Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas ir notikušas, rezultāti ir tādi, kādi ir, un ar tiem rīdziniekiem būs jādzīvo piecus gadus, ja nekas neatgadīsies. Ir daudzas labas lietas un ir sliktas lietas.
Slikti ir tas, ka bija maza vēlēšanu aktivitāte. Seši no desmit vēlēt tiesīgajiem izvēlējās nevēlēt. Tas nav kompliments politiskajām partijām un politiskajam procesam kā tādam. Tas liecina par apātiju, plaisu un neuzticību. Politiķi no savas puses šo sajūtu ir veicinājuši, klaji bezkaunīgi neturot solījumus un nepildot pat pašu pieņemtus likumus. Zema aktivitāte palielina nejaušību iespēju - marginālu politiķu izredzes dabūt savam kalibram neatbilstīgu ietekmi. Tā izlaiž politiķus, kuri to uzskata par zaļo gaismu, ka var darīt visu, kas iepatīkas, jo tauta neiet vēlēt, neinteresējas un neko neredz.
Zemu aktivitāti ietekmēja ne tikai visāda veida vilšanās, bet arī Covid-19. Vecāka gadagājuma cilvēki, arī tādi, kam ir kāda kaite, nevēlējās burzīties rindā pie urnas, jo viņiem koronavīruss var būt letāls.
No otras puses, novērtējot šos apstākļus, 40,6% aktivitāte nemaz nav slikti. Varēja būt arī mazāk.
Atstumtais krievs
Politikas process Latvijā ir nelāgā kārtā ieklīdis pagalam nepareizā šķērsielā, kurai galā ir strupceļš. Joprojām, 29 gadus pēc neatkarības atjaunošanas, neadekvāti liela nozīme ir etniskajam faktoram - partijas ir sagrupējušās nevis kreisajās un labējās, bet “krieviskajās” un “latviskajās”. Tagad “latviskie spēki” var svinēt skaisto uzvaru, taču pārmērīgajos priekos nav jāaizmirst, ka daudzi rīdzinieki jūtas dubultnospiesti - viņi uz ādas jūt visus tos pašus cenu, nodokļu, sodu un birokrātijas presingus, ko latviskais latvietis, bet vēl viņa īgnuma vairošanai nāk klāt tas, ka viņš ir krievs. Un savas etniskās izcelsmes dēļ viņš jūtas atstumts no lēmumu pieņemšanas, viņš neredz savu interešu pārstāvjus varas struktūrās, viņš jūt, ka viņu grib nevis integrēt, bet pārlatviskot. Cik tas objektīvi, cik ne, bet tā tas ir. Zinot, ka bezcerīgi ir gaidīt uz “Saskaņas” iekļūšanu valdībā, viņš vismaz redzēja, ka tā ir valdošā Rīgas domē. Tagad viņš ir vīlies visos - gan “Saskaņā”, gan Latvijas Krievu savienībā, kas pārāk padomiski krievijiska, ar “Jauno Saskaņu” viņu nepiešmauksi, arī “Alternatīvā” viņš neredzēja alternatīvu, “Latviskās” partijas viņu vispār neņēma vērā un neuzrunāja. Tāpēc viņš vēlēšanās palika mājās.
Jau tāpat pietiek visādu ķibeļu; vēl tikai trūka vairot cilvēkus, kas jūtas diskriminēti un klusu rūgst. Būtu labi, ja vinnējušās partijas neizmantotu savu varu vēl lielākai atstumtības un spiediena kultivēšanai.
Zaga, zog un zags
Vēlēšanu rezultāts ir lielā mērā likumsakarīgs - vecā vara bija pārāk ilgi valdījusi, un ļaudis vēlas pārmaiņas. “Saskaņa” laika gaitā sakrāja pārāk daudz skandālu, un arī uz savas ādas rīdzinieki sāka just, ka mazliet tā kā par daudz pārmaksā - par sabiedriskā transporta biļetēm, par namu apsaimniekošanas pakalpojumiem. Varētu teikt, ka “Saskaņa” un “Gods kalpot Rīgai” zaga. To gan var pateikt tikai tiesa. Vismaz pagaidām nav tādas lietas, kurā pašvaldības politisko kadru korupcija būtu pierādīta.
Bet būtu ļoti naivi iedomāties, ka “latviskās” partijas būs mazāk zaglīgas. Rausīs uz nebēdu - varbūt shēmas būs ne tādas pašas kā līdz šim, bet citādas. “Zagšanas koeficients” tām ir absolūti identisks vecajam sasaukumam un kāre pēc varas izmantošanas personīgajam labumam tāpat. Varbūt tikai uzzināsim mēs mazāk. Līdz šim KNAB un citas iestādes gadiem ilgi staigāja domes vadībai un viņu paziņām pa pēdām, noklausījās, izsekoja un kratīja. Tagad var būt tā, ka tik cītīgs operatīvais darbs vairs netiks veikts. Bet nu derētu gan!
Varbūt šoreiz bez netīrām spēlītēm?
Saprotams, ka uzvarētāji tūdaļ ķersies pie amatu dalīšanas. Skatoties uz vēlēšanu rezultātiem, var cerēt, ka šoreiz tradicionāli neglītās un ilgās plēšanās nebūs. “Attīstībai/Par!” un “Progresīvajiem” ir visvairāk mandātu un kandidāts mēra amatam Mārtiņš Staķis. Politiskajiem spēkiem, kuri jau strādā kopā valdībā, ir vairākums. Tur gan
var būt tā, ka Jaunā konservatīvā partija ar saviem četriem mandātiem uzvedīsies kā lielākā uzvarētāja un gribēs savai kājai nesamērīgi lielus zābakus.
Ir labi, ka uz domi atnāks daudz jaunu, enerģisku cilvēku, kuri no sirds vēlas darīt ko labu pilsētā. Taču ar pieredzi un zināšanām viņiem ir tā trūcīgāk. Vismaz sākumā var izrādīties, ka pacelt pilsētas saimniecības kanalizācijas vākus ir par smagu. Tikmēr starp vecā sasaukuma politiķiem ir tādi atkal ievēlēti deputāti, kuri, nakts vidū pamodināti, varēja pateikt, kura gada kurā datumā tiks remontēts ceļa segums Suņaburkšķu ielas 44. nama iekšpagalmā. Jaunajai varai būs kompetenta un spēcīga opozīcija.
Valdībai vairs nebūs jāgremdē galvaspilsēta
Premjers Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”) priecājās, ka tagad būšot laba sadarbība starp valdību un galvaspilsētas pašvaldību. Tas ir vienlaikus jauki un arī nav jauki. Viena pagale nedega - Rīgas un valdības nesadarbība laika gaitā sāka kļūt aizvien redzamāka. Taču tieši valdība, izmantojot savas augstāka varas plaukta pozīcijas, visādi centās diktēt un regulēt Rīgu, brīžiem arī tīši to slāpējot. Pats šermuļainākais varas darbs bija padzīt no Rīgas brīvostas valdes pašvaldības pārstāvjus. Tad nu tagad nekas vairs nebūs jāsmacē, un valdība ar galvaspilsētu gulēs vienā gultā un elpos vienā ritmā. Tas nebūtu slikti, tomēr agrāk cits citam vairāk skatījās uz pirkstiem, un vispār konkurence veicina attīstību…
Pagalam nelāgi būs, ja, veco varu nomainot, uz galvaspilsētu pārsviedīsies tā skarbi nežēlīgā sociālā bezatbildība, augstprātīgi saltā attieksme pret cilvēkiem, kas ir neaizsargāti. Pavasara kovidpanikas laikā daudzi redzēja, ka nav no valsts puses atbalsta. Bet nu jaunajai domei ir visas iespējas pagriezties ar seju pret rīdziniekiem, strādāt un dzīvot godam - var ņemt tīru lapu un sākt no sākuma.
