Premjerministrs Krišjānis Kariņš savā gadu mijas uzrunā televīzijā tā arī nepieminēja nevienu sabiedrību satraucošo jautājumu – nedz par elektroenerģijas pārvades tarifu gaidāmo lēcienu, nedz par gāzes cenu perspektīvām, nedz par mediķu un skolotāju algām, nedz par valsts kapitālsabiedrību turpmāko likteni.
Premjers noklusēja arī to, vai šajā gadā tupinās celt algas varas vīriem un kāpināt nodokļu nastu iedzīvotājiem, vai lēmis turpināt vairot ārējā aizņēmuma apjomus un ko darīs ar valsts naudas tīkotājiem - akciju sabiedrībām “airBaltic” un “Latvijas dzelzceļš”. Premjers tā arī aizmirsa pateikt, vai tautas labklājība šajā gadā vairosies, vai, gluži otrādi, daudziem nāksies kaklā kārt ubaga tarbu.
Premjers kaismīgi ar sakāpinātu izteiksmi novēlēja mums 2023. gadā būt prasīgiem pret saviem mērķiem, zināšanām un darbu, lai kopīgi celtu Latvijas ekonomiku. Tajā pašā laikā viņš bija piemirsis būt prasīgam pret sevi, kaut nedaudz pieskaroties sāpīgajām problēmām, iezīmējot to risināšanas perspektīvas.
Tā vietā Kariņš atskatījās uz aizvadīto gadu, uzsverot, ka kopš 24. februāra pasaule ir mainījusies, kas veicinājis sabiedrības spēju saliedēties.
Bet to, ka Ukrainā ir karš un Krievija ir uzbrukusi, mēs taču tāpat zinām. Protams, ka visi Latvijas patrioti vēlas, lai valsts kļūtu drošāka, saliedētāka un varenāka. Zīmīgi, ka vārdi “mēs” un “mums” Kariņa runā bija lietoti ļoti bieži - vairāk nekā 25 reizes, neskaitot vēl arī tās vietas, kur “savu”, “savs”, “pašiem” bija jāizvelk no konteksta.
Premjera gadu mijas uzruna šoreiz bija daudz tukšāka par Valsts prezidenta gadu mijas uzrunu. Egilam Levitam pieklājas runā vēstīt patosu, uzmundrināt ar verbālu ekvilibristiku, ar domu graudiem, metaforām. Valsts prezidentam Satversme nav paredzējusi pārmērīgu iejaukšanos iekšpolitikā un pārmērīgu likumdošanas iniciatīvu. Viņam Satversme iedalījusi vairāk būt valsts reprezentētājam. Līdz ar to viņam tukša parunāšana ir piedodamāka, un kārtējā Levita uzruna visnotaļ atbilda viņa uzdevumam. Pārsteidzošā kārtā Kariņa runa bija daudz nekonkrētāka.
Kariņš šogad bija mēģinājis špikot bijušās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas grandiozo runu dziesmu svētku noslēguma koncertā Mežaparka Lielajā estrādē 2001. gada 29. jūlijā. “Mēs esam stipra tauta! Sakiet, lūdzu, visi kopā - mēs esam stipri! Mēs esam diženi! Mēs esam raženi! Mēs esam skaisti! Mēs zinām, ko mēs gribam! Un ko mēs gribam, to mēs varam! Ko mēs varam, to mēs darām!”
Taču, kad oriģināls tiek kopēts, tas vairs neskan diez cik efektīgi. Tas jau ir otrais vai trešais uzlējums.
Dīvaini kādēļ premjers nepieskārās Latvijas sabiedrībai aktuālajām problēmām? Aizvadītā gada laikā ir milzīgi cēlušās cenas gandrīz jebkam - degvielai, siltumam, pārtikai, zālēm. Kariņš varēja vismaz ieskicēt savas šā gada premjerēšanas vadlīnijas un, galvenais, to, ko viņš darīs, lai situāciju labotu. Tā vietā Kariņš izteiksmīgi no lasāmmašīnas nolasīja tukšas frāzes, ka Latvijā jāmobilizē visi spēki, lai kopā strādātu tādai tautsaimniecības izaugsmei, kas uzlabos dzīvi pašiem un arī nākamajām paaudzēm.
Kariņam ir paveicies, ka viņš nav dzīvojis Latvijas PSR Leonīda Brežņeva laikos, kad “galvenais bija cilvēks”, kad bija “jāīsteno”, “jāattīsta”, “jāpilnveido” ekonomika, ražošana, izglītība, zinātne un sociālā joma, lai godam sagaidītu kārtējo PSKP kongresu. Dīvainā kārtā Kariņa runa dikti atgādina Brežņeva vārsmas: “Šajā pārmaiņu procesā vieta un loma ir ikvienam - gan profesionālam pedagogam, gan kvalificētam metinātājam, gan izcilam mediķim. Mūsu kopīgais uzdevums - darīt atbildīgi savu darbu, domājot, kā katrs varam palīdzēt celt mūsu valsti,” gadu mijas runā norādīja Kariņš.
Izcilie mediķi badā nemirst, taču var salīdzināt savas algas ar algām un iespējām, piemēram, Norvēģijā, Zviedrijā, Vācijā. Latvijas mediķiem tās ir divas vai trīs reizes mazākas. Labs metinātājs Latvijā saņem salīdzinoši cienīgu algu, taču Skandināvijā vai Rietumeiropā par to pašu darbu viņš saņemtu divas vai trīs reizes vairāk.
Vai tad nebūtu jauki, ja premjers gadu mijā sadūšotos pateikt kaut ko reāli iedvesmojošu ārstiem, metinātājiem un pedagogiem, nevis pieminētu viņus tikai garāmejot, lai ar kaut ko aizpildītu ētera laiku.
Agrākos laikos premjeru un prezidentu runas rakstīja prominenti kultūras pārstāvji. Kurš gan sarakstījis šo gadu mijas premjera runu? Varbūt par to tiek maksāts arī labs honorārs?
Ar nožēlu jākonstatē, ka augsto amatpersonu gadu mijas uzrunu mākslā vērojama saturiskā piepildījuma lejupslīde. Tādēļ varbūt varas vīriem šo tradīciju aizņemt ētera laiku pirms jaunā gada iestāšanās ir pienācis laiks atmest? Ja nav ko teikt, labāk piecas gadumijas minūtes ēst rasolu. Tajā ir dārzeņi, kurus saražojuši Latvijas zemkopji. Jo vairāk ēdīsim rasolu un mazāk klausīsimies tukšas runas televizorā, jo lielāks būs visu mūsu pienesums valsts tautsaimniecībā.
