Visticamāk militārā grupējuma “Vagner” komandieri Jevgeņiju Prigožinu Maskavā uzmeta viņa ietekmīgie atbalstītāji; ja “Vagner” grupējums pilnībā dislocēsies Baltkrievijā, Latvijai nāksies saspringt; Prigožinam Krievijā ir plašs atbalstītāju loks; krieviem vienalga, kurš slepkavo – Putins ar Šoigu un Gerasimovu vai Prigožins kopā ar saviem bandītiem; Prigožina aktivitātēm noteikti sekos turpinājums – šīs un citas atziņas sarunā ar “Neatkarīgo” pauda NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts un NBS komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš.
Dziļa vilšanās! Tāda daudziem bija pirmā reakcija pēc Jevgeņija Prigožina militārā grupējuma “Vagner” atkāpšanās no mērķa - Maskava, Kremlis. Vāgneriešu it kā principiālais dumpis vienā mirklī pārvērtās bezgaumīgā farsā, briesmīgo orku Prigožinu parādot īstajā gaismā, proti, ka viņš patiesībā ir triviāls varas un slavas kārē kritis cilvēks, izvilkts no Putina līdzi nēsājamā noziegumu čemodāniņa. Bet tā gribējās, lai vieni slepkavas apkauj otrus slepkavas...
Krievijas algotņu bandītiskā grupējuma “Vagner” vadītājs Jevgeņijs Prigožins, pats būdams savulaik notiesāts bandīts un Putinam īpaši tuvs subjekts, piektdien paziņoja, ka gatavojas gāzt Krievijas militāro vadību. Krievijas dienvidu teritorijās ātri tika ieņemtas vairākas pilsētas, lielākā - Rostova, kur atrodas Krievijas armijas loģistikas centrs.
Tālāk “Vagner” devās Maskavas virzienā, un daudzi jau iepirka popkornu, lai vērotu indīgo zirnekļu aizraujošo cīņu stikla burkā, taču sestdienas pievakarē Prigožins - visiem par izbrīnu - paziņoja, ka viņa vienības pārtrauc karagājienu un atgriežas savās pozīcijās. Tajā pašā vakarā vāgnerieši atstāja Rostovu, kuras iedzīvotāji bandītus - gluži kā popzvaigznes - pavadīja ar sajūsmas spiedzieniem.
Kas tas bija? “Man tas bija pārsteigums,” saka Jānis Sārts, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors, “un šā konkrētā notikuma beigas ir grūti saprotamas. Domāju, ka tie, ar kuru atbalstu Prigožins rēķinājās, kad viņš nonāks Maskavā, mainīja savu nostāju. Tie joprojām ir pietiekami ietekmīgi cilvēki. Kaut arī viss beidzies it kā mierīgi, tomēr Putins šajā notikumā ir zaudētājs. Dienas vidū nosaukt kādu par nodevēju un piedraudēt ar bargu sodu, bet dienas beigās ļaut Baltkrievijas diktatoram ar viņu vienoties... tas ir nožēlojami. Bet zaudētājs ir arī Prigožins. Visticamāk, viņam bija aizmugure, kas no viņa atteicās, padarot viņu par apsmiekla objektu.”
“Haotiskā Krievija,” šo notikumu īsi raksturo NBS komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš, “neviens militārais eksperts nevarēs pateikt, kas tur notiks, piemēram, pēc dienas vai divām. Tur varas ešelonos ir desmitiem dažādu interešu. Tas, kas tur notika sestdien, izskatās pēc kārtējā teātra, kur galvenās lomas spēlē Prigožins, Krievijas politiskā “elite” un drošības dienesti. Videokadros redzējām, kā Rostovas vietējā drošības dienesta priekšnieks pīpētavā mierīgi sarunājas ar Prigožinu...
Informācijā, kas nāca no Krievijas, bija daudz pārspīlējumu: apgalvoja, ka uz Maskavu virzās kolonna ar 25 000 kaujinieku. Bet tad tai vajadzēja būt aptuveni 100 kilometru garumā. Tāda kolonna gan netika manīta...
Tomēr negribas nonivelēt šīs situācijas bīstamību - tieši Krievijas iekšienē. Naktī uz svētdienu Ukraina joprojām tika apšaudīta ar raķetēm - neviens tur netaisās samazināt aktivitāti vai mainīt militāro vadību.”
Leonīds Kalniņš, komentēdams cilvēku gaidas, ka zirnekļi burkā apsitīs cits citu, teic: “Nevajag jaukt vēlamību ar realitāti. Piemaskavā un pašā Maskavā ir dislocēti ļoti lieli drošības dienestu spēki, kam ir augsta kaujas gatavība, tāpēc Prigožina vienības diez vai tiktu pielaistas tuvāk par 100 kilometriem. Atklātajos informācijas avotos ir ziņas, ka vāgnerieši notriekuši sešus Krievijas armijas helikopterus un gaisa vadības lidmašīnu - taču arī šie dati jāvērtē kritiski.”
Vienība “Vagner”, kurā lauvastiesa kaujinieku ir notiesāti bandīti, slepkavas un izvarotāji, nav vienīgais privātais militārais veidojums Krievijā. “Tur militāro formējumu skaits pārsniedz divus desmitus,” zina stāstīt Kalniņš, “tika izdots Krievijas prezidenta “ukazs” par atļauju veidot šādus formējumus kā teritoriālās aizsardzības vienības. Gubernatori un oligarhi, protams, izmantoja šo “ukazu”. Tas liecina par haotiskām militārām darbībām Krievijā.”
Ir viedoklis, ka vienības “Vagner” izvietošana Baltkrievijā var apdraudēt Latviju, Lietuvu, Poliju. “Domāju, ka tas tā nav,” spriež Kalniņš, “konflikts bija starp Prigožinu un Gerasimovu/Šoigu (Valērijs Gerasimovs - Krievijas Federācijas armijas ģenerālis, KF bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks un aizsardzības ministra pirmais vietnieks, Sergejs Šoigu - KF armijas ģenerālis, aizsardzības ministrs). Tas bija burtiski līdz asinīm un naidam. Savukārt savā uzrunā Prigožins nevienu reizi nepieminēja Putinu. Prigožina galvenā ideja bija - saglabāt savu ādu.”
Leonīds Kalniņš uzskata, ka notikumu attīstību pagaidām ir grūti prognozēt, tomēr tas, cik vienkārši tika ieņemta Rostova un Voroņeža, var liecināt par to, ka dažas krievu armijas daļas jau laikus pārgāja Prigožina pusē. “Karaspēkā aug neapmierinātība ar situāciju, kāda tur ir izveidojusies,” saka Kalniņš, “pusotru gadu notiek karš, krievi cīnās it kā “pret nacistiem”. Bet cik ilgi tu “neredzēsi” tos līķus un zārkus, kas brauc uz Krieviju? Un kur tad vēl prezidents Putins, kuru daudzi uzskatīja par autoritāti ar milzīgu ietekmi un stingru roku, piedod tiem, kurus vēl aizvakar viņš nosauca par nodevējiem?”
“Nedomāju, ka uz Baltkrieviju pārsūtīs visu “Vagner” vienību,” spriež Jānis Sārts, “bet, ja šī vienība tomēr dislocēsies Baltkrievijā, mums nāksies rūpīgi pārdomāt - ko darīt.”
Robežas žogs joprojām nav uzbūvēts. “Tādām vienībām kā “Vagner” žogs nav nekāds šķērslis,” atgādina Sārts, “vairāk jādomā par to, lai NATO samitā visi lēmumi būtu pietiekami stingri. “Vagner” priekšrocība, kas tiek izmantota dažādās sīrijās un āfrikās, ir šķietama nesaistīšanās ar konkrētu valsti, kas ļauj veikt darbības, ko valsts bruņotie spēki nevar atļauties.”
Taču Prigožins ar saviem bandītiem var atļauties jebko. Viņš, būdams ar “labi piekārtu mēli”, pat negaidot palīdzību no propagandistiem, ir spējis pārliecināt Krievijas iedzīvotājus, ka cīnās par Krievijas interesēm. Un krieviem, izrādās, ir vienalga, kurš slepkavo - Putins ar Šoigu un Gerasimovu vai Prigožins kopā ar saviem bandītiem. Turklāt Prigožins - atšķirībā no gļēvā Putina - tiekas ar iedzīvotājiem, pierāda savas idejas un ar pārliecību aicina cīnīties “par dzimteni”.
“Es nepaļautos uz Krievijas socioloģisko aptauju datiem, tomēr ticu, ka Prigožinam ir liels atbalstītāju skaits Krievijā,” teic Sārts, “turklāt Putins šobrīd ir vājināts ar Prigožina aktivitātēm - vienalga, tas bija teātris vai nebija. Tam visam, domāju, būs turpinājums. Tas ir kā filmā “Troņu spēles” - ja sāk cīnīties par varu, tad nevar beigt to darīt.”
