Vai Latvijā ir pamats satraukumam par Dāniju pārņēmušajiem “elles kāpuriem” ozolu mizās, kuri apraud ne tikai koku, bet arī cilvēku veselību un pat dzīvību; kas notiek un var notikt ar mūsu mežiem dabas kataklizmu un mūsu pašu nepārdomātu lēmumu iespaidā – par šiem un citiem ar mūsu mežiem saistītajiem procesiem iztaujājām Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes (LBTU) asociēto profesori un vadošo pētnieci, zinātņu doktori Baibu Jansoni.
Pienākošās ziņas no Dānijas pilsētām par indīgo un cilvēku veselībai bīstamo kāpuru ozolu mizās kārtējo reizi aktualizē diskusiju par mūsu spējām valsts galveno bagātību pasargāt no jaunām uzglūnošām nelaimēm. Tādējādi kārtējo reizi aktuālas kļūst diskusijas par kailcirtēm, koku ciršanas vecumu, aizsargājamām teritorijām un meža lomu klimata pārmaiņu mazināšanā un mežu nozares ekonomiskajām interesēm. Kā nodrošināt līdzsvaru starp ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu, dabas aizsardzību un tautsaimniecības vajadzībām?
Mežs - restorāns kaitēkļiem vai vērtība tautsaimniecībai
B. Jansone skaidro, ka būtisku ietekmi uz mežiem rada klimata izmaiņas - maigākas ziemas rada labvēlīgu vidi dažādu meža kaitēkļu pārziemošanai, to izdzīvošanai un vairošanās procesiem. “Arī aizvadītā ziema bija visai labvēlīga dažādām slimībām un kukaiņiem. Lai arī ārēji ziema izskatījās ļoti auksta un balta, tā izskatījās tā, kā tai pēc ziemas būtu jāizskatās, taču zem tās biezās sniega kārtas zeme nebija pietiekami sasalusi, un tā ir ļoti labvēlīga vide dažādu kukaiņu un slimību pārziemošanai. Šādu dabas apstākļu atkārtošanās nozīmē, ka kaitēkļiem ieceļotājiem, arī jau pieminētajam kaitēklim no Dānijas, šeit izveidojas labvēlīgi apstākļi. Viņš var augt, baroties un izplatīties. Svarīgākā lieta ir mūsu mežu apsaimniekošanas prakse un mūsu lēmumi par tālāko rīcību. Ja konkrētā gadījumā ir runa par ozoliem, tad ir jāsaprot, ko mēs darīsim ar ozoliem. Ozolu audzes Latvijā ir aizsargājami biotopi. Kur ozols ir valdošā suga, tur saimnieciskā darbība ir ļoti ierobežota vai vispār apturēta. Jautājums - ko mēs sargājam: ozolu un to kukainīti, kurš var nodarīt nopietnas problēmas ne tikai ozoliem, bet arī cilvēkiem? Tas ir jautājums par prioritātēm - vai mēs šādā situācijā sargājam biotopus vai kādas citās vērtības, ignorējot fitosanitāro situāciju, vai tomēr rūpīgi pievēršamies fitosanitārajai situācijai. Šie ir tie jautājumi, kuri attiecas arī uz mizgrauzi. Saistībā ar mizgrauzi vienā otrā vietā tika upurētas mežsaimniecības intereses kādu citu interešu dēļ. Ir jāpieņem tālākie lēmumi - kādus mežus mēs vēlamies redzēt nākotnē - egļu tīraudzes, kur attīstīties mizgraužiem, nedomājot par to, tās būs lietderīgas vai nebūs lietderīgas un cik gadus šīs audzes audzēsim, un ar kādu saimniecisko mērķi, vai arī ļaujam mežam augt ar domu, ka varbūt tur izaugs arī kaut kas noderīgs. Mums būtu lietderīgi atcerēties, ka Latvijā mežs tomēr ir saimnieciskā vērtība.”
Cita starpā B. Jansones viedoklis balstās ne vien akadēmiskās zināšanās, bet arī pamatīgā praktiskajā pieredzē - B. Jansone savu ceļu nozarē sākusi pirms divdesmit gadiem kā mežkopības tehniķe un mežsaimniecības inženiere. Reālā darba vide un vēlākā zinātniskā pētniecība institūtā “Silava” sniedz viņai skaidru redzējumu par procesiem mežā. Kā zinātniece viņa specializējas tieši meža ekonomikā, politikā un ES stratēģijās, kā arī ir gandrīz 40 starptautiski atzītu zinātnisku publikāciju līdzautore. Pēdējos gados pētījusi tādus kritiski svarīgus jautājumus kā klimata pārmaiņu un vēja bojājumu risku ietekme uz Latvijas mežaudzēm, kas šobrīd ir vieni no karstākajiem diskusiju punktiem visas valsts mežu politikas mērogā.
Kādus mežus mums vajag
B. Jansone, runājot par mežu saimniecisko vērtību, uzsver, ka vairāk nekā puse valsts mežu teritorijas nevar būt viens vienīgs rezervāts.
Tieši šeit slēpjas būtiska izvēle - vai mežā galvenā vērtība ir kvalitatīva koksne vai tomēr citi tā dēvētajā zaļā populismā virzīti mērķi. Runājot par spēkā esošajiem normatīviem, viņa uzskata, ka viena no problēmām ir īstermiņa domāšana. Politiskie cikli ir pakārtoti vēlēšanām, savukārt meža augšanas cikls ilgst vairākas desmitgades, tāpēc Latvijā pietrūkst ilgtermiņa stratēģijas - skaidras atbildes uz jautājumu, ko vēlamies iegūt no saviem mežiem.
Pēc B. Jansones teiktā, Latvijai ir visas nepieciešamās priekšrocības, lai audzētu augstvērtīgus mežus - pieejami zinoši speciālisti, uzkrāta zināšanu bāze, un attīstītas meža selekcijas tehnoloģijas. Tas ļauj nodrošināt kvalitatīvu koksni un vienlaikus saglabāt meža vērtību nākamajām paaudzēm. Turklāt viena no visplašāk pārstāvētajām studiju programmām vairāku gadu garumā ir meža inženierija, pēc kuras ir viens no lielākajiem pieprasījumiem LBTU.
Viņa uzskata, ka viens no nepieciešamajiem ilgtermiņa risinājumiem nozarei būtu skaidrāka mežu funkciju nodalīšana, politiski vienojoties, kuras teritorijas paredzētas saimnieciskajai darbībai un kurās prioritāte ir dabas aizsardzībai. Pašlaik tas viss tiek īstenotas vienās un tajās pašās teritorijās, kas rada interešu sadursmes.
Vēl viens iemesls, kāpēc meža apsaimniekošanas normatīvais regulējums bieži rada diskusijas, ir ilgtermiņa domāšanas trūkums. Viņa norāda, ka politiskie procesi lielākoties orientēti uz īstermiņa mērķiem un vēlēšanu cikliem, savukārt meža augšanas un apsaimniekošanas cikls mērāms desmitgadēs. Tāpēc, viņasprāt, būtiskākais jautājums ir vienoties par ilgtermiņa redzējumu - kādu mežu Latvija vēlas veidot nākotnē. \
B. Jansone arī uzskata, ka sabiedrībā valda maldīgs priekšstats par mežizstrādes apmēriem. Viņas vērtējumā Latvijā nekad nav bijusi tendence veidot plaša mēroga izcirtumus - vidējā cirsmas platība ir aptuveni 1,5-2 hektāri. Viņa piebilst, ka Somijā līdzīga izmēra cirsmas tiek dēvētas par "atvērumiem" un tiek uzskatītas par dabai draudzīgas mežsaimniecības sastāvdaļu, kamēr Latvijā tās klasificē kā kailcirtes, radot iespaidu par videi mazāk saudzīgu pieeju.
“Es ļoti gribētu, lai katrā meža pleķītī varētu visas intereses ieraudzīt. Tur būtu gan sēnes, gan ogas, gan lieli, veci koki, bet jūs paši zināt, piemēram - kur var avenes lasīt? Arī meža dzīvniekam lielais, pieaugušais mežs ir neinteresants. Ko viņš tur var darīt? Muguru var pakasīt pret koku. Ēdama tur nekā īsti nav. Viņš arī ganīsies jaunaudzēs,” atzīst profesore.
Koku ciršanas vecumi - no kurienes tie radušies
B. Jansone norāda, ka optimālais saimnieciskā meža ciršanas vecums ir atkarīgs no tā, kādu koksnes sortimentu plānots iegūt un kurš no tiem nodrošina lielāko ekonomisko atdevi. Viņa skaidro, ka pašreizējie ciršanas vecumi Latvijas normatīvajos aktos lielā mērā balstās uz vairāk nekā gadsimtu vecām koku augšanas tabulām un tā laika saimnieciskajām vajadzībām. Savukārt kokrūpniecība pa šo laiku būtiski mainījusies - mūsdienu zāģētavas lielākoties vairs nav pielāgotas tādas liela diametra koksnes pārstrādei, kādu izmantoja iepriekšējās paaudzes, un ar to strādā vien atsevišķi specializēti uzņēmumi.
Viņa uzsver, ka būtiski mainījies arī koksnes izmantojums. Ja agrāk pieprasītas bija masīvkoka mēbeles, tad mūsdienās plaši izmanto līmēta koka izstrādājumus, tāpēc koka vecums vairs nav noteicošais kvalitātes rādītājs.
Vienlaikus viņa atzīst, ka no meža ekosistēmas skatpunkta diskusijas par ciršanas vecumu ir pamatotas, jo, piemēram, 40 gadus vecs koks bioloģiski vēl varētu turpināt augt. Tādēļ jautājums saistās ar līdzsvara meklējumiem starp meža saimniecisko izmantošanu un dabas aizsardzības interesēm.
No saimnieciskā viedokļa, pēc B. Jansones teiktā, priedi un egli iespējams izaudzēt līdz ekonomiski nozīmīgam caurmēram ievērojami ātrāk nekā noteiktais ciršanas vecums - eglei aptuveni 40-50 gados, bet atsevišķos gadījumos priede nepieciešamo diametru sasniedz pat 30 gadu vecumā. Viņa gan uzsver, ka šādi piemēri nav uzskatāmi par normu. Mežsaimniecībā arvien lielāka nozīme ir nevis koka vecumam, bet sasniegtajam caurmēram, tādēļ piemērotāk ir vērtēt centimetrus, nevis gadus, uzskata profesore.
Jāatzīmē, ka Latvijā galvenās cirtes veikšanu lielākoties nosaka normatīvos noteiktais minimālais koku vecums vai caurmērs. Savukārt, piemēram, Zviedrijā un Somijā ciršanas lēmumi ir elastīgāki un vairāk balstīti uz mežaudzes attīstību un saimniecisko gatavību. Praksē tas nozīmē, ka priedes Skandināvijā nereti cērt 70-100 gadu vecumā, bet Latvijā likumā noteiktais minimālais vecums ir 101-121 gads. Eglēm Latvijā minimālais ciršanas vecums ir 81 gads, kamēr Zviedrijā un Somijā tās saimnieciski parasti nocērt 60-80 gadu vecumā, savukārt bērziem attiecīgi 51-71 gads Latvijā un 50-70 gadi Skandināvijā. Eksperti uzsver, ka atšķirības galvenokārt izriet no regulējuma pieejas - Skandināvijā lēmumu nosaka audzes kvalitāte un sasniegtais koka caurmērs, nevis tikai kalendārais vecums.
Saprātība un elastīga pieeja
Elastīgāka pieeja ciršanas lēmumiem meža īpašniekiem skandināvu valstīs dod iespēju ātrāk reaģēt uz kaitēkļu, piemēram, egļu astoņzobu mizgrauža, radītajiem postījumiem. Ja audze ir bojāta vai zaudējusi saimniecisko vērtību, nav jāgaida līdz likumā noteiktajam minimālajam ciršanas vecumam. Vienlaikus eksperti uzsver, ka veiksmīga cīņa ar kaitēkļiem balstās ne tikai uz regulējuma elastību, bet arī uz savlaicīgu meža uzraudzību, sanitārajām cirtēm un regulāru mežaudžu kopšanu. Arī Zviedrija un Somija pēdējos gados piedzīvojušas plašus mizgrauža uzliesmojumus, tāpēc elastīgāks regulējums ir tikai viens no instrumentiem, nevis universāls risinājums.
Salīdzinājumam - Latvijā mizgrauža konstatēšana automātiski nenozīmē, ka meža īpašnieks drīkst nekavējoties nocirst bojātos kokus. Rīcību nosaka sanitārās cirtes regulējums, un būtiska loma ir Valsts meža dienesta izvērtējumam. Ja kaitēklis audzē izplatījies plašāk un svaigi invadēti koki pārsniedz noteiktu apjomu, iespējama sanitārā vienlaidus cirte, lai apturētu tālāku savairošanos. Speciālisti uzsver - cīņā ar mizgrauzi izšķiroša ir ne tikai ciršanas iespēja, bet arī ātra bojājumu atklāšana, pareizs laiks un profesionāla meža apsaimniekošana.
Jāatgādina, ka meži ir viena no Latvijas lielākajām dabas bagātībām un arī viens no nozīmīgākajiem tautsaimniecības resursiem. Tie klāj vairāk nekā pusi valsts teritorijas - aptuveni 52% jeb vairāk nekā 3,3 miljonus hektāru. Meža nozare nodrošina aptuveni piekto daļu no kopējā valsts preču eksporta, padarot kokrūpniecību par vienu no svarīgākajām eksporta nozarēm.
