Ministru prezidents Andris Kulbergs izmantos karu Ukrainā kā galveno argumentu, lai Latvija turpinātu saņemt Eiropas Savienības (ES) palīdzības naudu 2028.–2034. gada plānošanas periodā.
Lai Latvija līdz ar citām ES dalībvalstīm neiekristu dziļā finanšu spraugā, kad ES vecajā plānošanas periodā piešķirtās naudas vairs nav, bet jaunajā plānošanas periodā piešķirtās naudas vēl nav, principiālos lēmumus par ES nākamo daudzgadu budžetu vajadzētu pieņemt līdz šā gada beigām. Ņemot vērā muļļāšanos kā ES pārvaldes pamatprincipu, līdz šī gada Ziemassvētkiem veicamo darbu pabeigšana līdz nākamā gada Jāņiem būtu daudz maz pieņemams rezultāts. Taču nepietiek tikai ar lēmumu pieņemšanu pirms galējo termiņu beigām. Galu galā svarīgs ir šo lēmumu saturs. Tātad - Latvijai piešķirtā naudas summa. Diemžēl strīdos par to, cik Latvijai jāsaņem, izpeld jautājumi, kāpēc Latvijai jāsaņem vairāk, nekā Latvija iemaksā ES budžetā. Vai patiešām nepietiek ar to, ko Latvija jau saņēmusi? 2028. gadā būs gandrīz gadsimta ceturksnis pagājis, kopš Latvija 2004. gadā kļuva par ES dalībvalsti. Ja tik ilgā laikā Latvija nav spējusi kļūt par tādu ES pašpalīdzības kases dalībnieci, kas vajadzības gadījumos saņem apmēram tikpat, cik pārējā laikā iemaksājusi, tad ar ES palīdzību kaut kas nav kārtībā. Lai nu kas būtu vainīgs, bet naudas ieguldījumi attaisnojušies nav. Ja šādu prātojumu un jautājumu pārāk daudz, tad vajadzīgs karš, kas tos visus sašķaida un aizslauka. Līdz ar Krievijas 2022. gada 24. februāra iebrukumu Ukrainā sāktais pilna apmēra karš joprojām turpinās un kalpo ieguldījumu norakstīšanai arī apmēram pusotru tūkstoti kilometru no frontes līnijas.
Pusotrs tūkstotis kilometru ir orientieris attālumam starp Rīgu un Dņipro, pirmskara terminoloģijā Dņepras upi, gar kuru tagad nostiepusies krietna daļa Krievijas - Ukrainas kara frontes līnijas. Karš iegājis pozīciju kara fāzē, kurā abas karojošās puses izmanto vareno upi par vislabāko dabisko aizsardzības līniju.
Šaudīšanās pāri Dņipro patiešām iznīcina ES dotās naudas ieguldījumus Latvijā, pat ja lādiņi no Ukrainas līdz Latvijai neatlido un atlidojušie hibrīdkara droni nav radījuši uzskatāmus postījumus. Tomēr postījumi ir acīm redzami pa visu Latviju teritoriju, ja vien zinām, uz ko paskatīties. Proti, uz aprūsējušām dzelzceļa sliedēm visur, kur neiet pasažieru vilcieni. Varētu noapaļot uz miljardu eiro to ES palīdzības naudas apjomu, kāds gadu gaitā tika ieguldīts dzelzceļa kravu pārvadājumu apjoma palielināšanai. Šāda naudas tērēšana bija vienādi mīļa gan Latvijas, gan ES pārvaldes iestādēm un ES donorvalstīm ar Vāciju priekšgalā, jo deva Rietumeiropas rūpniecībai gan pasūtījumus, gan drošību par Krievijas energoresursu pieejamību. Taču pasūtījumi izrādījās lieki - jaunais dzelzceļa aprīkojums sarūsē vai kā savādāk sabirst putekļos (kā pat bez lietošanas sabojājas kabeļi, gaismekļi, datori utt.), bet energoresursu drošība ir izrādījusies māņi un viltus.
To pašu, ko par dzelzceļu, var sacīt par Latvijas ostām. Arī tajās miljards eiro iebetonēts vai izlietots zemūdens darbiem, lai radītu kuģu ceļu dziļumu, kas tagad vairs nav vajadzīgs, ja kravu un kuģu ostās nav.
Trešo zudušo miljardu eiro vārda tiešā nozīmē izgaisinājis "airBaltic" ar Rīgas lidostas līdzdalību. Lai gan aviācijai ES naudu tiešā veidā novirzīja mazāk nekā uz dzelzceļu un ostām, Latvijas valsts ieguldījumi nebūtu iespējami, ja valstī neienāktu ES nauda. Tas bija pilnīgi godīgs un saprātīgs nodoms izveidot Rīgu par gaisa satiksmes tranzītmezglu, no kura vidēja garuma reisiem piemērotas lidmašīnas var sasniegt gan jebkuru vietu Eiropā, gan daudzus nostūrus Krievijā līdz Urāliem. Latvija un tās amatpersonas bez vainas vainīgas, ka nebija spējušas paredzēt Krievijas agresiju, kuras dēļ zuduši Latvijas ieguldījumi gaisa satiksmē.
Ceturtais miljards zudis un vēl daudz vairāk pazudīs tāpēc, ka 2022. gada 24. februārī netika apstādināts "Rail Baltica" projekts, kas tika veidots ar mērķi pārtvert (izkonkurēt jūras ostas) un pavērst virzienā uz dienvidiem dzelzceļa kravas, kādas nāca no austrumiem (no Krievijas). Tiklīdz kļuva skaidrs, ka šādu kravu nebūs, tā projekts bija jāslēdz. Taču līdz 2022. gadam "Rail Baltica" bija kļuvis par tik treknu barotavu ietekmīgām amatpersonām, ka tām pietika resursu, lai barotavu nosargātu.
Daudz ES palīdzības naudas Latvijā ir iztērēts pilnīgi bezjēdzīgi arī tad, ja šo bezjēgu nu nekādi nevar norakstīt uz Krievijas diktatoru Putinu. Katrs nākamais ES plānošanas periods ir sācies ar apņemšanos, ka turpmāk nekas tāds kā iepriekš netiks pieļauts, taču visas reformas radījušas tikai vēl lielāku jucekli, kurā blēžiem pavērās iespējas nokampt vēl vairāk.
Labākais zinātājs Latvijā par ES fondu apgūšanu jau daudzus gadus ir Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Eiropas Savienības fondu jautājumos Armands Eberhards. 16. septembrī viņš iepazīstināja Saeimas Tautsaimniecības komisijas deputātus ar to vārdu un frāžu krājumu, kura izmantošana dos iespējas saņemt ES naudu 2028.-2034. gada plānošanas periodā. Palūkosimies un izlasīsim tos vārdus un frāzes, kas varētu būt galvenie, ja jau sniegti ar lielākiem burtiem A. Eberharda uzstāšanās vizualizācijā:
Un tālāk pats galvenais, kāpēc šīs frāzes jāapgūst. Tātad naudas summa, ko interesenti no Latvijas drīkstēšot sadalīt laikā no 2028. gada līdz 2034. gadam, šeit neiedziļinoties ES īpašajā kalendārā, kas atļauj naudas tērēšanu gan iesākt, gan pabeigt vēlāk, nekā to ierobežo parastais kalendārs. Galvenais, ka "9,3 mljrd. EUR - LV kopējā aploksne":
Tālāk atklājās, ka skaidrības par finansējumu mazāk, nekā gribētos un nekā varētu domāt, vadoties pēc redzamā attēla. Deputāti atsēja galu neskaidrību maisam ar jautājumiem, vai finansējums "Rail Baltica" ir jau ietilpināts šajā Latvijai rezervētajā naudas summā, vai par to Latvija ar ES iestādēm varēs vienoties atsevišķi. Atbilde tāda, ka pagaidām atbildes nav.
Par to, cik lielas ir domstarpības vai pat pretrunas starp ES dalībvalstīm un pārvaldes instancēm, Saeimas Eiropas lietu komisijai 18. septembrī klāstīja Ministru prezidents Andris Kulbergs. Ja no A. Eberharda uzstāšanās atlika pieņemt zināšanai, ka Latvijai no 1 984,9 miljardus jeb, noapaļojot, divus triljonus lielā ES daudzgadu budžeta iedalīti 9,3 miljardi eiro vismaz, tad A. Kulbergs atklāja, ka nav nekādu garantiju ne par miljardiem Latvijai, ne par triljoniem kopā.
A. Kulbergs atsaucās uz savu sarunu ar Vācijas kancleru Frīdrihu Mercu, ka tas nevarot atļauties palielināt Vācijas iemaksas no 43 miljardiem eiro tagadējā plānošanas periodā līdz 67 miljardiem eiro nākamajā plānošanas periodā. Citiem vārdiem sakot, viņš nevar atbildēt vēlētājiem uz šeit jau parādītajiem jautājumiem, kāds labums Vācijai, ka tā iemaksā aizvien vairāk naudas, lai atbalstītu citas valstis ES un pasaulē. Bez Vācijas iemaksu palielinājuma ES budžetu diviem triljoniem eiro pietuvināt nav iespējams. Vēl jo mazāk iespējams, ka citas ES donorvalstis maksās vairāk gan par sevi, gan Vācijas vietā.
Tomēr neskaidrību par nākamo budžetu var izmantot arī tā, lai prasītu no ES vairāk naudas, nekā tā sola. A. Kulbergs pauda apņēmību prasīt papildus vienu miljardu eiro gadā, rādot Eiropas Komisijai (EK) pašas EK pasūtītā pētījuma rezultātus, ka Krievijas radītā ģeopolitiskā apdraudējuma dēļ dalībvalstīm pie ārējās austrumu robežas inflācija bijusi par 3,7 procentpunktiem augstāka nekā vidēji ES, bet vidējais iekšzemes kopprodukta pieaugums no 2022. gada līdz 2023. gadam bijis par 1,9 procentpunktiem mazāks. Pārejot no procentiem uz eiro, Ukrainā karojošo pušu sēdēšana pie Dņipro Latvijai izmaksājot mazliet virs viena miljarda eiro gadā. Tādēļ Latvija sarunās prasa aptuveni septiņus miljardus eiro papildu finansējuma sev un uztur ES austrumu flanga valstu prasību pēc 54 miljardiem eiro.
Valdošo koalīciju nomaiņa ir padarījusi bijušo Ministru prezidenti Eviku Siliņu par Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāju. Viņa jautāja savam pēctecim, kā Latvija reaģēs uz EK mēģinājumiem aizpildīt starpību starp ES donorvalstu iemaksām un budžeta paredzētajiem izdevumiem ar EK pašu ieņēmumiem.
Par milzīgu - potenciāli bezgalīgu - ieņēmumu avotu EK uzlūko gaisa, t.i., CO2 izmešu kvotu tirdzniecību. Nav taču nekādu dabisku ierobežojumu noteikt, cik ES dalībvalstu saimniekojošajiem subjektiem jāmaksā par vienas tonnas CO2 palaišanu atmosfērā. Nosakot aizvien augstākas cenas, EK varētu tikt pie jebkuras naudas summas un apmierināt jebkuras Latvijas un visu citu valstu prasības, taču Latvijas gadījumā pirmais, ar ko saskartos Latvija, būtu "airBaltic" izputēšana. Jau tagad uzņēmums maksā par CO2 emisiju 40 miljonus eiro gadā, un droši vien tāpēc par uzņēmuma glābšanas līdzekli pieteikta lidojumu daudzuma samazināšana, lai samazinātu CO2 emisiju un maksāšanu par to. Bet ja EK paceļ emisiju cenu, tad par mazāku skaitu lidojumu tomēr jāmaksā vairāk. Galējā gadījumā Latvijai paliktu (tas tikai piemērs, nevis apgalvojums) iespējas uzturēt dienā divus lidojumus uz Briseli, vienu - uz Berlīni un vienreiz nedēļā uz Stokholmu. Rodas dīvaina situācija, ka Krievijas karš Latvijai izmaksā dārgāk nekā Krievijai, ja jau šeit - Latvijā un vispār ES - tāda jostu, t.i., patēriņa savilkšana.
Ja A. Kulbergs vispār atbildēja uz jautājumu, kādus EK priekšlikumus Latvija gatava bloķēt ar ES dalībvalsts veto tiesībām, tad atbilde palika nezināma, jo komisijas sēdes pēdējās minūtes tika pasludinātas par sēdes slēgto daļu.
