Ministru prezidents Andris Kulbergs sniedza kaut nelielu ieskatu tajos pasākumos, kuru izmantošanai jānovērš valsts pāriešana kreditoru pārvaldībā apmēram tādā veidā, kā tas 2008.–2009. gadā jau piedzīvots.
A. Kulbergs 10. novembrī uzstājās kopā nevis ar politiķiem, bet kopā ar valsts kontrolieri Edgaru Korčaginu un Latvijas Bankas prezidentu Mārtiņu Kazāku. Tādējādi viņš ne vien vārdos, bet arī darbos, kam šobrīd simboliska nozīme, apliecināja to, ka joprojām brīvas ir vietas politiķiem, ar kuriem kopā veidot Latvijas nākamo valdošo koalīciju un valdību. Pat ja valdībā tiek iekļauti nozaru profesionāļi bez partijiskās piederības, viņiem ir nepieciešama 51 Saeimas deputāta izteikta uzticība. Tātad vajadzīgi vēl vismaz 10 Saeimas deputāti, kuri balsotu par A. Kulberga valdību kopā ar paša A. Kulberga vadīto “Apvienoto sarakstu" (AS), kas 15. Saeimas vēlēšanās izcīnījis 41 deputāta vietu. Tāds deputātu skaits ir neapstrīdams arguments, kāpēc Valsts prezidents oficiāli pilnvarojis A. Kulbergu veidot Latvijas nākamo valdību.
Mēnesi pēc vēlēšanām ievēlēto partiju frakciju šķelšanās nav notikusi, tāpēc vajadzīgās 10 deputātu balsis koalīcija var iegūt, ja AS pievienosies vai nu “Latvija pirmajā vietā” (LPV) ar 17 deputātiem, vai Nacionālā apvienība (NA) ar 10 deputātiem, vai “Progresīvie” arī ar 10 deputātiem. Nav izslēgta plašāka koalīcija, apvienojoties ne diviem, bet trijiem politiskajiem spēkiem no šeit nosauktajiem vai iekļaujot koalīcijas veidošanas aritmētikā arī septiņus “Jaunās vienotības” deputātus, kuru skaits tagadējā deputātu balsu sadalījumā nav pietiekams, lai izšķirtu kāda koalīcijas varianta izveidošanu vai neizveidošanu.
10. novembrī A. Kulbergs formulēja tādu nosacījumu partijas vai partiju iekļūšanai viņa vadītajā koalīcijā, ka šīm partijām jābūt spējīgām atsaukt savus priekšvēlēšanu solījumus, ar kādiem tās iekļuvušas 15. Saeimā. A. Kulbergs pamatoja sīki un smalki, kāpēc tas jādara. E. Korčagina un M. Kazāka līdzdalība kalpoja par apliecinājumu, ka A. Kulbergs izklāsta reālus faktus par Latvijas ekonomiku un finansēm, nevis ir izdomājis, kā nodarīt pāri politiskajiem konkurentiem, piespiežot tos atteikties no priekšvēlēšanu solījumiem. Pilnīgi skaidrs, ka AS un A. Kulbergs personīgi šajā situācijā ir daudz apdraudētāks nekā jebkura partija un tās politiķi, kas pievienosies koalīcijai, kurā tik nospiedoša AS dominance gan pēc Saeimas deputātu skaita, gan pēc sabiedrības uzticības, kādu pagaidām bauda A. Kulbergs.
A. Kulbergam nākas uzņemties slikto ziņu vēstneša lomu gan attiecībā uz pagātni, gan attiecībā uz nākotni. To nav iespējams racionāli izskaitļot, kurā brīdī patiesības teikšana, ko sabiedrība uztver labvēlīgi un uz brīdi pat ar gavilēm, var tālāk tikt uztverta kā lamāšanās un nomelnošana. Cilvēki vienmēr atradīs argumentus, kāpēc viņi pelnījuši labi dzīvi kaut uz valsts parāda pieauguma rēķina. Piekrišana tam, ka valsts parāda pieaugums ir slikts un ka tā tālākais pieaugums draud ar ļaunām sekām, nebūt nenozīmē cilvēku gatavību atteikties no savām prasījuma tiesībām pret valsti, pat ja šīs tiesības eksistē vairāk cilvēku iedomās nekā juridiski spēkā esošos dokumentos.
Nav apgāžams A. Kulberga vēstījums, ka iepriekšējās Saeimas laikā un vēl senāk pieņemti lēmumi, kas uzliek valstij saistības, bet neparedz to finansēšanas avotus. Ir nostiprinājusies pārvaldes tehnoloģija, kā to sabiedrības grupu sašutums, kuru prasības tomēr nav iespējams ietvert katra nākamā gada budžetā, tiek slāpēts ar solījumiem piešķirt tām naudu vēlāk, bet vairāk. Jo ilgāk prasību izpilde tiek novilcināta, jo vairāk pienākas solīt tālākā nākotnē. Tādējādi valsts budžets iegūts savdabīgas parādu piramīdas pazīmes ar neizbēgamu likteni agrāk vai vēlāk sagāzties. Turklāt solīšana notiek ne tikai sēdēs un sanāksmēs, darba grupās un publiskos mītiņos, bet daudzgadu budžeta plānošanā, kas arī ir Saeimas balsojuma līmenī pacelta procedūra. Savu 15. Saeimas vēlēšanu kampaņu AS un A. Kulbergs balstīja uz to, ka solījumu piramīdas apgāšana pašiem būs mazāk sāpīga nekā stihiska apgāšanās, pēc kuras mēs kļūsim atkarīgi no tādu glābēju žēlastības, kas ieradušies no ārzemēm. Šāda glābšana jau tika piedzīvota 2008.-2009. gadā.
15. Saeimas vēlētāji ir piekrituši, ka Latvijas budžeta glābšanas operācija vai pat operācijas jāveic mums pašiem. Ja runā šādās metaforās, tad ar paskaidrojumu, ka operācija būs bez narkozes, jo operācijas jēga taču ir naudas taupīšana. Tieši tāpēc šī operācija līdz šim ir atlikta, atlikta un atlikta, ka pacients, t.i., Latvija, nevar atļauties samaksāt vēl arī par narkozi, kas patiešām ir ļoti liels izdevumu postenis mūsdienu medicīnā.
Pārejot no metaforām uz skaitļiem, A. Kulberga iecere izsakāma ar nodomu valsts budžeta izdevumos 15. Saeimas pilnvaru četros gados ietaupīt 2,9 miljardus eiro, tajā skaitā sākot ar 875 miljoniem eiro 2027. gadā.
Taupības pasākumu pirmā sadaļa paredz izdevumu samazināšanu valsts pārvaldes iestādēs. Savukārt šīs samazināšanas pasākumu pirmajā pozīcijā amata vietu skaita samazināšana valsts pārvaldē. Tālāk seko solījumi centralizēt valsts iepirkumus standartizējamām precēm apvienot valsts iestāžu administrēšanas pakalpojumus. Tas došot, t.i., atstāšot Valsts kasē ap 270 miljoniem eiro gadā un līdz 900 miljoniem eiro plānošanas periodā, tātad nākamajos četros gados.
Tiktāl viss būtu labi - publika par to gavilēs, bet tieši pēc A. Kulberga uzstāšanās pie Ministru kabineta ēkas pienāca varbūt pat vairāki tūkstoši dalībnieku protesta akcijā "Kultūra (iz)dzīvo", prasot algu paaugstināšanu attiecīgās nozares iestāžu darbiniekiem. A. Kulbergs viņus laipni uzņēma ar vārdiem, ka kultūra esot tikpat būtiska kā veselība, izglītība vai aizsardzība. Saskaņot A. Kulberga sacīto par valsts izdevumu samazināšanu un kultūras nozares uzturēšanu ir iespējams, jo Operas koris u.tml. nav ierēdņi, taču to pašu sacīs arī visi nākamie protestētāji ar skolotājiem un mediķiem priekšgalā.
Mediķi jau nu noteikti izpaudīsies, jo slimnīcu reformēšana piesaukta kā piemērs citā darbības virzienā "Nozaru reformas", kas ļaušot četros gados ietaupīt kopā 650 miljonus eiro. Šajā paša sadaļā arī slimošanas un invaliditātes pabalstu samazināšana.
Vēl citā sadaļā "Noteikumi: segums un disciplīna" paredzēts četros gados ietaupīt 370 miljonus eiro. Pretdarbība šādiem nodomiem nenotika ar publisku mītiņu, bet ar ministriju līmeņa paziņojumu birumu aģentūras LETA arhīvā vienas minūtes intervālā plkst. 15.53: 1) "Veselības ministrija neatteiksies no plānotajiem un sāktajiem iepirkumiem"; 2) "Lielāko daļu iepirkumu Izglītības un zinātnes ministrijas resorā vērtē kā nepieciešamus vai kritiskus"; 3) "Klimata un enerģētikas ministrijas izvērtējumā nav identificēti iepirkumi, kurus būtu nepieciešams pārtraukt vai atlikt".
Tātad - nekādu izdevumu samazinājumu valsts iestādēs vismaz tur, kur izdevumi ir lieli. Var jau cerēt, ka tas tikai līdz brīdim, kamēr šajās ministrijās vēl nav iegājuši A. Kulberga nākamās valdības ministri. Pēc tam ministrijas sāks informēt par to, kā tās samazina savus izdevumus gan ar darbinieku, gan ar iepirkumu skaita samazināšanu. Prasība attaisnot šādas cerības pietiekami labi izskaidro to, kāpēc šādi ministri vēl nav atradušies ne partijiskā, ne personālā līmenī.
