Cik droši ir veldzēties ar Latvijas avotu ūdeni, ja zinām šovasar izteikto Cēsu novada pašvaldības brīdinājumu nedzert ūdeni no Dāvida dzirnavu avota un Lielās Ellītes avota un Aizkraukles novada pašvaldības informāciju par pesticīdu atliekām Sērenes avotā?
Brīdinājumi par konkrētajiem avotiem ir jāņem vērā tāpēc, ka tie attiecas uz Latvijas dabas un jo īpaši seklo pazemes ūdeņu piesārņojumu caurmērā, nevis atsevišķās vietās ar jau noteiktu vai principā nosakāmu piesārņojuma cēloni. Ja tāds cēlonis ir, tad tālāk atliek atrast naudu un speciālistus, kuri spējīgi šo cēloni likvidēt. Ņemsim par pozitīvo piemēru šādiem risinājumiem Inčukalna gudrona dīķu iztīrīšanu, kas tika sekmīgi pabeigta par spīti tam, ka izrādījās 3-4 reizes ilgāka un dārgāka, nekā tika plānots sākotnēji (faktiski vilkās no 2011. gada līdz 2024. gadam un noslēdzās ar rēķinu par 60 miljoniem eiro). Bet ko iesākt ar piesārņojumu, kādu neizbēgami rada cilvēku dzīve un saimniekošana, kas tagad principā neiespējama bez mākslīgi sintezēto vielu izmešiem, kuru noārdīšanās izsakāma tādās laika mērvienībās, kas vairāk attiecas uz kosmiskiem procesiem nekā uz cilvēku dzīves gadiem un cilvēces nākotni, ciktāl to iespējams paredzēt? Šis it kā pārlieku sakāpinātais jautājums iegūst skaudri praktisku jēgu tad, kad cilvēks vasaras karstumā nonāk pie avota. Pirmā reakcija šādā situācijā ir ne vien slāpju remdēšana, bet arī cerības ar dabas dāvāto ūdeni kaut mazliet paskalot savu organismu, par kura piesārņošanu ar daudzām dzīvībai kaitīgām vielām šaubu nav. Avots arī latviešu kultūrā un valodā figurē kā pretstats dažnedažādām netīrībām. Taču ziņu apritē ir norādes, ka vismaz atsevišķos gadījumos dabisks avots ir vides piesārņojuma avots tajā šī vārda nozīmē, kas sinonīms vārdam "cēlonis". Vai šādu gadījumu varbūtība tikpat maza kā, piemēram, iespēja ciest satiksmes negadījumos, kuri neattur cilvēkus iesaistīties satiksmē?
Arī Latvijas valsts uzskata, ka kādam ir jāatbild uz jautājumu par pazemes ūdeņu tīrību vai netīrību pēc kritērija, vai pieļaujams, ka šādu ūdeni dzer cilvēki. Atbildes iegūšana uzdota Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centram (LVĢMC). Tieši uz šīs iestādes datiem atsaucās Cēsu un Aizkraukles pašvaldības, informējot par to teritorijās esošo avotu ūdens kvalitāti.
LVĢMC veic pazemes ūdens kvalitātes novērojumus 78 staciju 298 urbumos, kā arī 30 avotos. Ar avotiem un urbumiem, kas iekļauti pazemes ūdeņu monitoringa tīklā, var iepazīties LVĢMC mājaslapā (https://videscentrs.lvgmc.lv/noverojumu-arhivs/pazemes/10000076). Latviju pārklājušais urbumu tīkls vismaz vizuāli ir visai smalks un daudzos gadījumos varētu kalpot par izejas punktu, ja fiziskām un juridiskām personām rodas vajadzība noskaidrot, virs kādiem ūdens slāņiem šīs personas vārda burtiskā nozīmē sēž un kā šie slāņi būtu izmantojami. Jāatzīmē, ka norādītajā LVĢMC adresē informācija sniegta terminos, kuru pārtulkošanai ikdienas valodā nepieciešama speciālistu palīdzība.
Uz "Neatkarīgās" lūgumu rezumēt pazemes ūdeņu kvalitātes mērījumu rezultātus LVĢMC sniedza šādu atbildi: "Balstoties uz LVĢMC pazemes ūdeņu monitoringa datiem, kopējais pazemes ūdeņu stāvoklis Latvijā ir vērtējams kā labs un stabils. Veiktā monitoringa rezultāti pārsvarā norāda uz Latvijas pazemes ūdeņu dabiskā sastāva īpatnībām un lokālām, antropogēnas izcelsmes problēmām. (..) Atsevišķās teritorijās ir konstatēta negatīva antropogēnā ietekme, piemēram, seklajos gruntsūdeņos (īpaši Zemgalē, Lielupes baseinā) periodiski novērojams paaugstināts nitrātjonu saturs un vēsturisko, īpaši bīstamu atkritumu izgāztuvju apkārtnē (piemēram, rekultivēto Inčukalna gudrona dīķu apkārtnē) saglabājas lokāls ķīmiskais piesārņojums. Šis ir lokāls piesārņojums, kas neietekmē kopējo pazemes ūdeņu stāvokli."
No caurmēra situācijas LVĢMC izceļ piekrastes pilsētas Jūrmalu un Liepāju, kur vēsturiski ilgstošas un intensīvas pazemes ūdeņu ieguves rezultātā saldūdens slāņos lokāli novērojama jūras ūdeņu intrūzijas ietekme (paaugstināts hlorīdjonu līmenis).
Rezumējuma publikācijā izlaista sadaļa par artēziskajiem ūdeņiem, jo šajā reizē apskats attiecas tikai uz to, ko varam pasmelt no avotiem un arī no akām.
Uz jau izmantoto salīdzinājumu starp avota ūdens dzeršanu un jebkādu līdzdalību (kaut malā stāvēšanu) transporta līdzekļu kustībā vedina LVĢMC rezumējuma tonis, ka daudzu avotu ūdeni dzert varētu, taču par katru atsevišķo gadījumu nekādu garantiju nav. Cēsu novada avotos, lūk, konstatēta pieļaujamās pesticīdu koncentrācijas pārsniegšana. Šo vielu pieļaujamā koncentrācija noteikta 0,1 mikrogrami litrā, bet Dāvida dzirnavu avotā 2024. gadā bentazona koncentrācija sasniegusi no 1,4 līdz 2,8 mikrogramiem litrā un MCPA koncentrācija - 0,42 mikrogramus litrā. 2025. gadā veiktajos mērījumos šo vielu koncentrācija kļuvusi mazāka, bet tik un tā palikusi ļoti liela, ja to izsaka pārsnieguma reizēs pret ļoti zemo bāzi 0,1 vienības apmērā.
Mērījumu rezultāti jāpieņem ar atrunām, ka 0,1 vienība kā pesticīdu pieļaujamā robeža atspoguļo mūsdienās skoloto cilvēku psiholoģiju, kas kā kaut ko ļoti mazu uztver skaitli 0,1, bet mikrograma nozīmi neuztver vispār, jo tā neiekļaujas ne cilvēku maņu orgānu uztveres spēju diapazonā, ne iespējās uz šādu rādītāju kaut kā reaģēt. Tikpat liela nozīme ir tam, cik augstu meklējamo vielu koncentrāciju spēj uztvert tādi mērinstrumenti, kuru ražošana un lietošana neprasa pārāk lielas izmaksas. Rezultātā robeža starp pieļaujamo izteikta ar noapaļotu skaitli bez garantijām, ka tāda ūdens dzeršana, kur kaitīgā viela tikai 0,09 vienības, neuzraisīs veselības traucējumus nekad un nevienam. No otras puses, pesticīdi un to atliekas nav indes, kas uz cilvēku iedarbosies momentāni, ja netiks lietotas acīm redzami pašnāvībai vai slepkavībai paredzētās devās.
LVĢMC atbildes optimistisko toni par pazemes ūdeņu kvalitāti Latvijā nosaka tas, ka prasīt no pesticīdiem un daudzām citām vielām pilnīgi tīrus ūdeņus vairs nav iespējams. Tas nozīmētu prasīt, lai cilvēki Latvijā vispār nedzīvotu, ko sasniegt vieglāk nekā to, ka cilvēki atgriežas 18. gadsimta un vēl senāku laiku stilā pirms tam, kad mākslīgo vielu ražošana vispār tika atklāta un apgūta. Bez šādām vielām vairs nav iespējams saražot pārtikas daudzumu, kāds nepieciešams cilvēkiem Latvijā un vispār pasaulē.
Kopējais Latvijas pazemes seklo ūdeņu vērtējums sniegts ar tādām atrunām, ka seklajiem gruntsūdeņiem novērojama augstāka kvalitātes sezonālā mainība, ja salīdzina ar dziļajiem pazemes ūdeņiem. Par pazemes ūdeņu atbilstību dzeramā ūdens kvalitātes prasībām (Ministru kabineta 2023. gada 26. septembra noteikumi Nr. 547 “Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība”) katrā vietā atsevišķī var pilnībā pārliecināties, tikai un vienīgi veicot atbilstošas ūdens analīzes laboratorijā.
Ja ūdens iegūšana no dziļajiem slāņiem nav cilvēka darbības rezultāts kontrolētā jeb mākslīgā vidē, tad vienmēr paliek risks, ka dziļo slāņu ūdeni sabojās virszemes piesārņojums un tā izplešanās seklajos gruntsūdeņu slāņos. Latvijas avotu ūdens kvalitāti ietekmē tādi piesārņojuma avoti kā lauksaimnieciskā darbība (nitrāti un minerālmēsli, kā arī pesticīdu atliekvielas), bakterioloģiskais piesārņojums (piemēram, zarnu nūjiņas E.coli un enterokoki), lokālās kanalizācijas sistēmas (bojātas vai neblīvas sausās tualetes un septiķi), vēsturiskais un industriālais piesārņojums (Latvijā ir reģistrētas simtiem vēsturiski ķīmiski piesārņotu vietu, tostarp bijušās naftas bāzes, degvielas uzpildes stacijas, militārie objekti un vecas atkritumu izgāztuves), kā arī sabiedrības paradumi un apkārtnes labiekārtojums (ja avota iztekas vieta nav pienācīgi labiekārtota vai aizsargāta, piemēram, ūdens izplūst pa sarūsējušām caurulēm vai vaļējām grodu akām, piesārņojums tajā nonāk tieši no apkārtējās vides).
Avotu ūdens dzeršana ir katra cilvēka izvēle un risks. LVĢMC skaidrojumā norādīts, ka attiecībā uz dabā publiski pieejamiem avotiem nepastāv sistēma, kas regulāri pārbaudītu katra avota ūdens kvalitāti un garantētu tā drošumu lietošanai uzturā, tādēļ par avota ūdens atbilstību dzeramā ūdens kvalitātes prasībām var pārliecināties tikai ar laboratoriskām analīzēm, bet nezināmas izcelsmes avota ūdens lietošana var radīt riskus cilvēku veselībai. Lietojot uzturā nezināmas izcelsmes avota ūdeni, kas pat var nebūt avota ūdens, jāapzinās riski savai un līdzcilvēku veselībai. Īpaša uzmanība jāpievērš avota izteces vietai (vai tā veido ūdens krātuvi, kurā var uzkrāties virszemes ūdeņu noteces ūdeņi), kā arī zemes lietojuma veidam avota apkārtnē.
Atstājot dabiskos avotus dabai, kurā cilvēku radītais piesārņojums tagad jau pielīdzināms cilvēku nekontrolētiem dabas spēkiem, vairākas Latvijas valsts iestādes seko tā ūdens kvalitātei, kādu cilvēki tieši vai pastarpināti ar ēdienu dzer no ūdensvadiem un traukiem.
Pārtikas un veterinārais dienests ir atbildīgs par ūdens nekaitīguma prasību ievērošanu pārtikas apritē, Veselības inspekcija uzrauga dzeramā ūdens kvalitāti sabiedrības veselības aizsardzības jomā, īpaši centralizētajās ūdensapgādes sistēmās, LVĢMC veic pazemes ūdeņu un avotu monitoringu, lai novērtētu to kopējo stāvokli un identificētu kvalitātes izmaiņas, bet nenosaka konkrēta avota ūdens piemērotību dzeršanai, savukārt Valsts vides dienests (VVD) uzrauga ūdens resursu izmantošanu un vides prasību ievērošanu.
VVD atbildē atzīta nespēja izvirzīt un nodrošināt izpildi tādām vides prasībām, kas pasargātu cilvēkus no sekām, ko paši cilvēki radījuši: "VVD aicina ņemt vērā, ka neviena ūdenstilpe kā dzeramā ūdens avots nav drošs, jo to ūdens kvalitāte var mainīties jebkurā brīdī dažādu faktoru ietekmē. Avotu ūdeņi ne vienmēr nāk no pazemes - ir arī virszemes ūdeņi. Virszemes ūdeņos var nonākt lauku mēslošanas līdzekļi, piesārņojums no dzīvniekiem un cits piesārņojums. Tādējādi šādi ūdens avoti nav droši lietošanai. Šādam nolūkam ir paredzēta pašvaldību centralizētā dzeramā ūdens apgāde. Tā nodrošina, ka iedzīvotājiem ir pieejams lietošanai drošs ūdens, kas atbilst normatīvajos aktos noteiktajiem rādītājiem."
