Dabasgāzes biržas cenas pacelšanās virs 100 eiro par megavatstundu (MWh) fiksē apkures un elektrības cenu celšanos vismaz uz visu 2026./2027. gada ziemu un kārtējo inflācijas lēcienu, kas nodarīs neatgriezeniskus zaudējumus cilvēku vairākuma ieņēmumiem un uzkrājumiem.
Dabasgāzes cena Eiropas TTF ("Title Transfer Facility") biržā virs 100 eiro/MWh pacēlās 28. oktobrī. Fakts ievērības cienīgs, pat ja gāzes cenas maksimums todien pārsniedza 100 eiro tikai par 28 eirocentiem. Cenu kāpuma turpinājums atdūrās pret 103,96 eiro/MWh 30. oktobrī un piedzīvoja korekciju, noslīdot zem 100 eiro robežlīnijas. Vakar, 3. novembrī cenas svārstījās vienai tirdzniecības dienai neparasti plašā amplitūdā starp gandrīz 100 eiro (99,38) un uz mirkli pat zem 90 eiro (87,14).
Tagad sasniegtais svārstību koridors ir trīsreiz augstākā līmenī, nekā bija tieši pirms gada ar svārstībām starp 31,12 un 31,20 eiro/MWh. Energonesēja cenas trīskāršošanās nenozīmē arī enerģijas - elektrības un siltuma - cenu trīskāršošanos. Tomēr arī to pieaugums caurmērā tikai par 1/3 daļu, ar ko savu atskaitīšanos par gatavību tagadējai apkures sezonai iesāka "Rīgas siltums", ir vairāk vēlamība nekā pārliecība, ka augstāk šīs cenas necelsies. Pagaidām visi zināmie faktori darbojas cenu celšanās virzienā. Runa nav tikai par siltuma un elektrības cenām, bet par kopējo cenu līmeni. Pirmajā brīdī tas šķiet pat neticami, ka inflāciju izraisa ne tikai energonesēju cenu paaugstināšanās, bet arī pazemināšanās, ja pazemināšanās tiek sasniegta ar ekonomikas panīkuma palīdzību.
Dabasgāzes un jebkuru citu energonesēju cenu lēciena cēlonis ir Amerikas Savienoto Valstu un konkrēti ASV prezidenta Donalda Trampa lēmums sākt karu ar Irānu. Šis karš ir izvērties par naftas un gāzes ieguves lauku un iekārtu izpostīšanu, eksporta ostu un kuģu ceļu bloķēšanu. Kopš kara sākuma šā gada 27. februārī dabasgāzes cena Eiropas biržā pāris dienu laikā uzlēca no 31,59 eiro/MWh līdz 54,29 eiro/MWh. Pēc 50 eiro robežlīnijas pārsniegšanas sekoja cenu korekcija apmēram tāpat kā nupat, kad cena pārsniedza 100 eiro robežlīniju. Kopš tā laika notikusī cenas dubultošanās apliecina iemeslus, lai cenu celšanās turpinātos.
Pirmkārt, ir iztērētas gāzes un to aizvietot spējīgu energoresursu rezerves. Attiecībā tieši uz dabasgāzi ļoti izteiksmīgus piemērus rāda dati, kas pieejami par Vāciju un par Latviju. No Vācijas gāzes krātuvju ietilpības, kas enerģijas izteiksmē atbilst 247 teravatstundām (TWh), piepildījums šogad ir 62% atšķirībā no 88%, kāds tas bijis vidēji pēdējos piecos gados apkures sezonas sākumā. Inčukalna dabasgāzes krātuves piepildījums procentuālā izteiksmē ir vēl mazāks: krātuves jauda ir 24,4 TWh, bet aizpildījums ir puse no šī apjoma.
Otrkārt, tikai ar nākamā gada janvāri Eiropas Savienība apņēmusies pilnībā pārtraukt sašķidrinātās dabasgāzes importu no Krievijas. Tāds lēmums nāk no laikiem, kas enerģētikas tirgū tagad jau ir aizlaiki. Tātad no laikiem pirms 2026. gada 27. februāra. Termiņš Krievijas sašķidrinātās gāzes importa izbeigšanai izrietēja no aprēķiniem, kad tiks pabeigta Krievijas gāzes pilnīga aizvietošana ar ASV un Tuvo Austrumu, konkrēti ar Kataras gāzi.
Šie aprēķini tika veikti tad, kad nebija ne ziņas, ne miņas par ASV uzbrukumu Irānai un tās atbildi, ik pa laikam nobloķējot tankkuģiem un gāzvedējiem ceļu cauri Hormuza jūras šaurumam. Pašlaik cauri tam izdodas izdabūt tikai apmēram ceturto daļu no tā sašķidrinātās dabasgāzes apjoma, kādu Katara eksportēja pirms kara.
Eiropai jārēķinās ar to, ka uz šo pašu dabasgāzi pretendē arī Ķīna, Dienvidkoreja un vēl citas maksātspējīgas valstis. Kamēr Ukrainā un Persijas līcī karo vārda burtiskajā nozīmē, maksātspējīgie pircēji karo par gāzi ar naudas piedāvājumiem.
Tagad, kad dabasgāzes cena biržā atzīmējusies virs 100 eiro/MWh, viegli izteikt pārmetumus gan dabasgāzes rūpnieciskajiem patērētājiem, gan vairumtirgotājiem, gan valstīm, ka nav izveidoti uzkrājumi dabasgāzei par 50, 60, 70 un kaut vai par 90 eiro/MWh. Taču šādi pārmetumi varbūt nemaz nav pamatoti.
Proti, varbūt tikai tāpēc dabasgāzes cena līdz šim ir kāpusi mēreni (ja trīskāršošanās ir mērenība attiecībā pret desmitkāršošanos), ka dabasgāzes pircēji vairījušies radīt ažiotāžas pieprasījumu, kas 2022. gada 22. augustā uzdzina dabasgāzes cenu līdz 339,20 eiro/MWh. Tajā brīdī pircējiem praktiski pat vienas dienas laikā nācās atskurbt, ka šādā stilā viņi sagraus ekonomiku, nevis nodrošinās apkures sezonu. Ne pāris dienu, bet pāris mēnešu laikā cenas nokrita līdz tagadējam līmenim mazliet zem 100 eiro/MWh, atstājot aiz sevis daudz dārgākas gāzes uzkrājumus, kuru izveidošanai iztērēto naudu nācās atgūt vai nu uzreiz ar 2022./2023. gada apkures sezonas siltuma un elektrības cenām, vai ilgākā laika periodā ar atbildēm uz āķīgiem jautājumiem, kāpēc gan notiek tā, ka energonesēju cenas jau ir zemas, bet enerģijas cenas vēl ir augstas.
Lai izvairītos no jau piedzīvotajām nepatikšanām, dabasgāzes pircēji riskē ar savādākām, bet tikpat lielām nepatikšanām, ja ziema ar aukstumu, vētrām vai vēl citiem apstākļiem prasīs sadzīves un ražošanas uzturēšanai lielāku enerģijas daudzumu, nekā ielikts dabasgāzes krātuvēs. To tikai pēc tagadējās apkures sezonas beigām varēs pateikt, cik pareizi vai aplami bija šādi riskēt.
Sākot karu ar Irānu, ASV (Tramps) nevarēja neparedzēt naftas un gāzes cenu celšanos, kas šķiet ticamāks D. Trampa mērķis nekā Irānas sakaušana. Var domāt dažādi par proporcijām, kādās D. Trampa atsaucību enerģētikas darboņiem noteica prasta korupcija un nozares žēlabas, ka pārāk zemās naftas un gāzes cenas nedod nozarei līdzekļus jaunu atradņu apgūšanai. Tādējādi tiekot apdraudēta ne vien konkrētu uzņēmumu un enerģētikas nozares, bet pasaules saimniecības stabilitāte.
Tāpat savs labums no jebkuru cenu celšanās ir jebkuriem parādniekiem ar pensiju piramīdu apsaimniekotājiem priekšgalā un arī valstīm, kam inflācija vizuāli aizlāpa caurumus budžetos. Taču jau nākamajā mirklī inflācija izsit budžetos vēl lielāku robu, lai valstis nosegtu vismaz savu pārvaldes aparātu uzturēšanas pieaugošas izmaksas.
Energoresursu cenu celšanās ir uzvilkusi eirozonas 12 mēnešu inflāciju līdz 3,8%, kas būtiski pārsniedz par labu atzīto 2% inflāciju. Mazāk saprotams, ka inflāciju var paātrināt arī energoresursu cenu pazemināšana caur to patēriņa samazināšanu, kas izraisa preču vai pakalpojumu iztrūkumu. Dabasgāzes sadaļā visuzskatāmāk ir saistīt šīs izejvielas cenu pieaugumu ar amonjaka, t.i., minerālmēslu ražošanas samazināšanos, kas paraus pārtikas produktu daudzumu uz leju un spiedīs to cenas uz augšu.
Inflācijas nodarītie zaudējumi un sniegtie ieguvumi tiek līdzsvaroti ar aizvien drakoniskākiem pasākumiem vienu dienu inflācijas slāpēšanas, bet otru dienu - uzkurināšanas virzienā. Īstais karš ir visu šo pasākumu noliktava, ko kuras paņemt to, kas kuru dienu vajadzīgs.
Energoresursu iztrūkumam atbilstošas cenas un vēl jo vairāk šo cenu celšanās tendences pavērušas ceļu D. Trampa idejai it kā ne atcelt, bet toties pilnīgi apiet aizliegumu pirkt dabasgāzi no Krievijas. Arī Latvijā jau atreferēts caur "The Wall Street Journal" izteiktais piedāvājums Eiropas Savienības valstīm pirkt Krievijas dabasgāzi ar ASV starpniecību. Tādā gadījumā ES nebūtu jāmaina pat neviens burts pret Krieviju noteiktajās sankciju paketēs. Šādā veidā pasaules tirgū iedabūtai dabasgāzei vajadzētu ja ne pazemināt, tad stabilizēt tās cenu un novērst uzmanību no tā, ka D. Trampa militārā avantūra Irānā nebūt nenotiek tā, kā viņš sākotnēji solīja un, visticamāk, kā bija ieplānojis. Proti, bija ieplānojis sagādāt virspeļņu viņam draudzīgiem uzņēmējiem naftas un gāzes nozarē, taču cenu celšanās ir izgājusi ārpus kontroles.
D. Trampa piedāvājums izrotāts ar tādiem labumiem, ka Krievijas gāzi uz Eiropu sūknēs pa cauruļvadiem caur Ukrainu, kurai solīta nauda par šāda pakalpojuma sniegšanu.
Skaitītos, ka Ukraina apkalpo ne Krieviju, bet ASV kā ASV pierakstītus uzņēmumus, kuri nopirkuši Krievijas gāzi Krievijā, lai Ukrainā tā ienāktu jau kā ASV gāze. Uz mata tāda pati shēma jau darbojas, vedot ASV uzpirktus Krievijas graudus cauri Latvijai. D. Trampa plānam arī tāds dekoratīvs elements, ka paliktu spēkā gan ES, gan ASV deklarācijas par sankcijām pret Krievijas energoresursu pārdošanu, lai Krievija nevarētu finansēt karu Ukrainā. Krievijai gāze būtu jāpiegādā vispirms, bet nauda jāsaņem pēc tam, kad tā pakavējusies depozītā līdz pamieram ar Ukrainu vai vēl kādu citu D. Trampa izvirzītu nosacījumu izpildei. Tātad bez nekādiem iepriekš zināmiem, saprotamiem un pārbaudāmiem nosacījumiem, kad Krievija naudu dabūs vai nedabūs.
D. Trampa piedāvājuma pieņemšana izskatītos pēc apstiprinājuma teicienam, kāds tiek piedēvēts Krievijas pirmajam komunistu diktatoram Ļeņinam, ka kapitālistu peļņas kāre likšot viņiem pārdot komunistiem virves, kurās šos kapitālistus pakārt.
Skaitās, ka Padomju Savienības pastāvēšanas laikā ir publicēti visi vārdi, kas ar Ļeņina roku rakstīti arī kā tikai uzmetumi, piezīmes, konspekti, rezolūcijas vai jebkas cits. Tomēr nav starp tiem nekā atbilstoša Ļeņinam piedēvētajam teicienam par biznesu ar karātavu virvēm. Laika gaitā pretstatījums starp komunistiem un kapitālistiem pārformulēts par pretstatu starp civilizācijām, kultūrām, nācijām un vienkārši starp tautām. Kapitālistiem atņemtas pirmtiesības uz alkatību, jo pārāk daudz sakrājies zinātniski aprakstītu piemēru šīs īpašības izplatībai visās šķirās neatkarīgi no dažādajām versijām par sabiedrības šķirisko dalījumu. Tāpēc nākas atgriezties pie vispārīgākām, ne tieši uz uzņēmējiem mērķētām, bet visiem derīgām pamācībām kā latviešu sakāmvārdā "dari ko darīdams, apdomā galu".
Šādi vārdi no paaudzes uz paaudzi ceļo tāpēc, ka cilvēki tos nebūt neievēro: "Katrs pats savas nelaimes kalējs" u.tml. Tajā skaitā Krievijas dabasgāzes pirkšanas atsākšana nebūtu nekas tāds, kas apvērstu priekšstatus par cilvēkiem vispār un eiropiešiem jo sevišķi.
