Islande, Izraēla, Apvienotie Arābu Emirāti, Kanāda ir valstis, kurās kovidvakcinācija ir tikusi daudz tālāk nekā pārējā pasaulē un pārsniedz 70% vismaz pirmo devu dabūjušo iedzīvotāju.
Taču kopš vakardienas Islande, kas bija atcēlusi jau visus ierobežojumus un kurā 85% ir pilnībā vakcinēti, atkal liek visiem tūristiem, arī vakcinētajiem, taisīt kovidtestus. Nelaime tā, ka vīrusa mutāciju rezultātā pa pasauli izplatās it kā Indijas izcelsmes jaunais, tā sauktais kovida “Delta” paveids, kas līp klāt arī vakcinētajiem, un arī vakcinētie var to izplatīt tālāk. Laime šajā nelaimē ir tā, ka vakcinētie slimību pārdzīvo salīdzinoši vieglāk un nemirst procentuāli tik lielā skaitā, kā tas bija kovidlaika sākumā, kad nebija ne zāļu, ne vakcīnu.
Islandē atšķirībā no Latvijas iedzīvotāju uzticība savai valdībai ir daudz augstāka, tāpēc arī “vakcinācijas aptvere” ir iespaidīga. Nav tā, ka Islande būtu pilnīga paradīze, kur cilvēki bezgalīgi mīl valdību, taču salīdzinājumā tomēr uzticas daudz vairāk nekā Latvijā.
Latvijas politiskā elite ir daudz darījusi, lai panāktu tādu situāciju, kurā “vakcinācijas aptvere” ir vien kādi 40% pirmo devu saņēmušo. Haotiski, alkatīgi, dažbrīd bezjēdzīgi lēmumi nevar veicināt to, lai visa tauta milzu degsmē skrietu uz vakcinācijas punktiem. Pašlaik vakcinācijas tēma ir pārmērīgi fetišizēta - valdība sevi iztēlojas kā karavadoni, kas cīnās pret šausmīgo kovidienaidnieku. Galvenais ir vakcinācija un vakcinācija, un, protams, divi metri, ziepes, rokas utt. arī. Šajā skarbajā karā tiek izmantotas pagalam greizas metodes, kas sabiedrību šķeļ vakcinētos un nevakcinētos. Un vēl ir pārslimojušie, starp kuriem liela daļa nevar pierādīt savu pārslimošanu ar antivielu klātbūtni organismā, tāpēc ir spiesti vakcinēties, ja vēlas visas privilēģijas, ko dod sadarbspējīgais, digitālais ES Covid-19 sertifikāts.
Vakcinētais un nevakcinētais nereti iesaistās diskusijās sociālajos tīklos, kuras nekur neved, jo katrs paliek pie savas pārliecības. Tāda ir cilvēka psiholoģija - gribas apmierināt savu ego, pierādīt, vinnēt. Patiesība paliek otrajā plānā, jo tiek izmantoti demagoģiski argumenti un ne visai pārbaudīti fakti. No abām pusēm skan biedēšana, apsaukāšanās, moralizēšana, augstprātība. Lai šo sašķeltību vēl vairāk palielinātu, Valsts prezidents Egils Levits iekāpj TV24 ekrānā un pauž: “Ja es saku, ka es negribu vakcinēties, vai ja es citādā veidā apdraudu citu cilvēku, tad, protams, manas cilvēktiesības tur arī beidzas.”
Vienīgā sakarīgā metode, kas varbūt var tiešām pārliecināt (bet arī ne uzreiz), ir pacietīga skaidrošana, ja mērķis ir savakcinēt lielāku “aptveri”. Šajā ziņā tikai tagad Veselības ministrija ir sākusi apjaust, ka jāiet pie tautas, nevis jāgaida no tautas, lai tā kaut ko dara. Sociālajā tīklā “Facebook” vakar bija iespēja uzdot mediķiem jautājumus par vakcīnām, saņemt arī atbildes. Neba vienā dienā nevakcinētie cilvēki tiks pie kādas skaidrības, bet vismaz virziens ir kaut cik jēdzīgs. Interaktīva jautājumu un atbilžu forma varbūt ir labākais, ko var darīt. Tikai arī šajā lietā ekspertiem ļoti jāuzmanās - nedrīkst sameloties, par vakcīnām jārunā godīgi, katri sīkākie meliņi var pārvērsties neuzticībā. Turklāt pastāv daudzi “informatīvie burbuļi” - feisbuka publika atšķiras no tvitera publikas. Var nākties stāstīt vienu un to pašu jo daudzas reizes.
Bet jau ir izšķiesta milzu nauda vakcinācijas reklāmas kampaņai, plakātiem, kas atgādina Vācijas un PSRS pirmskara laika propagandu. Vai tad šodien ir pagājušā gadsimta trīsdesmitie gadi? Nauda ir izkaisīta vējā, un drīzāk rada mērķim pretēju efektu.
Diezin vai tādu īsti principiālu vakcinēšanās pretinieku Latvijā ir ļoti daudz. Viņi, protams, ir, taču ne milzīgas masas. Daudz vairāk nevakcinēto iedzīvotāju vidū ir cilvēki, kas neuzskata kovidu par tik bīstamu, ka tamdēļ vajadzētu vakcinēties. Televīzijā ir rādītas kovidšausmas no Ķīnas vai Itālijas, taču tā ir kustīga bildīte, kas ir tāda pati kā par zemestrīcēm, kariem un citām ķibelēm, kas uz Latviju neattiecas. Cilvēks, kas nepazīst nevienu kovidmirušo, nav tas pats cilvēks, kam kovids atņēmis draugu, brāli, vecmāmiņu un kaimiņu.
Latvieši paši domā, ka mentāli ļoti atšķiras no krieviem, taču ir viena ļoti pat kopīga īpašība ar tautu, kas dzīvo aiz Zilupes - tas ir “pofigisms” jeb diezgan vienaldzīga attieksme pret riskiem. Kamēr Rietumu cilvēks satraucas un kliedz “Ak, mans Dievs!”, austrumu cilvēks neko neņem galvā, jo kamēr zibens nav iespēris blakus kokā, zemnieks nepārkrustīsies. Krievijā “Sputņik V” vakcīna jau sen ir brīvi dabūjama, taču savakcinēto procenti ir gaužām mazi.
Latvijas laime nelaimē ir tā, ka iedzīvotāju šeit nav daudz, nav megapoles, kur cilvēki ir spiesti dzīvot saspiesti kā siļķes mucā, ekonomiskie sakari ar ārzemēm ir salīdzinoši vārgi, algas zemas, IKP mazs. Turklāt latvieši, būdami sirdī viensētnieki, ir emocionāli vēsi, mazāk bučojas un apkampjas ar svešiniekiem. Tāpēc arī kovids latvju zemi diezgan pat saudzē. Taču būs vairāk kovida arī pie mums - iespējams, rudenī, kad cilvēki vairāk sāks drūzmēties iekštelpās, jo ārā kļūs vēsi.
Islandes piemērs liecina, ka neba nu kovids ir atnācis uz vienu sezonu. Islandē vienas diennakts laikā inficēto skaits ir pārsniedzis simtu, bet iepriekš bija tā, ka nebija neviena inficētā. Tāpēc tūristiem prasa kovidtestus.
Diemžēl kovids ir uz ilgu...
Līdz ar to arī no Latvijas politiskās varas jāprasa ilgtermiņa risinājumi - stratēģija, kā ar šo sērgu sadzīvot. “Sadzīvot” ir atslēgas vārds, jo “uzvarēt” tik drīz neizdosies. Tādēļ pārmērīga iespringšana uz kampaņām un vēl sliktāk - uz cilvēku dalīšanu “pareizajos - vakcinētajos” un “nepareizajos - nevakcinētajos” ir diezgan pat bezjēdzīga. Ar piespiešanu obligāti vakcinēties medicīnas personālam, skolotājiem un sociālajiem darbiniekiem līdz 1. oktobrim var iznākt šķībi, jo varbūt ne visi pagūs - pat tie, kas grib vakcinēties. Drīzāk jau tagad būtu jāplāno par trešo vakcīnu, jāmeklē, kur ir vakcīnas, kas būtu pēc iespējas efektīvākas pret visādām deltām.
Cilvēki paši steigsies savakcinēties, ja redzēs, ka nevar bez tā iztikt. Bet, ja viņus spiedīs ar varu brutālā un pazemojošā veidā, tad nevakcinēsies.
