Gribētos pasludināt 2013. gada 21. novembrī Zolitūdē sabrukušajā "Maxima" veikalā bojā gājušos 54 cilvēkus par galējo cenu, ko Latvija samaksājusi, lai nekas tāds pie mums neatkārtotos vairs nekad.
2026. gada beigās vairs nav 2013. gadā pašsaprotamās pārliecības, ka Latvija ir uz nepārskatāmi ilgu laiku atpirkusies no kara. 2026. gads atstāj augusta vētras mācību, ka tehniskais progress pats par sevi apdraud cilvēkus kā vēl viena stihija kopā ar dabas stihijām, ja cilvēki neuzņemas lielas izmaksas un klapatas, lai visas šis stihijas savaldītu. 2026. gads dod laika distanci, kādā iespējams produktīvi lūkoties uz 2013. gada traģēdiju. Tā pietiekami gara, lai noplacinātu emocijas un dotu iespējas toreiz pieļauto kļūdu noskaidrošanai un izlabošanai, bet pietiekami īsa, lai stāstā par notikumu un tā mācībām nevajadzētu iekļaut daudzus un garus paskaidrojumiem par seniem laikiem, kad cilvēki dzīvojuši pavisam savādāk nekā tagad.
Ja Zolitūdes traģēdijas ietekmi uz Latvijas būvniecības nozari cenšas ielikt vienā teikumā, tad pietiek ar to, ka mazāk nekā gadu pēc traģēdijas - 2014. gada 1. oktobrī - savu pastāvēšanu sāka Būvniecības valsts kontroles birojs (BVKB) un lūk - nekas Zolitūdes traģēdijai līdzīgs Latvijā atkārtojies nav.
Plašākā izklāstā par to pašu pienākas atgādināt, ka tagadējais BVKB ieņem apmēram to pašu vietu, kādu kādreiz ieņēma Valsts būvinspekcija. Tā tika likvidēta 2009. gadā ar mērķi ietaupīt valsts naudu, kuras ekonomiskās krīzes brīdī valdībai bija gandrīz tikai tik, cik starptautiskās finanšu institūcijas aizdeva: "Būvinspekciju likvidēja 59 tūkstošu dēļ," "Neatkarīgā" jau bija izpētījusi 2013. gada 26. novembrī.

Aiznākamajā dienā pēc tam, 28. novembrī, "Neatkarīgā" uz pirmās lapas lika ziņu "Spiests aiziet" par taupības pasākumus personificējošā Ministri prezidenta Valda Dombrovska atkāpšanos no amata. Te jābrīdina no iespējamas kļūdas šo notikumu uztverē, it kā V. Dombrovskis būtu domājis līdz nākamā gada janvāra beigām, vai uzņemties vai neuzņemties atbildību par traģēdiju. Nē, viņam vēl pēc atkāpšanās nācās pildīt Ministru prezidenta pienākumus līdz 22. janvārim, līdz kamēr politiķi bija vienojušies par šo pienākumu nodošanu Laimdotai Straujumai.
Nākamais aiz V. Dombrovska politiskās atbildības hierarhijā bija ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, jo būvniecība Latvijā nav nozare ar atsevišķu pārstāvniecību valdībā. No valsts puses šo nozari uzrauga Ekonomikas ministrija un pārstāv ekonomikas ministrs. Jau norādītajā 26. novembra numurā "Neatkarīgā" kompromitēja arī viņu ar paša izteikumiem par saviem panākumiem Būvniecības likuma grozīšanā tā, ka "likums paredz vienkāršot būvniecības administratīvo procesu, atsakoties no daudzajiem starplēmumiem, lai paaugstinātu Latvijas reitingu Pasaules Bankas pētījumā "Doing Business" (mērķis?!), tādējādi būtiski uzlabojot uzņēmējdarbības vidi un piesaistot vietējos un ārvalstu investorus".
Pēc Zolitūdes traģēdijas viņam vieta Laimdotas Straujumas valdībā vairs neatradās, taču partijiskās piederības nomaiņa ļāva viņam 2018. gadā tikt ievēlētam Saeimā un tālāk Krišjāņa Kariņa pirmajā valdībā kā veselības ministram no 2021. gada janvāra līdz 2022. gada 14. decembrim, kad darbu sāka K. Kariņa otrā valdība. D. Pavļuta "veselīgā" ministrēšana iekrita kovidtrakumu laikā, kas izrādījās politiski neveselīgi. K. Kariņam politiskā kovida inkubācijas periods vilkās ilgāk un izpaudās drīz pēc viņa otrās valdības uzveidošanas, bet D. Pavļuts jau iepriekš bija tā savārdzis, ka ne viņš, ne viņa partija 2022. gadā Saeimā ievēlēta netika.
Tika cilāts arī tāds jautājums, cik lielā mērā par notikušo ir atbildīgs iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis. 27. novembrī "Neatkarīgā" sniedza viņa paša pieteikšanos, ka "mana politiskā atbildība ir rezultāts policijas izmeklēšanā un vainīgo noskaidrošanā. Kopā ar Valsts policijas priekšnieku mēs esam devuši solījumu, ka katrs vainīgais sēdīsies uz apsūdzētā sola un atbildēs par notikušo neatkarīgi no tā, vai tā būs bezdarbības vai nolaidības forma, vai apzināta rīcība. Ja šis solījums netiks turēts, tā būs mana politiskā atbildība."
R. Kozlovska solījums ir piepildījies šo vārdu burtiskajā nozīmē, ka bariņš cilvēku joprojām sēž uz apsūdzēto sola un sēdēs uz tā vēl gadiem ilgi. Nākamā tiesas sēde viņiem izsludināta 2027. gada 24. februārī. Tomēr jāšaubās, vai sabiedrība tik tiešām ir prasījusi cilvēku sēdināšanu uz apsūdzēto sola kā reālu, lai gan likumos neierakstītu sodu, ar kuru vainas izpirkšana beidzas. It kā vajadzētu būt tā, ka tiesa sašķiro apsūdzētos, kurš no viņiem vainīgs un kurš nevainīgs. Zolitūdes katastrofas dēļ apsūdzēto tiesāšana sākās 2015. gadā, un tās ievilkšanos izskaidro arī ar to, ka vispirms policija un tālāk prokuratūra nav cēlušas tiesai priekšā pierādījumus, pēc kuriem vadīties, lai notiesātu vai attaisnotu. Tiesnešiem savās domās, jo burtiskā nozīmē tas vairs nav iespējams, pašiem jārakņājas pa "Maxima" gruvešu kaudzi un jāmēģina saprast, kas gan tur varēja notikt.
Aizķeršanās ar Zolitūdes katastrofas izmeklēšanu un vēl citas Valsts policiju nedaiļojošas lietas tomēr neliedza R. Kozlovskim kaut ar pārtraukumiem pildīt iekšlietu ministra pienākumus no 2011. līdz 2026. gadam un nupat kā noslēgt ministra karjeru satiksmes ministra amatā.
Dažus mēnešus pirms R. Kozlovska kļūšanas par iekšlietu ministru Valsts policijas priekšnieka vietu bija ieņēmis Ints Ķuzis (1962-2022). "Neatkarīgās" reportāžās par notiekošo tūlīt pēc Zolitūdes katastrofas 25. novembra avīzē ir arī tāda frāze, ka "redzēju ģenerāli Intu Ķuzi ar asarām acīs". Tātad cilvēks par to un droši vien vēl citu iemeslu dēļ sakreņķējās, saslima, 2020. gadā atvaļinājās no dienesta policijā un nomira.
Zolitūdes katastrofas dēļ notikušās izmeklēšanas rezultāts pagaidām tāds, ka nākamā gada februārī uz Rīgas apgabaltiesu atkal tiks saukti būvinženieris Ivars Sergets, veikala projekta būvekspertīzes veicējs Andris Gulbis, būvfirmas "Re&Re" būvdarbu vadītājs Staņislavs Kumpiņš, būvuzraugs Mārtiņš Draudiņš un bijušais Rīgas pilsētas būvinspekcijas priekšnieka vietnieks Jānis Balodis.
Šie cilvēki jau gadiem ilgi sēdējuši uz apsūdzēto soliem gan rajona, gan apgabaltiesā, kur I. Sergetam notiesājošs, bet pārējiem - attaisnojošs spriedums. Augstākā tiesa ir atcēlusi Rīgas apgabaltiesas spriedumu un nosūtījusi lietu atkārtotais iztiesāšanai Rīgas apgabaltiesā, kurai tagad jāņem vērā Augstākās tiesas norādījumi. Augstākās tiesas ieskatā apgabaltiesa bez pamatojuma noraidījusi dažus no apsūdzības punktiem attiecībā uz I. Sergetu un nav argumentējusi, kāpēc tā noraida apsūdzību pamatojumu attiecībā uz visiem pārējiem.
Apsūdzēti un attaisnoti sabrukušās būves arhitekts Andris Kalinka, bijusī Rīgas pilsētas būvvaldes Projektu izvērtēšanas nodaļas vadītāja Marika Treija, bijusī būvinspekcijas priekšnieka vietniece Aija Meļņikova un SIA "Maxima Latvija" darbiniece Inna Šuvajeva.
Pat ja nosaukto apsūdzēto tiesāšana beigsies ar notiesājošu spriedumu, kurā nespēja iztiesāt lietu saprātīgā termiņā būs jāatzīst par sodu mīkstinošu apstākli, vainīgo sodīšanā nebūs bardzības. Nekāda superbardzība netika paredzēta pat tajā emociju uzplūdā, kāds bija pārņēmis cilvēkus pirmajās dienās pēc traģēdijas:

Sodīšanai piedāvātie grēkāzīši nav tādi, lai ar viņu virtuālajām, tikai ziņu telpā izlietajām asinīm "atdzertos tautas atriebes kāre". Valsts aparāts uzskata, ka apmierināt šo kāri vajag, tāpēc tiesāšanas process tiek turpināts, taču maz būs tādu, kas sapratīs ziņu par viņu sodīšanu tad, kad šī ziņa beidzot tiks sniegta. Vēl pēc gada, diviem vai trijiem cilvēki nebūs Zolitūdes traģēdiju aizmirsuši kopumā, bet šeit uzskaitīto cilvēku likteņu pavērsienus laidīs gar ausīm, lai nebūtu sev un apkārtējiem jāuzdod jautājums "'kas tie tādi?".
Ja notiesājošs spriedums būtu nācis kaut cik savlaicīgi, tad to vajadzēja vainagot būvfirmas SIA "Re&Re" valdes priekšsēdētāja, pirms 10-15 gadiem sabiedrībā pamanīta būvniecības nozares pārstāvja Aināra Pauniņa sodīšanai. 2014. gada 23. maijā "Dienas Bizness" publicēja viņa sniegto interviju ar vārdiem, ka viņš esot gatavs notiesājošam spriedumam. To viņš gaidīšot, atstājis "Re&Re" operatīvo vadīšanu un paliekot tikai "pie kompānijas stratēģijas", ko skaidrāk saukt par īpašumtiesībām uz uzņēmumu. Jaunākā ziņa par A. Pauniņu aģentūras LETA arhīvā ir datēta ar šā gada 4. novembri. Tajā ir atgādinājums par viņa īpašumtiesībām arī uz SIA "Rere meistari", kurai tiesa apstiprinājusi tiesiskās aizsardzības procesa pasākumu plānu.
Lietas būtība tāda, ka no "Re&Re", bet ne jau no I. Sergeta būtu iespējams kaut daļēji piedzīt piecus miljonus eiro, kādi figurē I. Sergetu notiesājošos spriedumos. Cerēsim, ka miljonu nav sasniegusi un pārsniegusi naudas summa, kādu valsts iztērējusi "Maxima" katastrofas izmeklēšanai un iztiesāšanai, bet tā noteikti ir liela summa. Tomēr brīvsolī palaisti gan būvuzņēmējs A. Pauniņš, gan būvniecības pasūtītājs Ričards Homburgs, gan telpu nomnieka "Maxima" vadītāji un īpašnieki. Ja gribētu, tad visus viņus varētu apsūdzēt nevis par vienkāršu, bet noziedzīgu vieglprātību, bet īstenībā alkatību, atverot tirdzniecībai veikala telpas ēkā, kuras būvdarbi vēl turpinājās pilnā sparā gan zem tirdzniecības zāles, kur būvēja autostāvvietu, gan virs tirdzniecības zāles, kur jumtu taisīja kā dobes tai zālei, kas aug.
Zolitūdes traģēdijas trīspadsmitā gadskārta pienākusi ar to, ka plānoto gaisa dārzu vietā Priedaines ielā 20A ir gandrīz nupat kā, 1. septembrī, atklāts Atceres dārzs. Piemiņas vieta izvietota 0,8 hektārus lielā laukumā, kur traģēdijā cietušie un bojāgājušo tuvinieki varēs netraucēti noturēt piemiņas brīžus un būt klusumā. Atceres dārza telpā brīvi izkārtotas 54 dažāda izmēra pulēta nerūsējoša tērauda spoguļvirsmas sfēras. Visa dārza teritorija veidota ar perimetrāliem apstādījumiem. Dārzu ieskauj piegulošais lineārais parks, kas savieno piemiņas vietu ar apkārtējo pilsētvidi un veido pāreju starp klusumu un ikdienas ritmu.
Te pārstāstīta piemiņas vietas veidotāju ideja, ar kādu viņi uzvarēja Rīgas domes izsludinātā piemiņas vietas ierīkošanas konkursā un guva iespēju šo ideju īstenot. Visi interesenti laipni gaidīti pārliecināties, kā izskatās divus miljonus eiro no Rīgas budžeta izmaksājušais dārzs pēc "ALPS ainavu darbnīcas", dizaina biroja "H2E" un konsultāciju aģentūras "Copywriter/Levelup" kopīgā projekta.
Atceres dārza pabeigšana ļāvusi gandrīz burtiskā nozīmē novilkt svītru starp traģēdijas un piemiņas vietu un pilsētu ar tās ikdienas dzīvi, kurā ietilpst arī tas, ko smalkā vārdā sauc par investīcijām.

Ir atsākušies būvdarbi ēkā, kas sākotnēji tika celta cieši blakus "Maxima" veikalam un tika turēta aizdomās par traģēdijas izraisīšanu, cik nu tā var sacīt par nedzīvu būtni. Proti, ka ēka ar savu svaru spieda aizvien dziļāk "Maxima" veikala ēkas pamatus un tik ļoti sašķobīja veikala ēku tā, ka pārrāva savienojumu vietas betona blokiem, no kuriem ēka celta.
Sabiedriskie aktīvisti ilgi un skaļi iebilda pret dzīvojamās ēkas pabeigšanu, taču 2019. gada oktobrī piekrita Rīgas pašvaldībai, ka godināt upuru piemiņu ar graustu nav tā labākā ideja. Īpašumtiesības uz ēku bija noformējusi Igaunijas "Coop Pank", t.i., banka, kas savulaik kreditējusi R. Homburgu un pieņēmusi viņa būvprojektu par kredīta nodrošinājumu. Banka kaut ar zaudējumiem tika vaļā no aizdomīgās ķīlas, ko atpircis Latvijas uzņēmums "PR20". Laiku starp 2019. un 2026. gadu aizpildīja gan kovidtrakumi, gan Rīgas domes iniciētās piemiņas vietas izveidošana, nodrošinot izcilu skatu pa logiem tiem, kuri ēkā dzīvos.
Lasi arī: