Latvijas Bankas (LB) sarīkotā diskusija “No baļķa līdz mikroshēmai: kur patiesībā top Latvijas eksporta vērtība?" atklāja tikai to, kur šī vērtība pazūd: "Protams, ka skolā."
LB pasākums notika 2026. gada 9. septembrī. Iepriekš neparedzamu sakritību dēļ 9. septembrī cilvēkiem pavērās iespējas dalīties ar pirmajām atsauksmēm uz diviem iepriekšējās dienas notikumiem, kuru saistība ar Latvijas Banku nav saskatāma pirmajā acu uzmetienā. Pirmo, ka 8. septembrī valdība pieņēma vairākas reizes atliktos noteikumus par skolēnu eksaminācijas kārtības pārgrozīšanu. Otro, ka, atbilstoši tajā pašā datumā publiskotajam Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (PISA) jaunākajam vērtējumam, pēdējos desmit gados būtiski pasliktinājusies Latvijas skolēnu lasītprasme un krītas arī citas zināšanas. Gan LB izvēlētie diskusijas dalībnieki, gan viņus uzklausīt un arī pašiem izteikties sanākusī publika bija pilnīgi vienisprātis, ka LB formulētā pasākuma tēma prasa par izglītību runāt daudz vairāk nekā, piemēram, par centrālās bankas refinansēšanas likmēm.
Baļķu saistība ar eksportu Latvijā ir pašsaprotama un lieku reizi apliecināma ar visjaunākajiem statistiskajiem datiem. No šā gada jūlijā iegūtajiem 1,78 miljardiem eiro eksporta vērtības koksne un tās izstrādājumi ieņem pirmo vietu eksportpreču sarakstā pēc eksporta apjoma. Nevajadzētu gan pārspīlēt, ka pasaulei no Latvijas nevajag neko citu kā vien koksni dažādos apstrādes veidos un pakāpēs. Kokrūpniecības izcīnītā pirmā vieta atbilst 234 miljoniem eiro jeb 13,2% no eksporta kopējās vērtības.
Tikpat pašsaprotamas kā esoša situācija ir divas likumsakarības. Pirmā, ka mikroshēma ir dārgāka nekā baļķis. Otrā, ka Latvijā iegūstamo baļķu daudzums ir ļoti ierobežots, bet saražojamo mikroshēmu daudzuma fiziskie ierobežojumi gandrīz nav saskatāmi. Turpretī reāli saražoto mikroshēmu daudzums gan ir labi saskatāms, jo to ir maz. LB rīkotās diskusijas uzdevums bija identificēt šķēršļus, kādi tomēr pastāv ar Latvijas materiālajiem resursiem it kā neierobežoto nozaru attīstībai, un nonākt līdz padomiem, kā tikt šiem šķēršļiem pāri, garām vai apkārt.
LB ekonomists Oļegs Krasnopjorovs bija sarunu dalībniekiem sagatavojis bagātīgu faktoloģisko materiālu - salīdzinājumus, pēc kuriem vadīties, vērtējot to, kas ir daudz vai kas ir maz. Viens no viņa pavērtajiem skatpunktiem bija deviņu Austrumeiropas valstu salīdzinājums pēc dažādu nozaru devuma šo valstu eksportā procentuālā izteiksmē:
Te mazliet koriģētā veidā sniegta viena no daudzajām O. Krasnopjorova sagatavotajām salīdzinājumu vizualizācijām, kas izcēlās ar to, ka Baltijas valstis Latvija, Lietuva un Igaunija, tālāk Polija, Čehija un Slovākija, vēl tālāk Ungārija un Rumānija, kā arī Slovēnija piedevām divās stabiņdiagrammās izvietojušās kā spoguļattēlos. Latvija, lūk, pēc viena kritērija ir pirmajā un pēc otra kritērija - pēdējā vietā. Bet ne Latvija viena tāda. Visas Baltijas valstis pēc viena kritērija aizņem pirmās trīs un pēc otra kritērija - pēdējās trīs vietas. Savukārt Čehijas, Slovākijas un Ungārijas trijotne savas vietas maina diametrāli pretēji Baltijas valstu trijotnei, bet Polija, Rumānija un Slovēnija kā vienā, tā otrā valstu izvietojumā mīcās pa vidu.
Var spriest ļoti dažādi un katram spriedumam sameklēt apliecinošus piemērus, vai Latvijai nāksies aizvietot kokapstrādi vispirms ar metālapstrādi un tikai pēc tam pretendēt uz vēl sarežģītākām rūpniecības un tālāk ne rūpniecības, bet zinātnes un finanšu pārvaldīšanas nozarēm, vai tomēr ir iespējams pārlēkt dažus attīstības posmus un uzreiz nonākt tur, kur naudas kā spaļu. Pagaidām gan Latvijas lēcienu pieredze ļoti sāpīga. Ai, ai, cik nepatīkamas atmiņas palikušas par "trekno gadu" gudrību pārtaisīt ražotnes par mājokļiem un pavisam nesenā pagātnē par Latvijas ekspansiju finanšu pakalpojumu tirgū, kas beidzās ar "banku kapitālo remontu".
Tāpēc drošāk orientēties uz rūpniecību, kā tas vārdos darīts, bet darbos maz izdarīts. LB pasākumā uz to norādīja pasākuma vadītājs Ivo Butkevičs: "Akadēmiskais lingvists Krišjānis Kariņš to bija nosaucis kalambūrā "viedā reindustrializācija”, un vēl visādi citādi brīnumi mums bijuši. Arī viedā specializāciju stratēģija ir bijusi. Nav jau tā, ka mēs nerunājam par šīm lietām. Nav tā, ka mēs neliekam tās plānošanas dokumentos un vēl visādos citādos jaukos makulatūras izstrādājumos. Bet dinamika tāda, ka man sirds sažņaudzas, dzirdot [O. Krasnopjorova prezentācijā sacīto un rādīto], ka Latvija pēdējā vietā, pēdējā vietā, pēdējā vietā."
Teiktais bija jāsaprot kā sarunas vadītāja jautājums, uz kuru atbildēja vairāku mikroshēmu ražošanas uzņēmumu radītājs, tagad kā "Lightspace" īpašnieks pieteiktais Ilmārs Osmanis: "Galvenā problēma ir izglītība, lai vispār jūs ko varētu runāt par augsto tehnoloģiju biznesu. Tāpēc es jautāju, vai ir priekšstats, cik inženieru var dabūt darba tirgū. Teicu, ka neviena nav, nu, varbūt kāds desmits, kuri no kaut kurienes izmesti. Izglītība! Vakar esot [valdībā] beidzot pieņemts lēmums noteikt eksāmenu STEM [Science, Technology, Engineering, and Mathematics - zinātne, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātika] priekšmetos astoņus gadus pēc tam, kas tas tika prasīts. Bet Rīgas Tehniskā universitāte pa to laiku uztaisīja baigo pārsteigumu elektronikas nozarei - atcēla maģistrantūru."
I. Osmaņa sacītajam pārējie piebalsoja, tajā skaitā Latvijas Universitātes pētnieks un Ekonomikas ministrijas cilvēkresursu konsultants Edvīns Karnītis no klausītāju zāles: "Osmaņa kungs bija ļoti optimistisks, sakot, ka atradīs desmit inženierus. Zero - nav neviena. Studentu skaits ir liels, bet ko viņi studē? Vai varam pacelt STEM, pa ko runājam desmit gadus? Nevaram, nu varbūt par 1% varam kaut ko uzlabot. Lai studētu elektroniku maģistrantūrā, matemātikas eksāmens jānoliek par 70%, bet apskatieties vakardienas izvērtējumu par piecpadsmitgadīgo skolēnu spējām - mēs esam nobraukuši lejā desmit gadu laikā par 10-15 procentiem."
LB formulētais diskusijas nosaukums un tajā izteiktie spriedumi pamudināja pārskatīt to, ko "Neatkarīgā" publicējusi pirms gadiem desmit. Proti, 2015. gada 6. jūlijā tolaik vēl uz papīra nodrukāto, bet arī interneta krātuvē ieguldīto sarunu ar tolaik Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāju Jāni Plato saistībā ar padomes brīdinājumiem, ka tā laika Laimdotas Straujumas valdība publiski apsolījusi naudu tiem, tiem un vēl šitiem, bet kopā vairāk, nekā valdība var plānot savos ieņēmumos un drīkst plānot aizņēmumos. Precīzāk sakot, L. Straujumai nebija drosmes atsaukt Valda Dombrovska solījumus, kuros, kā norādīja J. Platais, "skaidri un gaiši ierakstīts, ka skolotājs mēnesī saņems tik eiro un medicīnas darbinieks - tik eiro. Kurš tagad lai vēršas pie šīm skaitliski lielajām ļaužu grupām ar paziņojumu, ka viņi tomēr nesaņems tādu naudu, ar kādu jau ir rēķinājušies?" Tādā veidā intervējamais uzdeva jautājumu un saņēma intervētāja piekrišanu, ka arī viņam trūktu drosmes izskaidroties ar skolotājām, kuras parādīs viņu darba apģērbā ietilpstošo zeķbikšu cenas, kas jau tā cēlušās, ka nekādi algu pielikumu solījumi šiem izdevumiem līdzi netiek. Tad kā prasīt, lai cilvēki piemaksā valstij par tiesībām pildīt savus darba pienākumus?
Ja pārejam no retorikas uz risinājumiem, tad jāizveido tāda ekonomika, kas ģenerētu tik daudz naudas, lai gan skolotājām, gan skolotājiem nebūtu jādomā ne par apģērba lāpīšanu, ne par nocenotas pārtikas meklēšanu. Uz koksnes eksporta balstīta ekonomika tādu naudas apjomu dot nespēj. "Atšķirību ieņēmumos nosaka kas - tas, cik daudzas preces un par kādu cenu no katras valsts tiek pārdotas ārpus šīs valsts," skaidroja J. Platais. "Citiem vārdiem sakot, pārticību modernajā pasaulē nosaka tas, cik daudz labi atalgotu cilvēku katrā valstī darbojas nozarēs, kas ražo eksportprodukciju ar augstu pievienoto vērtību. Šie cilvēki tālāk labi maksā tiem, no kuriem viņi pērk pakalpojumus tieši vai ar nodokļu starpniecību - caur valsti. Līdz ar to turīgu cilvēku skaits pieaug, bet valdība nosaka, kā no viņiem dabūt un kā pārdalīt naudu valsts funkcijām un sociālo pakalpojumu saņēmējiem. Kamēr Latvijas eksportu veidos šprotes un koksne to tagadējā īpatsvarā, arī skolotāji ne uz ko daudz cerēt nevar."
2015. gada intervija ir viens no nepārskatāmi daudziem piemēriem, ka pirms desmit gadiem un senāk cilvēki ir runājuši un rakstījuši tieši to pašu, kas tika teikts LB 2026. gada 9. septembra pasākumā. Šāda atkārtošanās nozīmē ne tik daudz cilvēku slinkumu, kas traucē izdomāt ko jaunu, cik Latvijas slīdēšanu lejupejošā spirālē. Slikti atalgoti skolotāji iemāca saviem skolēniem tik maz, ka viņu skolēni nav spējīgi veidot ekonomiku, kas ģenerētu pienācīgas algas skolotājiem. Līdz ar to visi dabū to, ko pelnījuši. Taču tāds taisnīgums nedod nekādu izeju uz taisnīgumu citā līmenī, kurā skolotāji iemāca bērniem un jauniešiem aizvien vairāk un uz savu bijušo skolēnu darba rēķina saņem aizvien lielākas algas.
