Kamēr Latvija turpina dāvināt starptautiskajiem finanšu spekulantiem gandrīz miljardu eiro gadā, vairākās valstīs gatavojas atņemt šiem spekulantiem viņu ieguldījumus nekustamo īpašumu mājokļu segmentā.
Pēdējo pāris nedēļu notikumi tieši Berlīnē un Madridē aktualizē to, ka ne Latvijas pensiju fondu pārvaldniekiem, ne Latvijas valstij nav nekādu tiesību un iespēju noturēt drošībā to Latvijas sociālā nodokļa maksātāju naudas daļu, ko Latvija kopš 2001. gada atdevusi un turpina atdot starptautiskajiem finanšu spekulantiem. Viņi ņem naudu pret solījumiem ieguldīt šo naudu pensiju otrā līmeņa uzkrājumu veidošanai. Šāda pa pasauli klīstoša nauda rada lielu kārdinājumu šo naudu pievākt. Politiķi var pieņemt likumus, lēmumus vai noteikumus, ar kuriem atņemt ārzemju spekulantiem un atdot savai tautai jebko - mājokļus, maksas autoceļus, enerģētikas vai ūdensapgādes uzņēmumus u. tml. objektus, kas tiek reklamēti kā drošu un ienesīgu ieguldījumu vietas, no kādām neierobežotā ilgumā un daudzumā nākšot nauda nākotnes pensiju izmaksāšanai.
Jo svarīgāki ir spekulantu savāktie objekti, jo grandiozāka popularitāte tiem politiķiem, kuri atņems šādus objektus. Tikai uz laiku finanšu spekulantiem izdodas leģitimēt savas īpašumtiesības ar to, ka viņi taču paši sevi sauc nevis par spekulantiem, bet par investoriem. Jā, protams, investīciju nacionalizācija mēdz uz laiciņu atbaidīt nākamos investorus no kādas vietas. Taču tāda aizsardzība darbojas tikai treknos laikos. Badīgos laikos politiķi grābj, ko var sagrābt, lai noturētos pie varas vai lai iegūtu varu. Tieši patlaban Spānijas galvaspilsētā Madridē valsts valdība un parlaments nodarbojas ar īres dzīvokļu īpašumtiesību faktisko nacionalizāciju, atņemot izīrētājiem tiesības noteikt īres cenas un citus nosacījumus.
Savukārt Vācijas galvaspilsētā Berlīnē nupat notikušajās pašvaldību vēlēšanās uzvarējusi partija, kuras galvenais priekšvēlēšanu solījums bija nacionalizēt vairākus simtus tūkstošu īres dzīvokļu, lai tajos varētu ielaist iemītniekus, kuri nav spējīgi maksāt tagadējās īres cenas.
Partijas "Die Linke" ("Kreisie") uzvaru Berlīnē sekmējis arī tas, ka uz Berlīni konsultēt savus domubiedrus bija atsteigušies vēlēšanu speciālisti no Ņujorkas. Tātad cilvēki no Ņujorkas mēra Zorāna Kvames Mamdani aprindām. Savā tagadējā amatā viņš strādā kopš šā gada 1. janvāra pēc tam, kad bija pagājušā gada nogalē uzvarējis vēlēšanās ar solījumiem pārdalīt daudzus labumus par labu Ņujorkas trūkumcietējiem.
Ņujorka Latvijas pensiju fondu kontekstā ievērojama ar savām fondu biržām kā galvenajiem aprites punktiem naudai, ko finanšu spekulantiem izdodas savākt (izmānīt) no visas pasaules. Liela daļa šīs naudas tiek izmānīta tāpat kā no Latvijas - ar solījumiem šo naudu ieguldīt. Reāli kaut cik drošu un ienesīgu ieguldījumu vietu pasaulē daudz mazāk nekā ieguldāmās naudas, tāpēc spekulanti šķaidās ar šo naudu, mētājot to no viena fonda uz nākamo fondu un maksājot paši sev algās miljoniem ASV dolāru (tas pats eiro ekvivalentā).
It kā jau labi, ka viņi ar šo naudu arī dalās, pērkot zeķi par 100 dolāriem un pildspalvu par 1 000 dolāriem, bet šādā naudas kustībā nevar iekļauties visi daudzmiljonu pilsētas Ņujorkas iedzīvotāji. Sociālā spriedze nevis samazinās, bet tiek kāpināta, jo daudzu preču un pakalpojumu cenas tiek celtas atbilstoši tam, cik daudz naudas ienāk finanšu piramīdās, bet ne atbilstoši algām, kādas var nopelnīt ārpus piramīdu būvēšanas palikušie pilsētnieki. Viņu dusmas, izmisums utt. ir skaidrojums Mamdani ievēlēšanai.
No daudziem skatpunktiem politnekorekta personāža ievēlēšanu var traktēt gan kā drošības vārsta iedarbināšanu sašutuma tvaika nolaišanai, gan kā sākumpunktu tādai īpašumu pārdalīšanai Ņujorkā, kādas mēdz izvērsties par bagātnieku fizisku iznīcināšanu. Latvijas topošajiem pensionāriem no tā var celties prieciņš, ka spekulanti saņems īstu sodu par pensiju ieguldījumu naudas izblēdīšanu un zaudēšanu.
Pensiju piramīdu pastāvēšanas formula ir veidota tā, lai fondi spētu nomināli norēķināties ar saviem klientiem, atdodot tiem naudu, kas gadu desmitu gaitā zaudējusi visu savu vērtību inflācijas dēļ, bet jautrāk tomēr, ja fondus vēl arī speciāli izputina ar fondu ieguldījumu nacionalizāciju un pensiju piramīdu blēžu sodīšanu.
Tuvāk mājokļu īpašumos veikto ieguldījumu nacionalizācijai nonākusi Madride. Tāpat kā lavīnu kalnos var iekustināt viens akmentiņš, tā īres dzīvokļu nacionalizāciju iekustināja vienas īrnieces izlikšana no dzīvokļa tāpēc, ka viņa nespēja samaksāt īri, kādu bija noteicis viņas dzīvokļa izīrēšanas tiesības nopirkušais nekustamo īpašumu apsaimniekošanas fonds. 25. septembrī "Neatkarīgā" jau aprakstīja un videomateriālā parādīja, kā "policija izliek sirmgalvi uz ielas un sastopas ar iedzīvotāju niknumu".
Kopš tā laika šis gadījums palicis visu pasaules plašsaziņas līdzekļu redzes lokā. To nodrošinājuši protestētāji, kuru skaits, vismaz pēc viņu pašu sniegtajām ziņām, sniedzoties simtos tūkstošu. Daudzos foto un videoattēlos tiek rādītas Spānijas pilsētu ielas un laukumi, kas piepildīti ar cilvēkiem, kuru pulcēšanās mērķis nepārprotami ir paust atbalstu no dzīvokļa izliktajai 87 gadus vecajai Marikarmenai Abašalai (Maricarmen Abascal).
Konkrētajā gadījumā ļaužu protestu ir iespējams izskaidrot ar ļoti pārliecinošiem skaitļiem.
Pirmkārt, viņu izlika no dzīvokļa, kurā viņa pavadījusi 70 gadus. Ievākusies viņa dzīvoklī gandrīz vēl bērnībā un pēc vecāku nāves pārņēmusi viņu dzīvokļa īres līgumu. Šo līgumu, t.i., īres maksas apmēru izīrēšanas tiesības pārņēmušais ieguldījumu fonds lauzis ar tiesas spriedumu, ka šāda pārņemšana neesot likumīga.
Otrkārt, fonds pieprasījis īres maksu, kādu Marikarmena tiešām nespēj samaksāt. Viņas pensija ir 1 350 eiro mēnesī. Īres maksa bijusi 500 eiro mēnesī, bet fonds prasījis 2 650 eiro mēnesī un bijis gatavs piekāpties līdz 1 650 eiro mēnesī.
Konkrētais gadījums tieši tāpēc, ka tas ir tipisks gadījums, izraisīja tādu protestu vētru, ka protestētāji uzvarēja. Viens, ka Marikarmena ielaista atpakaļ dzīvoklī, neatklājot īres tagadējos noteikumus. Otrs, ka Spānijas valdība pagājušajā nedēļā pieņēma tādus likumu grozījumus, kas paredz terminēto īres līgumu pagarināšanu un moratoriju līdz 2030. gadam izlikšanai no mājokļiem. Šajā pašā piegājienā aizliegts uzpirkt mājokļus “spekulatīviem” (it kā kāds uzpircējs būtu reģistrējies par spekulantu) investīciju fondiem un dzīvokļu izīrēšana tūristiem “stingri” (tāpat kā imigrācija Latvijā) ierobežota.
Likumu grozījumi reāli nozīmē to, ka fondu un ne tikai fondu tiesību ierobežojumi rīkoties ar saviem īpašumiem kļūst par gandrīz to pašu, kas būtu šo īpašumu nacionalizācija. Tāds pavērsiens netiek viennozīmīgi apsveikts.
Šonedēļ valdībai būs smagi jācīnās, lai likumu grozījumus virzītu parlamentā, kur valdībai nav vairākuma. Pret likuma grozījumiem uzstājas Madrides pašvaldība. Pamatojums tāds, ka īpašumtiesību un uzņēmējdarbības ierobežojumi pie laba gala nenovedīs, kā to apliecina visi eksperimenti ar sociālisma celtniecību.
Spāņiem zināmajā telpā to visuzskatāmāk apliecina attēli vai tieša pieredze Kubas galvaspilsētā Havanā, kur tagad jau par pilnīgiem graustiem pārvērtušies savulaik plantatoru vajadzībām celtie greznie nami. Pēc Fidela Kastro paveiktā valsts apvērsuma (1959) tie tika atdoti apdzīvošanai tā, kā to tagad grib izdarīt Madridē un Berlīnē.
Pēc vēlētāju skaita divām Latvijām atbilstošajā Berlīnes pašvaldībā vēlēšanās uzvarēja "Kreisie" ar turcieti Elifu Eralfu priekšgalā. Pēc uzvaras sasauktā Berlīnes "Kreiso" ārkārtas kongresa dalībniekus viņa uzrunāja turku valodā. Te vēlreiz jānosauc Zorāns Kvame Mamdani. Tiešām smieklīgi, ja kāds tic šādas kompānijas vēlmei norēķināties ar baltās rases jeb kristiešu vecīšiem, ka viņi taču esot savulaik kaut ko ieguldījuši un ka viņiem tāpēc pienākoties cilvēcīgas vecumdienas.
Berlīne no Ņujorkas atšķiras ar to, ka pilsētas galvas vēlēšanas Berlīnē nav tiešas. E. Eralfa ir uzvarējusi vēlēšanās, iegūstot lielāku skaitu deputātu vietu nekā citas partijas, bet tomēr ne vairāk pa pusi no Berlīnes deputātu kopskaita. Lai pārņemtu pilsētas izpildvaru, viņai vēl jāizveido koalīcija ar citām partijām, kurām nav milzīgas degsmes uzņemties līdzatbildību par to, lai “Kreisie” varētu izpildīt savus priekšvēlēšanu solījumus. Situācija Spānijā un Vācijā līdzīga kā spoguļattēlā, jo Vācijā valdība ir tā, kas cenšas pārliecināt vietējo sabiedrību un pasauli, ka nacionalizācija nav Vācijas dienas kārtībā.
Arī “Kreisie” cenšas dzīvokļu nacionalizāciju iegrozīt tā, lai tā satrauktu mazāku sabiedrības daļu. Lai dzīvo mierīgi namīpašnieku biedrības un uzņēmumi, kas apsaimnieko mazāk nekā 3 000 dzīvokļu katrs. Nacionalizācija skaršot tikai pašus lielākos un tikai tos izīrētājus, kuri kotē akcijas biržā. Birža ir lamuvārds jeb apliecinājums, ka uzņēmuma darbība vērsta nevis uz sabiedrības interešu ievērošanu, bet uz akcionāru peļņu.
Par galveno grēkāzi izvēlēts lielākais, apmēram 530 tūkstošus dzīvokļu pārvaldošais īres dzīvokļu apsaimniekošanas uzņēmums Eiropā “Vonovia". Tam Vācija ir izcelsmes un galvenās mītnes valsts, bet īpašumi tagad arī citās valstīs. Informācija par šo uzņēmumu viegli atrodama, jo uzņēmuma akciju kotēšana biržā uzliek tam pienākumu izpaust par sevi ziņas.
Šeit pietiek ar to, ka starp lielākajiem “Vonovia” akcionāriem atrodams arī “Stichting Pensioenfonds ABP", kura nosaukumā ielikto jēgu saprot katrs Eiropas tautu, tajā skaitā latviešu valodas zinātājs. Tātad runa ir par pensiju fondu ieguldījumu nacionalizāciju. Tālāk tehniskas detaļas, ka mājokļu nacionalizāciju noformēs kā atpirkšanu, taču ne par tirgus vērtību. Veicot manipulācijas ar ēku amortizācijas novērtējumu, īpašniekiem izmaksāšot trešo vai ceturto daļu no īpašumu tirgus vērtības (8 miljardus eiro no 36 miljardiem).
Atliek raudzīties uz Latvijas nākamo koalīciju un valdību kā uz cilvēkiem, kas varbūt tomēr pārtrauks liet ūdeni caurā mucā. Kaut vai šeit parādītās ainiņas no Ņujorkas, Madrides un Berlīnes apliecina, ka nekā citādi nevar nosaukt nodokļu maksātāju naudas ieguldīšanu pensiju fondos.
