Valsts finansējums politiskajām partijām, ko no mūsu naudas izmaksā partijām bez mūsu piekrišanas, pat ja mēs iebilstam pret konkrēto partiju rīcību, nemaz neveicina partiju politikas kvalitāti vai panākumus vēlēšanās, izriet no sekojošiem piemēriem.
Domājot par šogad paredzētajām Saeimas vēlēšanām un atskatoties uz aizvadītā gada pašvaldību vēlēšanām, kā piemēru analizēsim procesus Pierīgas un Ogres pašvaldībās, kas diezgan labi reprezentē “statistiski vidējo Latviju” - te ir lielāki un mazāki novadi un pilsētas ar raibu iedzīvotāju sastāvu, kā arī Ogres un Jūrmalas valstspilsētas.
Partijai ar tagadējo nosaukumu “Gobzema saraksts” ir īsa, bet raiba vēsture. Kādreiz to ar nosaukumu “Likums un Kārtība” dibināja toreizējais Aldis Gobzems, uz iepriekšējām Saeimas vēlēšanām to pārsauca par “Katrai un Katram”, partijai iegūstot trīsarpus procentus balsu, kas nedod mandātus, bet dod valsts finansējumu. Jau ar kārtējo nosaukumu “Platforma 21” tā saņēmusi nodokļu maksātāju naudu 211,5 tūkstošu apmērā katru gadu. Janvārī valdes locekle Liene Dreimane paziņoja par atkāpšanos no amata un izstāšanos no partijas, paužot “aizdomas par prettiesisku partijas vadību, neskaidru valsts finansējuma izlietojumu un partijas demokrātijas neesamību”. Partijas 2025. gada pašvaldību vēlēšanu kampaņa lielā mērā esot īstenota kandidātu personīgajos soctīklu profilos, savukārt oficiālie izdevumi sasnieguši gandrīz 110 tūkstošus eiro. L. Dreimane uzskatot, ka partijas kontā esot uzkrāti līdz 400 tūkstošiem eiro, kas netiekot likti lietā.
Pie visiem šiem tēriņiem, kurus faktiski apmaksājam mēs, nodokļu maksātāji, pagājušajā gadā toreizējā “Platforma 21” spējusi pa visu valsti iegūt divus (!) mandātus pašvaldībās. Viens no tiem ir Artūrs Ancāns, kurš ievēlēts Saulkrastu domē - tā kā šis ir mazākais Pierīgas novads, viņam pieticis ar 331 balsi. Kā redzams no pārējiem rezultātiem, A. Ancāns drīzāk ticis ievēlēts tāpēc, ka piegājis vēlēšanām nopietni un spējis uzrunāt vēlētājus. Tāda veida kandidātiem nav vajadzīga tieši konkrētā vai kāda cita partija - viņi tāpat iegūst elektorāta uzmanību.
“Platforma 21” vēl kandidējusi Ropažu novadā, kur ieguvusi veselu 41 balsi. Tā startēja arī Rīgā, kur saņēma 1586 balsis (jeb nepilnu procentu) tās pašas L. Dreimanes vadībā. Bez Saulkrastiem vēl mandāts iegūts tikai Jēkabpilī. Gadu iepriekš partija dalībai Eiropas Parlamenta vēlēšanās pat nepieteicās, tāpat nestartēja uz Siguldas, Salaspils, Ādažu, Jūrmalas, Ogres un citām domēm. No tās iestājies klusums publiskajā vidē, ja neskaita L. Dreimanes demonstratīvo aiziešanu un partijas kārtējo pārdēvēšanu. Rodas jautājums: vai šādi rezultāti ir tā vērti, lai tos četru gadu periodā sponsorētu ar gandrīz miljonu eiro no mūsu naudas?
Diezgan tipiskus rezultātus pašvaldību vēlēšanās uzrādīja “Latvijas attīstībai”, kas mūsu aplūkotajos novados uzvarēja Mārupē un Ropažos (te kopā ar Nacionālo apvienību), iekļuva vēl vairākās domēs, vienā neiekļuva, bet Jūrmalā un Ogrē nestartēja. Senāk šī partija darbojās apvienībā “Attīstībai/PAR!”, taču pēc iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, kurās līdz pārvēlēšanai pietrūka 250 balsu, apvienība vairs pastāv tikai uz papīra. Kustība “Par” nebija atradusi nevienu pašu kandidātu nevienā no Pierīgas novadiem, saraksts tikai Ogrē, tas pats uz pusēm ar Jauno konservatīvo partiju, ievēlēti trīs cilvēki. Taču, tā kā Saeimas vēlēšanās toreizējā apvienība saņēma vairāk nekā 2% balsu, tad pienākas neliela “piešprice” no valsts budžeta.
Tas “Latvijas attīstībai” kalpojis par signālu aktivizēt ziedojumu vākšanu, kas tādai centriski orientētai partijai izrādījies vienkāršāk nekā dažādu paveidu balamutēm. No 40 lielākajiem ziedotājiem 29 atbalstījuši tieši šo partiju, un to darījuši ne tikai uzņēmēji, bet arī dakteri un profesori. Partijas ģenerālsekretāre Laila Spaliņa publiski paudusi: “Ziedotājus nevis izdevās piesaistīt, bet nācās piesaistīt. Atšķirībā no Saeimā ievēlētām partijām, mūsu valsts budžeta finansējums ir daudzkārt zemāks. Šīs partijas kampaņoja pamatā par valsts budžeta naudu, mums tāds luksuss nebija pieejams. Partijas 12 pastāvēšanas gados “Latvijas attīstībai” izveidojusi ciešu, stabilu komandu, vienotu uzskatos par valsti un darbu. To ziedotāji acīmredzami novērtē.”
“Jaunā vienotība” no mūsu maciņiem saņem 1,2 miljonus eiro katru gadu, taču tas nav stimulējis lielākus panākumus mūsu aplūkotajās pašvaldībās - tradicionālā uzvara Salaspilī ar 34,5% balsu, labs rezultāts Ķekavā (26,5%), taču daudzās citās pašvaldībās valsts valdošā partija cīnās ar 5% barjeras pārvarēšanu, tāpēc dažviet veidoti kopīgi saraksti. Cita veida piemērs ir Olaines novads, kurā uzvarēja LSDSP (40,5%), tālāk “Latvijas attīstībai” (30%), “Suverēnā vara/Jaunlatvieši” (16%) un “Latvija pirmajā vietā” (8%), tātad partijas, kas saņem vai nu mazu, vai nekādu valsts finansējumu.
No valdības koalīcijas partijām ZZS gadā saņem gandrīz 900 tūkstošus, “Progresīvie” - virs pusmiljona. Taču pēdējiem bijušas grūtības salasīt kaut vai kādus kandidēt gribētājus gandrīz visās pašvaldībās. Jau iepriekš medijos atzīmēts: “Ja aplūkojam “Progresīvos” ģeogrāfiski, acīs krīt fakts, ka visā Kurzemē no šīs partijas nekandidē neviena pati persona - var izdarīt secinājumu, ka ar savu racionālo pieeju un lakonisko runasveidu pazīstamos kurzemniekus neinteresē frāžaina retorika par ideoloģijām.” Virzoties tālāk pa Latvijas karti, pirmie “Progresīvo” kandidāti parādās Jūrmalā, tad pa kādiem bijis Ādažos un Ropažos, no kuriem ievēlēts pa vienam. Vai to var uzskatīt par izdevušos nodokļu maksātāju naudas izlietojumu vairāk nekā pusmiljona apmērā gadā?
Nevar neapskatīt arī faktu, ka virs 550 tūkstošiem gadā ilgstoši saņēma tāda partija kā “Stabilitātei!” - tagad nauda apsīkusi, jo līdz ar frakcijas izjukšanu Saeimā zudis likumiskais pamats tās saņemšanai. Kamēr nauda turpināja plūst, Ģenerālprokuratūra veica pārbaudi par politiskā spēka darbību atbilstību likumam. Tas paredz, ka “partijai tās darbībā aizliegts vērsties pret Latvijas vai citu demokrātisku valstu neatkarību, teritoriālo nedalāmību, izplatīt priekšlikumus par demokrātiskas valsts iekārtas vardarbīgu grozīšanu, kā arī aicināt nepildīt likumus”. Partija sākotnēji atteicās novērst pārkāpumus, taču strīdīgie soctīklu ieraksti vienā brīdī pazuda, kas deva pamatu prokuratūrai paziņot, ka pieteikums tiesā par “Stabilitātei!” darbības apturēšanu iesniegts tā arī netiks.
Ko par tādiem politiskajiem spēkiem domā mūsu apskatā aplūkoto Pierīgas un Ogres novadu vēlētāji, mēs tā arī neuzzinājām, jo pilnīgi nevienā no attiecīgajām pašvaldībām netika iesniegts neviens “Stabilitātei!” saraksts. Taču tas līdz pat šī gada sākumam turpināja saņemt valsts budžeta finansējumu. Sanācis, ka tādai naudu maksājis arī katrs nacionālistiski un patriotiski noskaņotais vēlētājs. Cik tas ir pareizi?
Ir arī pretējais piemērs. 2024. gada vidū KNAB pieņēma lēmumu uz gadu apturēt valsts budžeta finansējuma izmaksu Nacionālajai apvienībai, kas vēl 2022. gadā esot “pārsniegusi procentuālo limitu, ko pieļaujams iztērēt vienam [..] mērķim”. Tādu ir trīs: biroja un darbinieku uzturēšana, darbības saturiska nodrošināšana un komunikācija ar sabiedrību, ieskaitot aģitāciju. Likums paredz, ka vienam mērķim drīkst izlietot ne vairāk kā 60% no attiecīgajā gadā saņemtā valsts finansējuma.
Tieši gadu pēc šī apstrīdētā lēmuma pieņemšanas Nacionālā apvienība kļuva par reitinga līderi, apsteidzot visus pārējos, kas šo naudu saņēma. Kopš tā laika pozīcijas reitingu augšgalā mainījušās par labu te “Latvijai pirmajā vietā”, te “Jaunajai vienotībai”, te “Progresīvajiem”, taču Nacionālā apvienība turpat vien bijusi. Pašvaldību vēlēšanas jo īpaši spilgti parādīja, ka valsts finansējuma piešķīrumiem nepiemīt nekāda ietekme uz rezultātu: stabila iekļūšana domē visur, kur startēts. Uzvaras izcīnīšanai izvēlēta droša spēle - Ropažos uzvara kopā ar “Latvijas attīstībai”, Ogrē ar ZZS un Zaļo partiju, bet Siguldā uzvarējis kopējais saraksts ar, šķiet, visgarāko nosaukumu Latvijas politikas vēsturē: “Nacionālā Apvienība «Visu Latvijai!»-«Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”, Politiskā partija “Latvijas Reģionu Apvienība”, VIDZEMES PARTIJA, JKP Jaunā konservatīvā partija” (tieši šādā rakstībā). Ja salīdzinām ar “Apvienoto sarakstu” (gadā saņem 815 tūkstošus) un tajā ietilpstošo LRA, rezultāti izrādījušies apmēram tādi paši gan valsts naudas tērētājiem, gan nesaņēmējiem. Rodas jautājums: par ko īsti mēs maksājam?
Jāpiezīmē, ka reģionālās partijas pēc definīcijas nevar saņemt valsts budžeta naudu. Taču mūsu apskatītajā areālā tas netraucē darboties Siguldas novada partijai, Vidzemes partijai un “Izaugsmei”.
“Latvijas Vēstneša” oficiālā vietne informē: “Budžeta finansējumu politiskajām partijām sāka izmaksāt 2012. gadā, lai mazinātu [..] politisko partiju finansiālo atkarību no privātpersonu ziedojumiem. Privāta finansējuma apjoms, saskaņā ar KNAB sniegto informāciju, no 2018. gada līdz 2023. gadam ir samazinājies deviņas reizes, turpretī izmaksātais valsts budžeta finansējums pieaudzis 12 reizes.” Šogad tie būs jau 6,5 miljoni eiro.
To, ka valsts nauda nav nesusi partiju politikai nekādus uzlabojumus, saka pat personas, kas sākumā atbalstīja tagadējo shēmu. “Partijas ārpus šo līdzekļu tērēšanas saviem birojiem un aģitācijai nav pratušas [valsts naudu] izlietot nopietniem savas darbības uzlabojumiem,” tā Iveta Kažoka. Attiecīgi iedzīvotāju līdzdalība partijās samazinās. Profesors Jānis Ikstens: “Valsts finansējuma piešķiršana partijām citviet Eiropā pat veicinājusi to biedru skaita samazināšanos, kas saistāms ar motivācijas vājināšanos piesaistīt biedrus, kas pēc tam maksā biedra naudas.” Latvijas pieredze ir tāda pati: pie mums jelkādā partijā no visiem balsstiesīgajiem iestājušies ap 1,25%, kamēr Igaunijā to ir 4,5%. Partiju biedru kopskaits Latvijā pēdējos četros gados samazinājies no apmēram 27 tūkstošiem uz 23 tūkstošiem.
Līdz ar to varētu būt pienācis laiks izvērtēt, vai mūsu naudas maksāšana partijām ir pareiza, skatoties no mūsu - vēlētāju - pozīcijas.
