Mēs gandrīz jau droši zinām: zaļā enerģija ir lēta enerģija. Saulei un vējam nav degvielas rēķina, un katra jauna atjaunīgās enerģijas jauda it kā tuvina mūs zemākām elektrības cenām. Bet tomēr, izrādās, ir būtiskas nianses.
Maijs šķita mēnesis, kuram vajadzēja šo vienkāršo formulu pierādīt. Lietuvā vietējā elektroenerģijas ražošana nosedza gandrīz visu valsts patēriņu - ap 93%. Saules ģenerācija Lietuvā pieauga līdz aptuveni 320 GWh. Latvijā saules elektrostacijas maijā saražoja gandrīz 216 GWh. Saules enerģija Baltijā vairs nav dekoratīvs papildinājums - tā jau kļūst par nozīmīgu dienas elektroenerģijas avotu.
Neraugoties uz to, vidējā elektroenerģijas cena maijā Latvijā un Lietuvā bija augstāka nekā Igaunijā. Igaunijā tā bija ap 60 eiro par MWh, bet Latvijā un Lietuvā - ap 82 eiro par MWh.
Kas notika ar elektrību?
Īsā atbilde: atjaunīgā enerģija radīja lētas stundas, bet neizlīdzināja visu mēneša cenu. Maijā cenu noteica ne tikai saules izstrāde, bet arī cenu zonas, starpsavienojumi, Igaunijas-Latvijas pārvades ierobežojumi, zemāka hidroizstrāde un nepieciešamība sabalansēt sistēmu.
Baltijas valstis bieži uztver kā vienotu elektroenerģijas tirgu. Taču praksē cena veidojas pa cenu zonām. Latvija, Lietuva un Igaunija ir savienotas savā starpā un ar Ziemeļvalstīm, tomēr elektrība nevar brīvi pārvietoties bezgalīgā apjomā. To ierobežo starpsavienojumi un pārvades jaudas.
AS “Latvenergo” preses sekretāre Ivita Bidere, atbildot uz NRA.lv jautājumiem, skaidro:
“Pat ja elektroenerģijas tirgus ir vienots, to veido vairākas cenu zonas, kurās cenu nosaka ražošanas iespējas un starpsavienojumi. “NordPool” biržā ir ne tikai Baltijas valstis, tajā kopumā ir 16 valstis ar vairākām - 21 - cenu zonām.”
Šis skaidrojums ir svarīgs tieši maija gadījumam. Cenu atšķirībai starp Igauniju, Latviju un Lietuvu nebija pretrunu saistībā ar vienoto tirgu. Tā bija vienota tirgus darbība apstākļos, kad starp cenu zonām ir ierobežota pārvades jauda.
“Latvenergo” norāda:
“Ja starpsavienojumi ir pietiekami un nav noslogoti, cenas dažādās zonās var būt līdzīgas. Savukārt, ja pārvades iespējas ir ierobežotas, cenas var atšķirties.”
Vienkāršāk sakot, ja Somijā vai Zviedrijā kādā stundā ir lētāka elektrība, tā vēl automātiski nekļūst par Latvijas cenu. Tai vispirms jānonāk līdz Latvijas cenu zonai.
“Latvenergo” to formulē šādi:
“Elektroenerģija plūst no zemākas cenas zonas uz augstākas cenas zonu, tāpēc, pat ja, piemēram, attiecīgā Somijas cenu zonā cena ir zema, tad Baltijas valstīs tā var būt augstāka.”
Maija cenu sadalījums parādīja arī vienu neērtu, bet svarīgu lietu: pašreizējā Baltijas tirgus konfigurācijā Igaunijai ir ziemeļu ģeogrāfijas priekšrocība. Tā atrodas tuvāk Somijas un Ziemeļvalstu cenu telpai. Šī tuvība ir praktiska, nevis tikai ģeogrāfiska: Somijas un plašākā Ziemeļvalstu cenu telpā biežāk ir pieejama lētāka elektroenerģija no vēja, hidroenerģijas un atomelektrostacijām, un caur Igauniju šī cena vispirms ienāk Baltijas tirgū. Ja savienojums uz dienvidiem ir ierobežots, Igaunijas cena var palikt tuvāk ziemeļu līmenim, bet Latvija un Lietuva veido atsevišķu, dārgāku cenu telpu.
Tas nav akmenī cirsts likums. Situāciju var mainīt remontdarbi, starpsavienojumu pieejamība, Somijas ražošana, Baltijas pašu ģenerācija, balansēšanas vajadzības un jaunas uzkrāšanas jaudas. Taču maijā šī konfigurācija bija ļoti redzama.
Šādos apstākļos cenu starpība un frekvences rezervju tirgus var radīt papildu iespējas nevis visiem Igaunijas ražotājiem vienādi, bet tiem tirgus dalībniekiem, kuri spēj piedāvāt elastīgas jaudas vai pārvaldīt cenu riskus. ERR, atsaucoties uz tirgus dalībniekiem, maija beigās vēstīja, ka Igaunijas uzņēmumi kļuvuši veiksmīgāki frekvences rezervju tirgū, bet tas samazināja Igaunijas-Latvijas starpsavienojumu jaudu, kas pieejama nākamās dienas tirgum. Rezultātā Igaunijas patērētāji un tirgotāji atradās izdevīgākā situācijā, savukārt Latvija un Lietuva biežāk palika dārgāko cenu zonā.
Vienkāršāk sakot, maijā Baltijas tirgus sadalījās ne tikai patērētājiem, bet arī tirgus dalībniekiem. Igaunijā elektrība vidēji bija lētāka, bet cenu starpība ar Latviju un Lietuvu radīja papildu tirgus iespējas tiem, kuri varēja izmantot elastību, rezervju tirgu vai cenu risku pārvaldību.
Otrais maija skaidrojums ir laiks. Elektrības cenu nenosaka tikai tas, cik daudz elektrības saražots mēnesī. To nosaka arī tas, kurā stundā elektrība saražota.
Uz jautājumu, kādos apstākļos jaunas saules un vēja jaudas visvairāk palīdz samazināt elektroenerģijas cenu Latvijas cenu zonā, “Latvenergo” atbild tieši:
“Tad, kad tās ražo - kad spīd saule un ir vējš.”
Saules parki visvairāk palīdz dienas vidū. Tie var nospiest biržas cenu ļoti zemu un atsevišķās stundās pat zem nulles. Taču saules ģenerācija nepalīdz naktī, mazāk palīdz rīta un vakara patēriņa stundās un nevar pilnībā aizvietot vēju vai hidroenerģiju brīžos, kad sistēmai vajadzīga elastīga jauda.
“Latvenergo” arī norāda, ka saules ietekme jau ir redzama cenu līknē:
“Jau pavasarī un īpaši vasarā ietekme ir saules parkiem - dienas laikā cenas līkne strauji iet uz leju.”
Tāpēc apgalvojums “zaļā enerģija ir lēta” nav aplams. Taču tas apraksta tikai daļu no cenas - konkrētas stundas, kad šī enerģija ražo. Mēneša vidējo cenu veido arī tās stundas, kad saule neražo, vēja ir mazāk, hidroizstrāde samazinās vai tīklam nepieciešama balansēšana.
Tieši šeit rodas atšķirība starp tirgotāja, ražotāja un patērētāja skatījumu.
Elektroenerģijas tirgotāju skatījumā ļoti zemas vai negatīvas cenas saulainās stundās ir reāls tirgus signāls. Šādos brīžos vērtība nepazūd - tā pārvietojas uz baterijām, balansēšanas pakalpojumiem, virtuālajām elektrostacijām un spēju elastīgi vadīt ražošanu vai patēriņu.
Patērētājs savukārt skatās uz mēneša rēķinu. Starp lētu stundu biržā un gala rēķinu atrodas pārvades un sadales tīkli, starpsavienojumi, balansēšana, rezerves jaudas, patēriņa profils, līguma nosacījumi un nodokļi.
“Latvenergo” atbildē arī uzsver, kas šo cenu samazināšanas efektu var ierobežot:
“Pirmkārt, dabas apstākļi - visvienkāršākais piemērs ir saules enerģija, ko nevar iegūt naktī, savukārt vēja parku darbību arī var ietekmēt liels aukstums un tamlīdzīgi.”
Uzņēmums norāda arī uz tīkla un balansēšanas nozīmi:
“Otrkārt, tīkla pieejamība un noslodze, lai elektrība pa to varētu brīvi plūst, treškārt, saules un vēja jaudas ir svārstīgas, līdz ar to pretim jāliek stabila un vienmēr pieejama jauda, kas balansē tīklu, kad tajā nav pieejamas AER jaudas.”
Citiem vārdiem, vairāk saules un vēja nozīmē vairāk lētu stundu. Taču, lai šīs stundas ietekmētu arī vidējo cenu un gala rēķinu, sistēmai jāspēj tās izmantot, pārvadīt, uzkrāt un sabalansēt.
Jūnija vidus dati parādīja, ka problēma nepazuda arī pēc maija. Nedēļā no 8. līdz 14. jūnijam Latvijā un Lietuvā cena gan samazinājās salīdzinājumā ar iepriekšējo nedēļu - līdz 90,22 eiro par MWh, tomēr tā joprojām bija augstāka nekā maija vidējais līmenis un būtiski augstāka nekā Igaunijā, kur nedēļas vidējā cena bija 68,92 eiro par MWh.
Cenu samazinājumu palīdzēja nodrošināt vēja elektrostaciju izstrādes kāpums “Nord Pool” reģionā, īpaši nedēļas nogalē. Tomēr Latvija un Lietuva joprojām maksāja vairāk nekā Igaunija.
Šo starpību ietekmēja ierobežotā starpsavienojumu jauda, tostarp līdz 26. jūnijam plānotie Igaunijas-Latvijas starpsavienojuma remontdarbi. Papildus cenu starpību ietekmēja pārvades jaudas daļēja rezervēšana balansēšanas pakalpojumiem frekvences stabilitātes nodrošināšanai.
Tas ir īss, bet svarīgs papildinājums maija stāstam: daļa tīkla jaudas nebija pieejama tikai lētākas elektrības pārvadei nākamās dienas tirgū, jo sistēmai bija vajadzīga stabilitāte.
Kāpēc ar sauli un vēju vien nepietiek
“Latvenergo” atbildēs nākotnes enerģētikas modelis netiek aprakstīts kā vienkārša izvēle starp atjaunīgo enerģiju un dabasgāzi. Drīzāk tas ir dažādu resursu portfelis, kur katram ir sava funkcija.
“Latvenergo” savu ražošanas portfeli apraksta šādi:
“”Latvenergo” ir Baltijas valstu mērogā unikāls, savstarpēji papildinošs ražošanas portfelis, kāds nav pieejams nevienam citam ražotājam - Daugavas HES kaskāde, Rīgas TEC, vēja parki, saules stacijas, kā arī enerģijas uzkrāšanas sistēmas.”
Uzņēmuma skatījumā šāds portfelis ļauj savienot atjaunīgo enerģiju ar stabilām jaudām:
“Tādējādi koncernā iespējama nepārtraukta elektroenerģijas ražošana ar attiecīgā brīdī pieejamām AER jaudām, ko papildina bāzes jaudas - efektīvās Rīgas TEC.”
Savukārt dabasgāzes piegādes šajā modelī tiek aprakstītas kā drošības elements:
“Līgums ar Klaipēdas SDG termināli ir drošības balsts, nodrošinot dabasgāzes piegādes.”
Šis portfeļa apraksts neatceļ maija jautājumu par cenu. Tas drīzāk parāda, kāpēc atbilde uz šo jautājumu nav tikai “vairāk saules” vai “vairāk vēja”. Vienā brīdī vajadzīga lēta ražošana, citā - elastība, rezerves jauda, uzkrāšana vai drošas degvielas piegādes.
Lēta elektrība stundās vēl nav lēts mēnesis
“Latvenergo” atbildēs ir viena tēze, kas vislabāk saslēdzas ar maija datiem: “Atjaunīgās enerģijas ražotnes pašas par sevi negarantē zemāku cenu. Zemākas un stabilākas cenas rodas tad, ja vienlaikus attīstās ģenerācija, pārvades tīkli, uzkrāšana, balansēšana un arī pieprasījums.”
Maija gadījumā atbilde bija trīsdaļīga: cenu zonas, ražošanas profils un balansēšana. Igaunija atradās tuvāk ziemeļu cenu telpai, Latvija un Lietuva biežāk palika dārgākā cenu realitātē, bet saules ģenerācija palīdzēja galvenokārt tajās stundās, kad tā ražoja.
Patērētājam praktiskais ieguvums būs redzams nevis vienā saulainā stundā, bet tajā, vai cenas kļūs stabilākas un prognozējamākas.
“Latvenergo” to formulē šādi:
“Līdz ar lielāku AER jaudu ienākšanu elektroenerģijas cenām būs mazāka svārstība - vairāk stundu ar zemām cenām, retāki cenu pīķi.”
Citiem vārdiem, vairāk zaļās enerģijas var dot vairāk lētu stundu. Taču maijs parādīja, ka šo stundu pārvēršana zemākā un stabilākā cenā ir atkarīga arī no tā, kur atrodas valsts, cik brīvi strādā starpsavienojumi un cik labi visa sistēma spēj sabalansēt mainīgu ražošanu.
