Ja vakardienas Saeimas peripetiju dēļ par iespējām līdzjutējiem klātienē skatīt pasaules čempionāta spēles hokejā kristu valdība, tad mūžīgais jautājums: kurš ir Latvijas sporta veids Nr. 1 – hokejs vai basketbols – būtu izšķirts. Skaidrs, ka hokejs, ja reiz tā dēļ krīt valdības.
Pagaidām gan valdība nav kritusi, tomēr jaunais koalīcijas kodols (“Jaunā Vienotība” + dažādi satelīti un “Attīstībai/Par!”) devis pamatīgu mācību koalīcijas partnerim ar lielāko mandātu skaitu - Jaunajai konservatīvo partijai (JKP). Saeimas dienas kārtībā netika iekļauts JKP virzītais jautājums par vakcinēto personu iespēju klātienē vērot pasaules čempionāta hokejā spēles.
JKP deputāts Gatis Eglītis jau otrdien uzreiz pēc valdības sēdes paziņoja, ka ministru vairākums esot bijis gatavs atbalstīt ekspertu izstrādātu epidemioloģiski drošu rīcības algoritmu, lai pasaules čempionāta spēles varētu skatīties klātienē, bet premjers Krišjānis Kariņš vienpersoniski esot šo jautājumu “norāvis”. Eglītis piedraudēja, ka šis jautājums tiks atkārtoti virzīts Saeimas sēdē ceturtdien.
Arī trešdien un vēl ceturtdien pirms Saeimas sēdes sākuma Eglītis televīzijas intervijās plaši klāstīja, kādi drošības pasākumi būs paredzēti un kuri būs tie, kuri spēles varēs apmeklēt. Izskatījās, ka jautājums jau ir izšķirts un vakcinētie, izslimojušie varēs šos hokeja svētkus baudīt klātienē. Taču izrādījās, ka Kariņš un pieredzējušie “Vienotības” buki nav ar pliku roku ņemami. No agrākajām kļūdām viņi ir mācījušies, un šoreiz jau pārsteidza nesagatavotus Eglīti & Co, kuri domāja, ka viss ies kā smērēts, tāpat kā pirms pāris nedēļām, kad tika lemts par atļaujām ieturēt maltīti uz kafejnīcu terasēm. Toreiz auksta duša bija jāizcieš Kariņam. Tagad viņi ir mainījušies vietām.
Kas īsti notika? Kamēr Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece ir vizītē Ukrainā, pietika divām Saeimas prezidija loceklēm - Inesei Lībiņai-Egnerei no JV un Marijai Golubevai no APP būt “citos, jau agrāk ieplānotos pasākumos”, lai norautos Saeimas prezidija kvorums. Līdz ar to par šī jautājuma iekļaušanu Saeimas dienas kārtībā prezidijs vispār nebalsoja. Saeimas sēde beidzās, deputāti atvienojās no sakaru tīkla un devās savās gaitās. JKP palika pie sasistas siles, koalīcijas partneru pazemoti.
Teorētiski, protams, pieslēdzot opozīciju, varētu steidzīgi savākt 34 deputātu parakstus, lai sasauktu ārkārtas Saeimas sēdi par attiecīgo jautājumu, bet tas jau politiski izskatītos pavisam citādi, nekā tad, ja to izdara Saeimas prezidijs, kurā absolūts vairākums ir koalīcijai. Saeimā notiekošais iezīmē gan jaunu koalīcijas kodolu, gan jaunu ēru koalīcijas attiecībās.
No vienas puses, JKP ir spiesti plūkt augļus tai politiskajai kultūrai, kuru paši ienesa 13. Saeimā. Proti, kategorismu, neiecietību, aizdomīgumu. Rezultātā, pārējie politiskie spēki saliedējās ap domu - šitiem vairāk varas dot nedrīkst. Politikā tā mēdz notikt bieži - jā kāds sāk pārāk uzstājīgi diriģēt visus pārējos un iedomājas, ka bez viņa jau nu nekādi, tad dažkārt izrādās, ka tieši bez viņa var tīri labi iztikt. Ar iedomātu izredzētību - mēs vienīgie labie, godīgie un tīrie, bet visi pārējie vairāk vai mazāk sašmucējušies, var viegli iebraukt grāvī un apkārtējos pret sevi noskaņot.
No otras puses, spēku samērs kopš 2018. gada Saeimas vēlēšanām un koalīcijas veidošanās laikiem ir būtiski mainījies. JKP joprojām ir koalīcijā lielākais mandātu skaits, bet, kā liecina SKDS aprīļa aptauja, zemākais reitings (KPV LV neņemsim vērā). Savukārt JV, kas vēl dažus gadus atpakaļ cīnījās par izdzīvošanu, atkal ir zirgā, un tās premjers ir viens no populārākajiem politiķiem, kuram ir spēcīgs atbalsts sabiedriskajos medijos un citos ietekmīgos viedokļu emisijas centros.
Vakardienas paplašinātās “Vienotības” atriebībai par “terašu negadījumu” var būt tālejošas sekas, jo Eglītis un viņa politiskais dvīņubrālis Krišjānis Feldmans ir jauni, azartiski cilvēki, kuriem visa tā pragmatiskā, pozicionālā cīņa, ar ko tik slavena “Vienotība & Co”, ir organiski tāla.
Nedomāju, ka viņi ir gatavi bez kurnēšanas norīt šo viņiem tagad pasviesto krupi un neplānot atbildes gājienu. Protams, jautājums ir par spēku samēriem. Jaunība gan dod enerģiju un gatavību riskēt, bet vienlaikus ierobežotā pieredze neļauj pareizi novērtēt pozīciju.
Šoreiz vecie buki jaunos apspēlēja kā pēc notīm, taču tas nenozīmē, ka pēdējie ierautām astītēm aizlīdīs uz savu stūrīti, kur klusi gaidīs nākamās Saeimas vēlēšanas. Jautājums, vai viņi gaidīs līdz 7. jūnijam, līdz kuram saskaņā ar pirmdienas koalīcijas vienošanos atlikta domstarpību risināšana. Pretstāve jau iegūst atklātu, publisku raksturu, un tai teorētiski būtu jānoslēdzas ar visai drīzu valdības krišanu. Taču joprojām neatkāpjos no agrāk izteiktās pārliecības, ka Kariņa valdība ir stabilāka nekā daudzas citas, un galvenie šīs stabilitātes stūrakmeņi nav kļuvuši ļodzīgāki.
Atgādinu, ka tie ir divi. 1) citas koalīcijas faktiskā neiespējamība; 2) pats Kariņš, kurš ļauj visiem valdībā justies salīdzinoši komfortabli un neizraisa kaitinošas dusmas lielā sabiedrības daļā. Arī šajā epizodē Kariņš nekonfliktēja ar valdības ministriem un aiz viņiem stāvošajiem “uzņēmējiem”. Nekomfortablā situācijā tika nostādīti atsevišķi JKP deputāti, kuriem, protams, šķiet, ka viņi “šeit ir vara”, bet gan jau atnāks nopietnāki onkuļi un paskaidros, kādas ir “patiesās valsts intereses”.
Lai arī šoreiz “Vienotībai” ļoti uzskatāmi izdevās parādīt, kurš pie galda ir noteicējs, politiskā spēle vēl ne tuvu nav galā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka JKP ir iedzīts stūrī. Reitingi krīt, un ar viņiem sāk arvien uzkrītošāk nerēķināties. Šādā situācijā iet uz visu banku būtu gatavs arī politiskais spēks ar lielāku pieredzi un dzelžainākiem nerviem.
