Šī gada 2. septembris ieies Latvijas vēsturē ar ziņu no Nacionālo bruņoto spēku Štāba bataljona, ka “lai nodrošinātu pilnvērtīgu atbalstu Valsts robežsardzei, līdz 6. septembrim sardze posteņos pie Brīvības pieminekļa un Rīgas pils netiks izlikta".
Pat pašiem trulākajiem būtu jāsāk saprast, ka kaut kas Latvijā nav labi. Tā jau kopumā daudzi saka, jo daudziem daudz kas sāp, bet valsts atzīšanās nespējā uzturēt savas pastāvēšanas simbolus ir sāls kaisīšana visās šajās brūcēs. Jo valsts simbolu novākšana arī ir simboliska. Tas ir signāls nerēķināties ar valsti, kas nespēj apkalpot pati sevi un tātad arī savus pavalstniekus. Un neder nekādas atrunas, ka cilvēkiem jāspēj pašiem tikt galā ar savām problēmām. Nevar no cilvēkiem 2026. gadā Latvijā prasīt tādu patstāvību, kāda tā šajā pašā teritorijā bija pirms tūkstoša vai tikai pirms simt gadiem. Ar to domāta ne katra atsevišķā cilvēka patstāvība, kas tagad lielāka nekā jebkad, bet lauku un pilsētu kopienu spēja izdzīvot arī bada, sērgu un karu laikā bez valdnieku žēlastības dāvanām. Tagad valsts daļēji gribot negribot atbilstoši tehnoloģiju attīstībai, bet vēl jo vairāk to ļoti gribot, lai dotu darbu un maizi valsts pārvaldes aparātam, ir izdarījusi tā, ka cilvēki bez valsts nevar paspert ne soli. Ne Latvijas valsts vienīgā tāda, kas uzkrāvusi sev nastas, zem kuru smaguma sabruks ātrāk, nekā beigsies tagad Latvijā dzīvojošo cilvēku vairākuma mūžs.
Konkrētajā gadījumā teksts, ka “sardze posteņos pie Brīvības pieminekļa un Rīgas pils netiks izlikta", ir jāaplūko kontekstā, ka “valsts aizsardzības dienestu sāk pirmie obligāti iesauktie karavīri". Tāda ziņa datēta ar 2024. gada 19. jūliju: “Militārajā bāzē Kadagā dienestā tika pavadīti valsts aizsardzības dienesta 2024. gada jūlija iesaukuma karavīri, starp kuriem pirmo reizi ir ne vien brīvprātīgi pieteikušies, bet arī obligāti iesauktie jaunieši.” Un tagad pavisam svaiga šā gada 17. jūlija ziņa: “Valsts aizsardzības dienestu sāks 1 277 jaunieši.” Šie fakti sarindota kā liecība, ka Latvijas armija pavisam nesen ieguvusi jaunu avotu savu rindu papildināšanai, bet avots izrādījies tik mazjaudīgs, ka pietrūcis cilvēku pat tam, lai viņus demonstrētu mūsu pašu pārliecības stiprināšanai un ārzemju tūristiem zināšanai, ka Latvijā vispār sastopami jauni, braši vīri.
Ir jāizskata atruna, ka goda sardžu simboliskā novākšana iekļaujas citā simbolā jeb kampaņā, kas saucas par operāciju "Vilkatis" nelegālās migrācijas samazināšanai. Domu gaita tāda, ka ne tikai faktiski jānosūta daudz cilvēku uz Latvijas austrumu robežu, bet jādemonstrē, ka uz šo robežu nosūtīti visi, visi, visi pat tad, ja nosūtīt visus, visus, visus nemaz nevajag un tas nav izdarīts. Šādu demonstrēšanu izraisījis tas, ka Saeimas vēlēšanas deguna priekšā. Vairākas tagadējās koalīcijas partijas, kas balansē uz robežas starp iekļūšanu un neiekļūšanu nākamajā Saeimā, iedomājušās savākt izšķirošos procentpunktus vai procentpunktu desmitdaļas līdz 5% balsu barjeras pārvarēšanai ar to cilvēku piesaistīšanu, kuriem solījums uzturēt “latvisku” jeb vismaz “eiropeisku” Latviju pēc cilvēku ādas krāsas un acu vai deguna formām būtu svarīgs motīvs vispār aiziet līdz vēlēšanu iecirknim un nobalsot tieši par to partiju, kurai pēdējā brīdī izdevies parādīt sevi kā galveno cīnītāju pret sveštautiešu ieplūšanu Latvijā. Tādu politisko vajadzību apmierināšanai izdomāts “Vilkatis”, un tāpēc nacionālo bruņoto spēku vadība izrādījusi lojalitāti politiskajai varai, informējot par goda sardžu noņemšanu, kas faktiski netika izdarīta. Šīs publikācijas pieteikumam sniegtais fotoattēls rāda, ka 4. septembra priekšpusdienā pie Brīvības pieminekļa bija gan divi karavīri goda sardzē, gan trešais karavīrs, kas sargāja goda sardzi. Kadrā nav iekļuvis, bet turpat vien grozījās arī pašvaldības policists.
Goda sardžu noņemšana ne fiziski, bet tikai mediju telpā nenozīmē, ka faktiski un praktiski armijai un valsts aizsardzības formējumiem visiem kopā būtu pietiekami daudz cilvēku. Nē, cilvēku tiešām trūkst. Nav noticis tā, kā 2022. gada 5. jūlijā aģentūrai LETA sacījis Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sekretārs, Nacionālo apvienību pārstāvošais deputāts Edvīns Šnore, ka “tāda izmēra valstīm kā Latvijai obligātais militārais dienests ir vienīgais risinājums, īpaši šī brīža situācijā”. Ar to domāta situācija, kas izveidojās līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā un tagad attīstījusies tā, ka Krievija gluži kā neveiksmīgs azartspēļu dalībnieks ceļ spēles likmes, lai nākamais laimests nosegtu visus iepriekšējos zaudējumus. Pagaidām gan Krievija aprobežojas ar apgalvojumiem par to, cik nopietni tā domā par likmju celšanu. Tātad par iebrukumu un uzvaru NATO militārās alianses valstī(s), kas atsvēršot ja ne zaudējumu, tad uzvaras trūkumu Ukrainā. Ja Krievija izlemtu un būtu spējīga tā rīkoties, tad tas būtu iebrukums Baltijā.
Krievijas reālās iespējas liek Krievijai aprobežoties ar to, ka pat ne pati Krievija, bet tās satelītvalsts Baltkrievija parāda Latvijai robežpārkāpēju priekšrocības attiecībā pret robežsargiem. Latvijas pūliņi nosargāt savu robežu patiešām atgādina pūliņus panākt, lai neiztek ūdens, kas ieliets sietā. Tātad jātērē resursi, kuru apjoms tiecas uz bezgalību, t.i., noteikti pāri Latvijas finansiālajām, materiālajām un cilvēkresursu iespējām, bet rezultāts tiecas uz neko. Pie tā visa vēl arī pazemojums, ja par to spriež tradicionālā - tagad jau maldinoša veidā, ka Latvija netiek galā ar kaut kādiem nabaga bēglīšiem, kuru tēla radīšanai tiek izmantotas sievietes un bērni. Ja Latvija nespēj nosargāt savu robežu pret tādiem robežpārkāpējiem, tad ko tā spētu pret tanku?! Bet kāpēc tad tas tanks nebrauc un nebrauc? Tāpēc, ka īstenībā ar tanku tikt galā ir vieglāk, ko karš Ukrainā parāda skaidrāk par skaidru.
Krievija un Baltkrievija ir uzgājušas no viņu viedokļa patiešām ideālu veidu, kā parādīt Baltijas valstīm un Polijai, ka to robežas ir ilūzija. Tehnoloģija tāda, ka jebkurā vietas, kur cilvēku vairāk nekā ēdiena un ūdens, nevis šiem cilvēkiem jāmaksā, lai viņi stātos Krievijas kalpībā, bet viņi paši gatavi samaksāt par viņu sūtīšanu uz Eiropu, kas vienlīdzīga Paradīzei pēc pārtikas un ūdens daudzuma. Tā, lūk Krievija/Baltkrievija tiek pie algotņiem, kuri samaksā saviem vervētājiem, lai viņus aizved uz Baltkrieviju un tālāk līdz Eiropas robežai. Ja izdosies pārkļūt pāri robežai, tad darījuma nosacījumi izpildīti, bet ja Latvijas un pārējo valstu robežsargi paspēj robežpārkāpējus iedzīt atpakaļ Baltkrievijā, tad tā uz pašu algotņu samaksātās naudas rēķina viņus pabaro līdz nākamajai dienai (naktij), kad viņi atkal dodas pāri robežai, tiek atdzīti atpakaļ, un atkal dodas pāri robežai.
Uzturēt robežsargus Latvijai simtreiz dārgāk, nekā Baltkrievijai uzturēt robežpārkāpējus, kuriem nav jāmaksā, bet kuri paši maksā par iespēju klunkurēt pa mežiem un purviem. Tas pats attiecas uz Latvijas būvētā žoga izmaksām pret to rīku izmaksām, ar kādiem žogu iespējams sagriezt vai salauzt, pārrāpties tam pāri vai parakties zem tā. Tas viss ar nosacījumu, ka visas robežpārkāpēju darbības viena centimetra attālumā no Latvijas robežas ir Baltkrievijas sankcionētas, t.i., organizētas.
Robežpārkāpēju materiālo priekšrocību aplūkojums padara vēl jo skaidrāku un tādējādi skaudrāku ziņu, ar kādu 17. augustā no pierobežas (attēlā) atgriezās Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs: “Robežsardzei ir vajadzīgi papildu cilvēkresursi ātras reaģēšanas nodrošināšanai, uzsvēra Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, kurš pirmdien kopā ar Valsts robežsardzes priekšnieku Gunti Pujātu un Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieri ģenerālleitnantu Kasparu Pudānu apmeklēja Valsts robežsardzes Daugavpils pārvaldes pārziņā esošās Latvijas-Baltkrievijas robežas posmus. Kā sabiedrību informēja prezidenta padomnieks Mārtiņš Drēģeris, Rinkēvičs vizītes laikā guvis apliecinājumu, ka līdz gada beigām Latvijas-Baltkrievijas robeža tiks aprīkota ar tehnoloģijām efektīvākas robežkontroles nodrošināšanai. Rinkēvičs atzīmēja, ka tehnoloģiju pilnvērtīgai izmantošanai robežsardzei ir vajadzīgi papildu cilvēkresursi - līdz 200 darbiniekiem, lai nodrošinātu ātru reaģēšanu.”
Latvijas vajadzības papildināt, papildināt un vēlreiz papildināt robežsargu skaitu šobrīd tiek apmierinātas tādējādi, ka robežsargiem pielīdzināti robežas sargātāji - armijas un citu spēka struktūru darbinieki, kuri pārņem robežsargu pienākumus rotācijas kārtībā. Taču arī rotācijas jauda ir izsmelta, un tāpēc, lai to joprojām kaut kā uzturētu, ir organizēta kampaņa “Vilkatis". Tātad pēc definīcijas kaut kas tāds, kā darbību iespējams pagarināt no viena datuma uz nākamo datumu, kā tas ar “Vilkati” jau izdarīts, bet ko nevar iekļaut pastāvīgās darbība režīmā, jo tam nepietiek resursu.
Piemēram, Zemessardzes komandiera Aivara Krjukova intervija Latvijas TV 20. augusta “Rīta panorāmā” ir ilustrēta ar viņa galvenajām tēzēm, ka “sistēmā trūkst ap 2000 cilvēku” un “Zemessardzē ik gadu vajadzētu uzņemt ap 1000 jaunu cilvēku”:
A. Krjukovam nācās skaidrot, ka īstenībā runa ir par vēl lielāka skaita cilvēku iesaistīšanu. Tajā skaitā gan darba devēji, kuri atlaiž savus darbiniekus uz Zemessardzes mācībām un, par ko A. Krjukovs īpaši stāstīja, uz robežu sargāšanu tagadējā rotācijas kārtībā, gan darbinieki, kuri grib un spēj aizvietot to cilvēku pamatdarba pienākumus, kuri tajā laikā pilda zemessargu pienākumus. Tas nav iespējams uzņēmumos, kuros cilvēku skaits samazināts līdz pēdējai robežai, uz kuras vēl var sacīt, ka uzņēmums (vai iestāde, vai organizācija) vispār pastāv.
Militārās mācības "Namejs 2026" deva tribīni E. Rinkēviča 5. septembra norādījumam, ka ka "jābūt arī regulārai mijiedarbībai starp pašvaldībām, aizsardzības un iekšlietu dienestiem un civiliedzīvotājiem, lai reāli stiprinātu gatavību krīzes situācijai." Ja nosaukto iestāžu mijiedarbība nebūs mākslīgā intelekta producēti plāni, kas izvietoti šo iestāžu datoros, bet kurus cilvēki nav pat izlasījuši, tad atkal vajadzēs vairāk cilvēku, kuri tieši nodarbojas ar valsts aizsardzības jautājumiem, un vēl vairāk cilvēku, kuri baros tos, kuri nodarbojas ar valsts aizsardzības jautājumiem.
Neatkarīgi no tā, vai E. Rinkēviča nosauktie 200 cilvēki būtu pastāvīgā darbā pieņemti robežsargi vai rotācijas kārtībā piesaistīti robežas sargātāji, ir vajadzīgs vēl tūkstotis cilvēku, uz kuru darba rēķina izbrīvējas resursi robežsargu papildinājuma uzturēšanai. Vienkāršāk to saskatīt pastāvīgi nodarbināto robežsargu gadījumā, kad var pajautāt, cik cilvēku tiešie un netiešie nodokļu maksājumi ir jānovirza tikai un vienīgi tam, lai samaksātu algas 200 robežsargiem. Un tas tikai par robežsargu papildinājumu jeb pieprasījumu pēc papildu resursiem kopā ar tiem resursiem, kādi robežsardzei jau bija iedalīti. Sava veida izdevumus jeb nesaņemtos ieņēmumus rada jebkura cilvēku piesaistīšana armijā, Zemessardzē, policijā, drošības dienestos. E. Rinkēviča 5. septembrī sacītais nozīmē, ka praktiski visas valsts iestādes ar to darbiniekiem dažādos apstākļos var tikt ietipinātas šajā sarakstā.
Latvijas robežu sargāšanas saasinātā cilvēkresursu trūkuma rezumējums tāds, ka Latvijai nāksies piesaistīt imigrantus, lai būtu, kas sargā Latvijas robežu no imigrantiem. Priekšvēlēšanu cīņai pakārtotā kampaņa cīņai pret imigrāciju ir saasinājusi cilvēku trūkumu tiktāl, ka vismaz vārdiski attaisno šī raksta nosaukumu, ka Latvijai vajagot imigrantus, kas sargā Brīvības pieminekli.
