LTF un pēc tam Augstākajā Padomē.
Pirms pieciem gadiem Jānis Škapars kādā intervijā teica: “Šie divi notikumi - 18. novembris un 4. maijs - ir tā kā lielas spožas zvaigznes, kas izgaismo Latvijas simtgadi. Man ir gandarījums, ka man paveicās, ka vēl 60 gadu vecumā dabūju pastrādāt pie svētīgas lietas, pie Latvijas neatkarības veidošanas.”
Jānis Škapars līdz pat savai aiziešanas dienai saglabāja gaišu, asu prātu, daudz lasīja, interesējās par politiku un nekad nemainīja savus uzskatus par to, kas ir brīvība un neatkarība. Un tikai dažas dienas pietrūka, lai viņš sagaidītu savus vismīļākos svētkus - 18. novembri.
Ardievu, tautfrontieti. Gan jau reiz tiksimies
